M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Šā stāsta pirmsākumi meklējami sirmā se­natnē. No mums tos šķir vismaz divpadsmit gadsimtu. Es šai lietā tiku iesaistīts pirms deviņiem gadiem, un tādēļ man ir zināma cerība nenokavēt vismaz tās atrisinājumu.

Spilgti atceros to lietaino augusta dienu. Tikko aizstāvējis maģistra disertāciju vīrusu bioķīmijā, steidzos iepriecināt savu līgavu. Bijām saderināti jau sešus gadus. Ar šo dienu mums saistījās lielas cerības. Milzīgu rožu pušķi rokā, izmircis un laimīgs, atslējos ar muguru pie viņas durvīm, sataustīju zvanu un piespiedu podziņu. Durvis klusi at­vērās, un es iekritu sava nākamā sievas­tēva apkampienos. Es to sapratu, kad pagrie­zos. Viņš ar zināmu nožēlu palūkojās uz savu smokingu un aicināja mani 'kabinetā.

Viesistabā šķindēja galda sudrabs. No virtuves plūda cepta tītara kairinošā smarža. Taču šīs nepārprotamās gaidāmā banketa pazīmes nespēja aptumšot manu līksmību. Atstājis rozes uz marmora galdiņa, plati smaidīdams, devos līdzi seram Henrijam.

Jāteic, ka manas līgavas tēvu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu virusologiem. Viņš bija Nobeļa prēmijas lau­reāts un universitātes profesors, turklāt arī mans šefs. Vai gan jāsaka, kādas jūtas mani pārņēma, kad iegāju viņa milzīgajā kabi­netā?

Sers Henrijs mani aicināja apsēsties un pats nosēdās vecā, diezgan apbružātā krēslā ar šauru, augstu atzveltni. Nezin kādēļ no­domāju, ka šai krēslā sēdējis sera Henrija tēvs, vectēvs un varbūt arī vecvectēvs, kāds enerģisks un veikls viņas augstības karalie­nes Viktorijas diplomāts. It kā apstiprinot manas domas, no kabineta sienām klusēdami raudzījās viņa daudzie senči. Te bija ele­ganti dendiji, kas kādreiz greznojuši aug- stako aprindu salonus, stalti virsnieki kolo­niālā karaspēka formas tērpos un solīdi vīri ar vaigu bardu, kuri acīmredzot bijuši sais­tīti ar biznesu un parlamenta pļāpātavu. Da­žos portretos bija attēlotas sievietes, ne se­višķi skaistas, toties ar tik tiešu un neatlai­dīgu skatienu, ka viņu prasme neļaut sev nodarīt pāri neradīja nekādu šaubu. Šo dāmu acīm redzamā tikumība uz mirkli iz­raisīja manī vieglus drebuļus, un tikai doma, ka tas viss pieder jau senai pagātnei, samie­rināja ar viņām. Ar gandarījumu konstatēju, ka sera Henrija radinieku ģīmetnes un foto­grāfijas kabinetā aizņēma tikai vienu sienu, turklāt ne visu. Pārējā dzīves telpa nedalīti piederēja grāmatām. Tās bija sablīvētas no grīdas līdz griestiem, un kāds elegants ķī­niešu plauktiņš ar grāmatām bija piemeties zem portreta, no kura raudzījās dāma augstā parūkā un ar kalsenu, nopūderētu kaklu.

— Tātad … — sers Henrijs sacīja, rūpīgi nogriezdams galu dārgam cigāram, kas bija pelēks kā Velsas vītols.

Jautājoši palūkojos viņā. Viņš atbildēja ar mierīgu, pētošu skatienu. Man šķita, ka viņš mani sver uz neredzamiem svariem. Viņš lai­kam bija par kaut 'ko noraizējies, bet nez kādēļ nevarēja to pateikt tieši.

— Tātad, — viņš atkārtoja, — oficiālais zinātnes kurss jums ir aiz muguras. Ko jūs domājat darīt turpmāk?

Es drusku apjuku.

— Strādāt, protams … Nu, un mēs taču ar Ennu …

Viegla, tikko manāma ēna pārslīdēja viņa sejai.

— Jā, jā, protams, es atceros, — viņš stei­dzīgi mani pārtrauca. — Bet kā jūs domājat strādāt?

— Piedodiet? Es laikam jūs lāga nesa­pratu.

Sers Henrijs piecēlās un pagājās pa ka­binetu, prasmīgi izgrozīdamies starp grā­matu sablīvējumiem. Sers Henrijs ir gara, pat |oti gara auguma cilvēks. Kad viņš iet garām, liekas, ka brauc divstāvu trolejbuss.

— Redziet, — viņš iesāka joti pieļāvīgi un nesteidzīgi, — varētu turpināt jūsu disertāci­jas tematu, to attīstīt, meklēt jaunus virzie­nus …

Viņš brīdi klusēja, tad,' apstājies tieši manā priekšā, stingri un auksti teica:

— Bet tas ir tukšs pasākums, ser. Jūsu darbs deva iespēju iegūt izsmeļošu informā- ciju par vīrusa B-II celmu. Tālāk pētīt tā struktūras īpatnības vai mēģināt noskaidrot, kāds ir šā vīrusa un dzīvās šūnas mijiedar­bības mehānisms, nav nozīmes. Kamēr ne­būs izstrādātas jaunas pētniecības metodes, ar to visu vienkārši nav vērts nodarboties. Jus pa kripatiņai vāksiet datus, kas labākajā gadījumā noderēs par' izejvielu mūsu teorē­tiķu abstraktajiem un tādēļ nederīgajiem secinājumiem. Jāmeklē kaut kas jauns. Ņe­miet par paraugu…

Kabineta durvis plaši atvērās, un es ierau­dzīju Ennu. Mana Enna! Viņu redzot, aiz- niirsu visu, par ko bija runājis sers Henrijs.

Tomēr viņa sejai pārslīdējušo vieglo nepati­kas ēnu paguvu ievērot.

Sārta, enerģiska, neatlaidīga. Tāda ir mana Enna. Viņai ir gaiši mati un noteikta gaita. Viņa ir dzīvespriecīga un nemākslota. Taču saprātīguma robežās.

— Ziedi ir bezgala jauki! — viņa pa­smaidīja. — Kāpēc tu tos atstāji priekš­namā? Man būtu patīkamāk tos saņemt no tavām rokām.

— Ai Enn, es vienkārši nezināju, kur tu esi…

— Biju virtuvē, vai tad tu neredzi?

Viņa rādīja uz savu mirdzoši balto priekš­autiņu, kas čaukstēja kā pirmais rudens le- dutiņš. Pasmaidīju, neviļus atdarinādams sera Henrija smaidu. Enna ir tik jauka, mīļa un… neloģiska. Karsts aizgrābtības vilnis uzplūda sirdij.

— Bet Enn, lai tevi ieraudzītu, man iepriekš vajadzēja zināt, kur tu esi, un, to nezinādams, nevarēju pēc tava tērpa noteikt, kur tevi meklēt. Loks noslēdzas.

Sers Henrijs viegli pavīpsnāja akurāti apcirptajās ūsās.

— Vienalga! — pārliecināti noteica Enna un sapurināja galvu.

— Es ceru, — delikāti iejaucās sers Hen­rijs, — ka sarunu par… jūsu darbu mēs turpināsim pēc pusdienām.

Mēs ar Ennu izgājām no kabineta, un laiku līdz pusdienām mums aizpildīja jauki nieciņi, kurus tik prasmīgi izdomā iemīlējusies. Pabijām arī virtuvē. Tur Enna apburoši traucēja misis Tvidlu un viņas palīdzi, kas gatavojās banketam. Pēc tam klausījāmies magnetofona ierakstus, tad Enna dziedāja, drusku pa tenkojām par 'kopējiem paziņām un beidzot jau smējāmies bez jebkāda iemesla. Vārdu sakot, darījām bezgala daudz un neizdarījām neko. Es skurbu no mīles­tības un ģimenes atmosfēras, tāpat kā skurbst no laba, veca vīna. Sen, jau agrā bērnībā, biju zaudējis vecākus, un sveša ka­mīna siltums sasildīja manu sirdi. Tagad, atceroties to dienu, saprotu, ka jau toreiz sa­vilkās negaiss, kas nevarēja paiet garām. Bet tad es to nemanīju. Tolaik biju pavisam cits cilvēks. Vienkārši pārāk jauns un dumjš.

— Tātad tu esi patstāvīgs cilvēks, un ir lai'ks padomāt par nākotni, — beidzot sacīja Enna, kad divi vien iegājām viņas istabiņā.

Cik ļoti viņa līdzinājās savam tēvam! Pat vārdi gandrīz tie paši. Seram Henrijam gan laikam trūka tikai zināmas spriedumu pa­beigtības, kas piemita viņa meitai.

— Vispirms mēs apprecēsimies, — es teicu.

Tā bija mana vienīgā ciešā pārliecība. Tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Gribēju appre­cēt šo meiteni, un, velns parāvis, vai tiešām nebiju to pelnījis?

— Protams, — sacīja Enna, — bet kur tu domā strādāt?

— Taisnību sakot, neesmu sevišķi daudz domājis par šo jautājumu. Liekas, ka mani

var atstāt universitātē, tur man atradīsies vieta, un arī sers Henrijs šo to apsolīja darīt.

Viņa brīdi klusēja. Enna nekad nerunā tū­līt. Savu domu viņa rūpīgi noslīpē, tiesa, kā jau sieviete, viņa pievērš uzmanību tikai liem aspektiem, kas viņu interesē.

— Bez šaubām, — viņa teica, — tu va­rēsi palikt universitātē. Tu esi spējīgs, un tev ir perspektīvas 'kļūt par izcilu zinātnieku. Tā tas ir. Bet tagad mēs būsim divi… Un var­būt… Vārdu sakot, tev būs ģimene. Vai sa­proti? Ģi-me-ne! Bet universitāte — tas ir ļoti ilgi. Un, galvenais, tur maz maksā. Dau­dzus gadus mēs tik tikko savilksim galus kopā. Uz tēva palīdzību nav ko cerēt, — viņa pasmaidīja. — Nodarbošanās ar zinātni tik neprātīgi plašos apmēros prasījusi gandrīz visus viņa līdzekļus. Vai saproti? Neatka­rība, neatkarība un neatkarība — tāda ir mana devīze.