Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu
Здесь есть возможность читать онлайн «Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1994, Издательство: Redakcija MAKSLA, Жанр: Классический детектив, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Ceļojums ar slepkavu
- Автор:
- Издательство:Redakcija MAKSLA
- Жанр:
- Год:1994
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Ceļojums ar slepkavu: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Ceļojums ar slepkavu»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Ceļojums ar slepkavu — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Ceļojums ar slepkavu», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
CEĻOJUMS AR SLEPKAVU
1
LIETUS PIKADILLI LAUKUMĀ
Skotlendjarda inspektors Dafs lēni soļoja pa lietū mirdzošo Pikadillī asfaltu. Caur biezo Sentdžeimsa parka lapotni viņš tik tikko saklausīja Bigbena kurantu sitienus. Tie liecināja, ka ir iestājusies 1930. gada sestā februara desmitā vakara stunda. Lai gan notikumu tālākajā gaitā tam nebūs nekādas nozīmes, tomēr, ja runa ir par Skotlendjarda inspektoriem, der paturēt prātā precīzus datumus, stundas un minūtes.
Parasti nosvērtais un labdabīgais inspektors Dafs tajā vakarā bija nīgrs. Augu dienu, tāpat kā daudzas iepriekšējās, viņš nīka tiesā, kur izskatīja bezgalgaru un apnicīgu lietu, kas, paldies Dievam, nu bija pabeigta. Tiesnesis melnā, atbaidošā beretē nolasīja nāves spriedumu neliela auguma drūmam vīrelim. Dafs zināja, ka bargais sods piepriests taisnīgi. Necilvēcīgais, gļēvais slepkava tādu galu ir pelnījis. Tiesa, šī niecība lieliski mācēja slēpt pēdas. Skotlendjardam sen nebija gadījies tik grūti atklājams noziegums, reizēm pat šķita, ka to nemūžam nevarēs izdarīt. Un tomēr metode uzvarēja. Metode un mazliet veiksmes, kas slēpās kādai draugaļai nevērīgi uzšņāptā zīmītē. Patiesībā zīmītē nebija nekā vērā ņemama, taču inspektors Dafs prata satvert veiksmi arī tad, ja tā karājās pavisam tievā diedziņā. Satvert un sekot tai līdz galīgai uzvarai. Tagad tas viss jau bija iegrimis pagātnē. Tālā pagātnē.
Pēkšņi no mīkstās filca platmales uz viņa nosalušā deguna uzpilēja ūdens lāse. Inspektors nodrebinājās un ciešāk savilka kaklautu. Viņš tikko kā bija atstājis kinoteātri, kurā iegriezās izvēdināt galvu pēc nogurdinošā tiesas procesa. Filma izrādījās viduvēja, bet tajā redzamā dienvidu jūra un piekrastes palmas uzvandīja atmiņā tālo Sanfrancisko, kur viņš savulaik bija iepazinies ar detektīvu, kas dzīvoja līdzīgā saulainā vietā. Gadījuma pēc Sanfrancisko sastaptais policijas seržants savā dzimtajā Honolulu vāca pierādījumus noziegumiem, nepievērsdams uzmanību tropu eksotikai. Havaju salu ziedu krāšņums, mirdzošās viļņu rotaļas liedagā, maigās vēja šalkas palmu lepnajās galotnēs viņam šķita parasta ikdiena… Inspektors viegli pasmaidīja.
Viņš klīda pa Pikadillī laukumu bez jebkāda mērķa. Te viss bija piesātināts ar atmiņām. Vēl nesen viņš Vainstrītas komisariātā strādāja par iecirkņa inspektoru. Dafam bija uzticēts viens no elegantākajiem Londonas rajoniem, un tieši Pikadillī kļuva par viņa iemīļoto "medību lauku". Re, tajā aristokrātiskajā klubā, kura fasāde šobrīd tinās smidzekļa plīvurā, viņš aizturēja baņķieri — izsludinātais bankrots galīgi neatbilda kunga lepnajam dzīvesveidam. Bet tajā satumsinātajā skatlogā starp manekeniem un Parīzes tualetēm viņš reiz atrada burvīgas francūzietes līķi, kuras noslepkavošana sākumā šķita pilnīgi bezjēdzīga. Greznais Bērklija hotelis izcēla no aizmirstības dzīlēm nekrietnu šantāžistu, kuru viņš saņēma ciet lepna luksusa numura vannasistabā. Pāris soļu tālāk Dafs reiz brūni iedegušam vīrietim iečukstēja ausī dažus tādus vārdus, pēc kuriem momentāni nobālējušais augstāko aprindu slepkava (viņu sen jau meklēja Ņujorkas policija) tika bez pretošanās aizvests uz komisariātu. Turpat pretī esošajā restorānā "Princis" Dafs divas nedēļas pēc kārtas tiesāja negaršīgas vakariņas un novēroja cilvēku, kurš iedomājās, ka elegantais uzvalks un pielīmētās ūsiņas padarījušas viņu nepazīstamu. Beidzot klāt arī Pikadillī laukuma stūris. Tas lika atcerēties tās trauksmainās pusnakts minūtes, kad savstarpējā apšaudē viņš ņēma ciet briljantu zagļus lielajā juvelierveikalā.
Lietus kļuva aizvien brāzmaināks, un Dafs nolēma to pārlaist tuvākajā pavārtē. No turienes viņš vēroja nebeidzamās reklāmu ugunīs mirgojošo, labi pazīstamo laukumu. Vairoties no peļķēm, steidzās reti gājēji… Pēc brīža Dafs atstāja savu patvērumu un devās uz šauru, vāji apgaismotu ieliņu. Apmēram divdesmit metru no Pikadillī laukuma viņš apstājās pie drūmas celtnes ar aizrestotiem pirmā stāva logiem. Ieeju apgaismoja blāva spuldzīte. Šos pakāpienus viņš bija minis tūkstošiem reižu. Dafu pārņēma ilgas pēc senajiem darbabiedriem, un viņš izlēmīgi devās iekšā Vainstrītas komisariātā.
Pazīstamajā kabinetā tagad priekšniekoja inspektors Heilijs. Ieraudzījis Dafu, viņš atplauka sirsnīgā smaidā.
— Sveiks, draudziņ! Man tieši trūka sarunu biedra!
— Man arī, — Dafs atsaucās, novilka mitro lietusmēteli un piemetās uz krēsla pretī Heilijam.
— Šķiet, šodien te nav daudz darba? — viņš painteresējās. Caur puspievērtajām durvīm varēja redzēt divus detektīvus, kas garlaikoti šķirstīja avīzes.
— Nepiesauc nelaimi. — Heilijs jokodamies pakratīja pirkstu. — Pēc pāris stundām dosimies papurināt vienu kazino, bet mūsdienām tā ir tīrā bērnu spēlīte. Starp citu, ļauj tevi apsveikt!
— Ar ko?
— Kā — "ar ko"? Skaidrs, ka ar Barova lietas pabeigšanu. Šefs personiski tevi atzīmēja, uzsvērdams tavu "inteliģento stilu un reti sastopamo neatlaidību", — skan taču lepni, vai ne?
Dafs atmeta ar roku un izņēma no kabatas pīpi.
— Rīt kā parasti šī lieta jau būs aizmirsta, — viņš norūca.
Heilija skatiens pauda līdzjūtību.
— Tev vienkārši nepieciešama atpūta. Zinu, kā tas ir. Kad darbiņš paveikts, viss apriebjas lidz kaklam. Vienīgais glābiņš — ķerties pie jaunas lietas. Un cik ātri vien var, lai nepaliek laika skumīgām pārdomām par mūsu profesijas derīgumu. Pieņemsim, ja tu būtu manā vietā…
— Es jau tur esmu bijis. — Dafs pasmaidīja.
— Tiesa gan. — Heilijs mazliet apjuka. — Bet es tevi tik un tā apsveicu. Tā Barova lieta ir visīstākā paraugstunda.
— Man vienkārši palaimējās, — Dafs teica. — Atceries trīs mūsu nelaiķa šefa sera Frederika Brūsa noteikumus: lai gūtu panākumus, labam detektīvam nepieciešamas smadzenes, pamatīgi jāstrādā un vajadzīgs kāds nieks veiksmes. Turklāt galvenais ir tieši šis nieks.
— Nabaga sers Frederiks, — nopūtās Heilijs.
— Es viņu šovakar atcerējos. Viņu un to ķīniešu detektīvu, kas galu galā tomēr atrada viņa slepkavu.
— Tu runā par to Havaju salu oriģinālo savdabi? Seržantu Čenu?
— Jā, Čārliju Čenu. Tagad arī viņš paaugstinats par inspektoru. Savā Ilonolulu.
— Vai viņš tev raksta?
— Reizēm. — Dafs aizdedzināja pīpi un ar baudu ievilka dūmu. — Man nav daudz brīva laika, bet, lai atbildētu Čārlijam, brītiņš atrodas. Gandrīz varu teikt, ka esmu viņam pie ķēries. Re, te ir viņa pēdējā vēstule. — Viņš izvilka no kabatas aploksni un apmulsis piemetināja: — Daudz jau viņš neraksta, bet…
Heilijs iegrozījās ērtāk, lai klausītos. Lasot sīkā, glītā rokrakstā rakstīto vēstuli, Dafa balss skanēja maigi, reizēm lūpu kaktiņos pavīdēja smaids. Bija grūti iedomāties, ka šis cilvēks iedveš šausmas visiem Londonas noziedzniekiem.
Godbijigs sveiciens manam cildenajam draugam!
Beidzot saņēmu Jūsu bezgalvērtīgo vēstuli, un tā ļāva man gremdēties gaišās atmiņās par senajām laimes pilnajām dienām. Kas ir bagātība? Atceries, cik tev ir draugu, un atbilde būs rokā. Šīs vienkāršās patiesības apzināšanās un Jūsu nerimtīgā uzmanība ļauj man citu mirstīgo vidū justies kā bagātniekam. Iedrošinos bilst, ka arī Jūsu izšķērdīgi paustā atzinība par maniem vairāk nekā pieticīgajiem pūliņiem ļauj atkal un atkal iztēlē atsaukt neaizmirstamo mūsu atvadu brīdi un pilda manu sirdi ar nepelnītu lepnumu.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Ceļojums ar slepkavu»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Ceļojums ar slepkavu» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Ceļojums ar slepkavu» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.