M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

«Persival! Persival!» — tā viņi kliedz. Un ne tikai Kids viens pats, bet visi tās Klusā okeāna daļas delfīni. Visi delfīni, vai sa­protat?

Jūs brīnāties, tāpēc ka neesat naturālists. Bet, ja jūs būtu naturālists vai okeanologs, jūs pret manu stāstījumu izturētos citādi. Lai cik dīvainas lietas dzirdu par delfīniem, es nebrīnos. Palasiet, ko tagad raksta par tiem … Es jums nolasīšu . .. Pagaidiet, tikai atradīšu šo vietu. Aha! Te tā ir! Klausie­ties …

… Delfīnu smadzenes pēc svara, sma­dzeņu kroku struktūras un nervu šķiedru daudzuma vienā kubikcentimetrā ir ļoti lī­dzīgas cilvēku smadzenēm. Turklāt, kā rāda novērojumi, delfīniem ir sarežģīta signalizā­cijas sistēma, savdabīga valoda. Vientuļš delfīns ir apbrīnojami kluss; divi delfīni ro­sīgi apmainās signāliem; bet, kad viņu ir daudz, viņi pļāpā bez mitas. Mūsu, cilvēku ausis viņu pļāpāšana neapdraud: delfīni sa­zinās ultraskaņu diapazonā. Bet viņi dzird skaņas līdz 120 tūkstoš hercu frekvencei, tur­pretī cilvēka dzirdamības robeža ir tikai 20 tūkstoši.

Delfīnu valoda ir apbrīnojami īpatna. Del­fīni ir līdzīgi mūziķiem, kas sarunādamies sevi pavada uz maigas arfas, ar melodiju uzsvērdami vārdus.

1960. gada 16. aprīlī profesors Džons S. Lillijs ar elektronu aparātu palīdzību kon­statēja, ka delfīni savu leksikonu bagātinā­juši ar cilvēku valodas vārdiem. Delfīni at­kārtoja Lillija teikto frāzi. Tālāko pētījumu gaitā noskaidrojās, ka tā nebūt nav nejau­šība, — delfīni atdarināja cilvēku vārdus un pat smieklus.

Pēc savām spējām iegaumēt un atveidināt nesaprotamus vārdus delfīni pārspēj bērnus, papagaiļus un … pat pieaugušus cilvēkus. Viņi atkārto dzirdēto jau pēc pirmās reizes un turklāt pilnīgi pareizi! Kas tas ir? Nepa­rasta atdarināšanas spēja vai kaut kas vairāk?

Es arvien biežāk sāku šaubīties… Vai dabai padomā bijām tikai mēs, cilvēki, kad tā iecerēja radīt domājošas būtnes?

Reisā Murmanska—Bergēna mūsu tvaikonis «l(ja Mečņikovs» brauca tuvu garām Lofolu salām. 5. g. 20. oktobri pīkst. 16 un 40 minūtēs pēc Maskavas luika jūras šaurumā starp Verē un Moskenesē salu (Malstrema virpuļa iedarbības rajonā) sargmatrozis b. G. Močalovs ieraudzīja peldošu priekšmetu, kas tika izzvejots un izvilkts uz klāja. Tā bija polietilēna benzīna kanna apmēram desmit litru tilpumā. Kannā atradās angļu valodā rakstīts manuskripts, kas bija datēts ar š. g. 16. oktobri. Kā redzams no manu­skripta teksta, tas Ievietots kannā un iemests kādā no Amazones baseina straumēm. Tādējādi kanna sa­sniegusi Lofotu salas ne ilgāk kā četrās dienās. Tai vajadzēja peldēt ar vidējo ātrumu vismaz tūkstoš jūdžu diennakti. Bet okeāna straumes, kā zināms, ir desmitām reižu lēnākas. Turklāt nav pamata pieņemt, ka kanna, peldēdama pa straumi, būtu virzījusies pa īsāko ceļu.

Acīmredzot kanna nebija pārvietojusies pa parasta­jiem pudeļu pasta ceļiem. No manuskripta teksta var secināt, ka viens no iespējamiem pārvietošanās ceļiem bijis kāds ultradziļš kanāls, kas savieno divus ļoti tālus ģeogrāfiskus punktus.

Tā kā manuskriptā atrodamās ziņas var būt zināt­nei ļoti vērtīgas, nolēmām to nodot PSRS Zinātņu akadēmijai.

Ļoti lūdzam mums atsūtīt zinātnieku slēdzienu par šo atradumu. Mūs visus ļoti interesē, kādi dati ir mūsdienu zinātnes ricibā jautājumā par ultradziļletn kanāliem, kā ari par elektrostatiskiem un hidrodina- " rniskiem dabas fenomeniem.

Tvaikoņa «I|ja Mečņikovs» komandas uzdevumā tvaikoņa kapteinis N. BABARINS

Murmutiskā. Tvaikonis «I(ja Mečņikovs»

Šodien nolēmu savest kārtībā dokumentus un piezīmes. Kopā ar mani tie mērojuši tālu ceļu, un tagad pienācis šķiršanās brīdis. Es taču nepavisam neesmu pārliecināts par sava pasākuma izdošanos. Tas ir riskants, ai, cik ārkārtīgi riskants, es to zinu itin labi.

Tas, ko ievietošu polietilēna kannā, nekādā ziņa nav mans testaments vai lūgums pēc palīdzības. Vienkārši domāju, ka man kā zinātniekam nav tiesības riskēt ar manās dienasgrāmatās esošo vērtīgo pētniecības materiālu. Tas vēl var kādam noderēt. Kam? Nezinu. Visiem cilvēkiem kopā vai kādam neprātim, kas līdzīgi man spējīgs visu pa­mest un … Taču labāk par to nerunāšu, mē­ģināšu pamazām izrisināt manu desmit gadu ilgo piedzīvojumu sarežģīto kamolu.

Mans uzdevums nav vienkāršs. Jāizskata daudzie pierakstītie cilvēku vārdi, upju, pil­sētu, ciematu un cilšu nosaukumi. Tie mijas ar dienasgrāmatas fragmentiem, dzejoļiem un dokumentiem par pulkveža Foseta pēdējo ekspedīciju.

Foset, Foset, ceļa zvaigzne, kuras noslēpu­mainā gaisma ilgus gadus mani sildījusi vairāk nekā saules stari! Nevaru izrunāt šo vārdu bez dziļas pateicības.

Man blakus stāv atvērta benzīna kanna. Citu pēc citas sabāžu tur iekšā ar dažādu tinti aprakstītas papīra lapas. Šie pieraksti tapuši dažādā laikā dažādās zemeslodes vie­tās. Redzu savu Londonas dienasgrāmatu, zīmuļa kricelejumus, ko ugunskura gaismā di'ktējis piedzēries rumbero, ar Foseta vārdu saistītus dokumentus mašīnrakstā. Šis tas jāpapildina tieši tagad, aukstām vēja šaltīm brāžoties no plato.

Pusjūdzi tālāk, tur, kur plato krauji pāriet bezdibenī, dārd stikla siena. Tā laistās kā spoži nospodrināta gigantiska ķivere. Tā mani vilina un satrauc, es steidzos pabeigt darbu, un reizē man gribas, lai viss būtu sa­protams tam, kura rokās nonāks šis manu­skripts …

Kur ir indiāņu paradīze MaraniMs, Pajautājiet vislabāk Nāves upei. Pasacīs to jums Riu Mansu, Dzeltena kā Manausas zelta jumti… Saulei norietot, upe nosarks Purpursārta kā uruku krāsa, Indiāņu asinis krāsos Riu Mansu. Vauras, šerente, karaža, trumai, Javalapiti, kamaijura un mehinaku [1] asinis. Pajautājiet tai naktī ce|u uz Maranimu, Kļūs ūdeņi melni, melni kā ženipapo [2] . debess nav melna! atmiņas melnas… Atmiņas par zudušiem un iznīcinātiem. Jāaizmirst skumjas, kad godina Mavutsinimu, Kas radījis selvu***, Lielo upi un indiāņus. Jautājiet viņam ceļu uz Maranimu, Un kļūs skaidrs, cik nerunīga ir selva …

Tomēr nē, jums nekļūs skaidrs… Otrā signālsistēma te nedarbojas. Tas jāpiedzīvo pašam. Ko es meklēju Šingū purvos, pēc kā tiecos, smakdams Riu Mansu mangrovē****? Kādreiz man bija viegli atbildēt uz šiem jau­tājumiem. Bet tagad… es arvien biežāk no­nāku pie domas, ka uz tiem atbildēt nav iespējams. Jūtu, ka jūs mani nesaprotat. Tomēr neatrodu vajadzīgos vārdus. Vai at­ceraties Kiplingu?

Vai ir zīme, ka.es kādreiz gar šīs upes malu gājis? Nē, un iežu paraugs arī nav tās krastos rakts nekad, Jo par to es trīskārt esmu saņēmis no Radītāja. Tikai tev nav lemts to saprast. Ej un dari visu pats.

Vai tagad saprotat? Man tikai likās, ka es kaut ko meklēju, pēc kaut kā tiecos. Selva jau pati par sevi ir gan mērķis, gan atalgo­jums, gan liktenis. Esmu atdevis tai visu — jaunību, talantu, mīlestību, veselību. Visu! Bet ko esmu sasniedzis? Nesteidzieties atbil­dēt! Vispirms padomājiet par manām acīm, kas redzējušas to, ko dzejnieki tikai neskaidri nojauš. Neaizmirstiet manu ādu, kas ar katru šūnu uztvērusi īstās »dzīves skarbo aromātu. Un mani nervi? Vai tie nebija mani nervi, kas, saspringti kā loka stiegra, ik stundas spēlēja ruleti ar nāvi? Un pretēji tradīcijai krupjē vienmēr paspēlēja… Nē, nesteidzie­ties tei'kt, ka neko neesmu selvā ieguvis.

Vispār, domājiet, ko gribat. Man netīk ci­tiem uzspiest savas domas par visai abstrak­tiem ti'kumis'kā ideāla jēdzieniem. Labāk pa­stāstīšu par savu pirmo tikšanos ar selvu …