Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Man šķiet, ka es jau agrāk esmu dzirdējis jūsu uzvār­du…

— Pilnīgi iespējams. Ņujorkā esmu pazīstams teātra pro­ducents. Arī Anglijā manā vadībā uzvestas dažas lugas. Lon­donā gan daudz populārāka ir mana sieva aktrise Sibilla Konveja, viņas viesizrādēm bija lieli panākumi.

— Vai ceļojat kopā?

— Nē. Pirms diviem mēnešiem mēs izšķīrāmies, un sieva pameta štatus. Viņa devās uz Italijas Rivjēru. Pašlaik Sibilla apmetusies Sanremo viesnīcā Palace. Tā kā mūsu ceļojumā paredzēta arī šī pilsēta, esmu nolēmis tur uzkavēties ilgāk. Atzīstos, ka gribu mēģināt ar sievu salabt un turpināt ceļu kopā.

Misters Honivuds ar elegantu šķiltavu aizdedzināja cigare­ti. Pamanījis, ka Dafs neatrauj skatienu no viņa drebošajām rokām, miljonārs steidzās paskaidrot:

— Mani nervi ir galīgi čupā. Ar misteru Dreiku es iepazi­nos uz kuģa, un viņš man tūdaļ iepatikās. Arī ceļojumā de­vos pēc ārsta ieteikuma, lai salāpītu veselību. Tā arī nokļuvu doktora Lautona organizētajā grupā.

— Tas nu gan ir brīnums, mister Honivud, ka ar tādiem nerviem jūs varat gulēt kā beigts.

Honivuds sarāvās, kā dabūjis sitienu.

— Es… es nezinu… Bet man vienmēr bijis ļoti ciešs miegs.

— Tā nu gan ir laime, — Dafs konstatēja. — Bet tagad, lūdzu, ejiet uz pirmā stava salonu. Es ieradīšos mazliet vē­lāk, lai iepazītos ar visu grupu.

Pagaidījis, kamēr Honivuds straujā solī atstāj istabu, Dafs palūkojās Heilijā.

— Kādi ir tavi secinājumi?

— Viņš izskatījās iebaidīts.

— Turklāt ļoti iebaidīts. Un zina daudz vairāk nekā stāstī­ja. Apgalvodams, ka ir ļoti satraukts, viņš nemeloja. Domāju, ka viņš zina, cikos notika slepkavība, un zina arī to, ka durvis no šīs puses bija ciet. Ak viņam nervi esot čupā, bet tik un tā guļ kā āpsis… Mums vajadzēs stingrāk palūkoties uz šo misteru Honivudu…

Tostarp atgriezās pārvaldnieks kopā ar cilvēku, kurš mats matā līdzinājās misteram Pikvikam.

— Nakts portjē Ebens, — Kents iepazīstināja ar Pikvika dubultnieku. — Viņš vēlas jums kaut ko paziņot.

— Labprāt jūs uzklausīšu, mister Eben. Par ko ir runa?

— Nu, bija tā, — ziedošais onkulītis rāmi sāka savu stās­tāmo. — Savā dežūrā es parasti ik stundu veicu apgaitu un atzīmēju kontrollaiku. Ap diviem naktī, soļodams pa koridoru, es ievēroju, ka pie viena numura durvīm stāv kāds džentlme­nis…

— Pie kura numura durvīm?

— Apgalvot nevaru, bet šķiet, ka tas bija divdesmit septī­tais numurs.

— Divdesmit septītais? Tajā apmetusies misis Spaisere. Kas notika tālāk?

— Izdzirdis manus soļus, džentlmenis ātri pagriezās un naca man pretī kāpņu virzienā. Viņš vēl teica: "Labvakar, es laikam esmu sajaucis stāvus. Mans numurs atrodas otrā stā­vā." Tā gadās, tāpēc es nesāku viņu izjautāt. Iespējams, ka citā viesnīcā viņu būtu aizturējuši, bet, tā kā pie mums nekādi slikti gadījumi nav notikuši, es ļāvu viņam iet…

— Vai jūs viņu pazītu, ja vēlreiz satiktu?

— Noteikti, ser. Koridors bija apgaismots, un, ja džentlme­nis vēl nav pametis viesnīcu, es viņu noteikti sazīmētu.

— Ļoti labi. — Dafs piecēlās. — Dosimies uz salonu, tur jau gaida visa Lautona grupa.

— Nesteidzieties, ser. Es vēl visu neesmu izstāstījis.

— Kas tad vēl?

— Kārtējā apgaitā četros no rīta pamanīju, ka mūsu stā­vā nodzisusi gaisma. Nospriedu, ka izsprāguši korķi, un tai­sījos izvilkt no kabatas elektrisko lukturīti. Tajā brīdī sajutu, ka man līdzās kāds smagi dveš. Iededzis lukturīti, ieraudzīju pelēkā uzvalkā tērptu stāvu. Pēkšņi man no rokas lukturīti izsita. Es gan mēģināju huligānu satvert, bet — paši redzat, nav vairs tie spēciņi, lai sāktu īstu cīņu. Viņš viegli tika no mana tvēriena vaļā. Tomēr vēl paguvu ieķerties viņa svārku labās puses kabatā. Tad viņš man iebelza, un es pakritu. Uz mirkli zaudēju samaņu, pēdējais, kas palicis atmiņā — plīsto­šas drēbes troksnis. Kad atjēdzos, neviena vairs nebija.

— Vai varat apgalvot, ka uzvalks tiešām bija pelēks? Un ka ieplēsāt kabatu?

— To varu pat apzvērēt.

— Vai abas reizes tas nebija viens cilvēks?

— Šaubos. Tas otrs likās būdīgāks. Bet es varu arī maldī­ties, inspektora kungs.

— Ko darījāt pēc atjēgšanās?

— Devos lejā un par visu izstāstīju galvenajam portjē. Abi piesardzīgi, lai neiztraucētu klientus, izstaigājām visus stāvus, bet nevienu neatradām. Pēc tam apspriedāmies un no­lēmām policijai nezvanīt, lai nekaitētu hoteļa slavai.

— Tā bija pareiza rīcība, — Kents vēlīgi teica.

— Pateicos, ser. Mēs baidījāmies, ka policijai pa pēdām ieradīsies žurnālisti, un tas varētu sagādāt mums sliktu re­klāmu. Tāpēc jau arī nevienam neziņojām, tikai no rīta visu izstāstījām misteram Kentam.

— Vai jūs jau sen kalpojat Brūma viesnīcā, mister Eben? — Dafs jautāja.

— Četrdesmit astoņus gadus. Sāku te strādāt no četr­padsmit gadu vecuma.

— Tādu uzticību vienīgajai darba vietai var tikai apbrī­not. — Dafs iebāza bloknotu kabatā. — Lūdzu, uzgaidiet pār­valdnieka kabinetā! Jūs būsiet mums vēl vajadzīgs.

— Priecājos pakalpot, ser, — Ebens atbildēja un atstāja numuru.

— Nu gan ir pēdējais laiks man doties iepazīties ar tiem pasaules apceļošanas cienītājiem. Bet tu, Heilij, pacenties ar savejiem pārlūkot viņu numurus. Misters Kents jūs pavadīs.

— Kas jādara, tas jādara, — Kents saīdzis piekrita.

— Kas jāmeklē, ir zināms: saraustīta platīna pulksteņķēde un žakete ar ātrumā piediegtu kabatu. Maz ticams, ka jums paveiksies, bet visādi var būt… — Pēc tam Dafs uzrunāja fotogrāfu un daktiloskopistu: — Vai jums vēl daudz darāmā?

— Tūdaļ beigsim, inspektor.

— Pēc tam uzgaidiet mani tepat, — Dafs, ārā ejot, noteica. Koridorā viņš apstājas. — Šeit ir tikai četri numuri. Spaisere, Dreiks, Honivuds. Kas apmeties trīsdesmitajā līdzās Honivudam?

— Misters Patriks Teits, — Kents atbildēja. — Arī no dok­tora Lautona grupas. Ap gadu sešdesmit, samērā pieklā­jīgs — ja runājam par amerikāņiem. Savienotajās Valstīs viņš esot ievērojams advokats krimināllietu nozarē. Diemžēl mis­ters Teits ir sirds slimnieks, tāpēc viņu pavada sekretārs, pa­visam jauns cilvēks. Šķiet, viņi jau ir nogājuši lejā.

Pie salona durvīm Dafu sagaidīja uztraucies doktors Lau­tons. Caur puspievērtajām durvīm varēja redzēt, ka greznajos, bet jau laika zoba skartajos sēdekļos bija izvietojušies daži cilvēki.

— Man jāatvainojas, inspektora kungs, bet manējie visi vēl nav sanākuši. Kuru katru mirkli viņiem jāierodas. Ā, bei­dzot!

No Klardžesstrītas parādes ieejas puses cēli tuvojās druk­na auguma kungs. Sirmo matu kuplais vainags vēl vairāk iz­cēla viņa impozanto izskatu.

— Mister Teit, atļaujiet jūs iepazīstināt ar Skotlendjarda inspektoru Dafu, — Lautons teica kā īstens ceremonijmeistars.

— Ļoti patīkami, — zemā balsī noducināja advokāts.

— Ko es dzirdu! Slepkavība! Tas nu gan ir trieciens! Un kurš ir upuris?

— Mister Teit, lūdzu, salonā! — Dafs izvairījās no atbil­des. — Tur mēs visu apspriedīsim. Jā, notikums nav no patī­kamajiem…

Teits stingrā gaitā iesoļoja salonā. Apstājies viņš pār­laida acis klātesošajiem, tad pēkšņi iekliedzās un visā augumā sabruka. Dafs ar grūtībām pārvēla pakritušā sma­go augumu uz muguras un, ielūkojies amerikāņa sejā, nodrebē­ja. Jo tā bija tikpat stinga kā vīram, kas divdesmit astotajā numurā dusēja mūžīgā mierā.