Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Dafs pievērsās Heilijam.

— Simpātisks radījums. Tipiska amerikāniete. Kādi tad ir mūsu ieguvumi? Pulksteņķēdes gabaliņi un seifa atslēdziņa. Sākumam pietiek.

— Es nu gan esmu gatavais ēzelis! — Heilijs pēkšņi ie­kliedzās. — Mums ir vēl viens lietisks pierādījums! Ārsts to atrada gultā blakus nelaiķim.

— Kas tas ir?

Heilijs viņam pasniedza apbružātu zamša maisiņu, kas bi­ja aizsiets ar īsu saitīti. Maisiņš bija diezgan smags. Dafs to atraisīja un izbēra saturu uz sekretāra pulētās virsmas. Sarau­cis uzacis, viņš pārsteigts lūkojās uz sauju visparastāko ak­mentiņu.

— Kas tie ir?

— Domāju, ka akmentiņi. — Heilijs paraustīja plecus.

— Citi lielāki, citi mazāki. Dažādi pēc formas. Droši vien sa­lasīti kādā pludmalē. Skaidrāks par skaidru, ka tiem nav ne­kādas vērtības. Varbūt tieši šim atradumam nav nekādas jē­gas?

Dafs paaicināja pie durvīm stāvošo policistu.

— Lūdzu visus saskaitīt, sabērt atpakaļ un maisiņu aizsiet!

Kamēr policists pildīja pavēli, Dafs ieslīga veclaicīgajā at­pūtas krēslā un norūpējies palūkojās Heilijā.

— Manuprāt, visā šajā gadījumā vēl nevar samanīt kādu

jēgu.

— Tā izskatās, — Heilijs piekrita.

— Visu cienītu sirmgalvi, kas devies izpriecu ceļojumā ko­pā ar meitu un mazmeitu, nezin kāpēc nožņaudz Londonas viesnīcā. Turklāt puskurlais večuks uzmostas, sāk cīņu ar slepkavu un norauj tā pulkstenim ķēdes posmu. Bet spēki ir nevienlīdzīgi, siksna tiek savilkta ap vecā vīra kaklu. Beidzot slepkava ar efektīgu žestu iesviež gultā nevērtīgu oļu maisiņu. Idiotisms! Kāda tur jēga?

— Šādus gadījumus žurnālisti dēvē par mīklainiem.

— Pilnīgi viņiem piekritu. Tomēr te ir arī cita veida mik­las. Vai ievēroji?

— Ko tad? Tavs domāšanas līmenis man ir par augstu.

— Neizliecies, draudziņ! Acīmredzamas lietas katrs pama­na. Ja gultā notikusi cīkstēšanās, tai vajadzētu būt savandītai. Bet tā ir ideālā kārtībā!

— Patiešām… — Heilijs pazemināja balsi. — Šķiet, gul­tā ir gulēts pavisam mierīgi.

— Raugi, no šīs puses pat sega ir kārtīgi ielocīta zem matrača. Tas nebūtu iespējams, ja gultā būtu cīnījušies uz dzī­vību un nāvi.

— Pieļauju, ka tas nav iespējams.

— Bet es esmu pārliecināts, ka tas nav iespējams! Nešau­bos, ka Dreiks dzīvoja šinī numurā, te ir viņa klausāmais apa­rāts, uz krēsla viņa drēbes. Taču ar aknām jūtu, ka nožņaugts viņš ir pavisam citā vietā!

Pēc negaidītā paziņojuma Dafs apklusa un kādu brīdi stingi raudzījās tālumā. Durvīs parādījās joprojām drūmais Kents.

— Vai varu jums palīdzēt, inspektora kungs? — viņš jautāja.

— Es gribētu parunāt ar cilvēku, kurš pirmais ieraudzīja mirušo.

— Zināju, ka jūs to vēlēsieties. Tāpēc atvedu viņu šurp. Tas ir stāva dežurants Martins.

Kents ar rokas mājienu ieaicināja istabā kalpotāju. Mar­tins bija daudz jaunāks par saviem kolēģiem. Trulā seja ne­spēja noslēpt puiša augošo satraukumu.

Dafs izņēma no kabatas bloknotu.

— Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs. Lūdzu, izstāstiet visu, ko zināt par šeit notikušo!

Martins satraucās vēl vairāk.

— Es… es… Nu, bija tā: misters Dreiks lūdza, lai pamo­dinu viņu paagrāk. Mūsu numuros nav telefonu. Un viņš vēlē­jās tikt uz pirmajām brokastīm. Dauzīšanos pie durvīm vecais kungs kurluma dēļ nedzirdēja. Tāpēc es, tāpat kā divus iepriekšējos rītus, kāpu lejā pie portjē pēc rezerves atslēgas. Bet portjē teica, ka šorīt viņam tās neesot.

— Kādas atslēgas?

— Es jau teicu: rezerves atslēga. Tāpēc palūdzu univer­sālo slēdzeni, kas domāta īpašiem gadījumiem. Ienācu ista­bā. Redzu — viena loga aizkari cieši aizvilkti, otrs līdz galam vaļā. Šķita, ka viss kārtībā. Uz naktsskapīša klausāmais aparāts, drānas saliktas uz krēsla. Devos modināt veco kun­gu… un tad ieraudzīju… Skriešus metos pie pārvaldnieka. Goda vārds, inspektora kungs, es vairāk neko nezinu!

Dafs palūkojās Kentā.

Vai kāds zina, kur izgaisusi rezerves atslēga?

— Notikusi kaut kāda nejēdzība, — pārvaldnieks nedroši teica. — Šī ir tradīcijām bagāta viesnīca ar senlaicīgu iekār­tojumu. Personāla rīcībā nav atslēgu, kas der visiem numu­riem. Ja viesis aizejot paņem to līdzi, istabenei jādodas lejā pie portjē pēc rezerves atslēgas. Vakar tā arī notika. Misis Irē­na Spaisere no divdesmit septītā numura, dodoties pastaigā durvis aizslēdza un atslēgu neatdeva, kaut gan mēs visus klien­tus lūdzam tā nedarīt. Istabene paņēma rezerves slēdzeni un sāka kopties. Kad darbs bija galā, viņa vairs neatrada dur­vīs atstāto atslēgu. Tā joprojām ir pazudusi.

Dafs pasmīnēja.

— Varu saderēt, ka ap četriem no rīta tā kādam lieliski noderēja. Domāju, ka nojauta mani neviļ… Varbūt vakar vai šodien notikušas vēl kādas "nejēdzības"?

Kents apdomājās.

— Neesmu pārliecināts, ka tas varētu jums noderēt, bet mūsu nakts portjē minēja, ka viņa dežūras laikā notikušas da­žas dīvainības. Kā jau vecāks vīrs viņš pašlaik atpūšas vienā no brīvajiem numuriem. Būs labāk, ja jūs pats ar viņu apru­nāsieties.

Guļamistabā ienāca Lautons.

— Tā jau domāju, ka jūs būsiet šeit. Esmu savācis visus, ko varēju atrast. Pārējie ieradīsies mazliet vēlāk. Divi ir no šī stāva, tā ka…

— Acumirkli, — Dafs viņu pārtrauca. — Vispirms es gri­bētu iepazīties ar personu, kas dzīvo blakus numurā. Misters Kents apgalvo, ka Irēna Spaisere ir no jūsu grupas. Ja viņa nav izgājusi, lūdzu, paaiciniet dāmu šurp.

Kamēr Lautons bija prom, Dafs pārsedza palagu nelaiķa sejai. Drīz Lautons atgriezās kopā ar pievilcīgu, apmēram trīsdesmitgadīgu dāmu. Tomēr nogurušais skatiens un sīkās grumbiņas ap lūpām liecināja, ka Irēna Spaisere nejūtas labi.

— Jūs gribat ar mani runāt? Kādā jautājumā?

— Vai tad jūs nezināt, kas te noticis?

— Nav ne mazākās jēgas. Es brokastoju savā istabā. Ne­esmu gājusi ārā. Tiesa, caur sienu dzirdēju, ka šeit skan bal­sis…

— Šeit notikusi slepkavība, misis Spaisere. Nogalināts šī numura iedzīvotājs. — Dafs nenolaida no sievietes acis.

Misis Spaisere nobāla.

— Slepkavība… — viņa izdvesa un sagrīļojās. Heilijs pakalpīgi piebīdīja viņai krēslu.

— Pateicos. Vai nabaga misters Dreiks tiešām ir nogali­nāts? Tik patīkams cilvēks! Tas… tas ir briesmīgi!

— Tā ir. Jūsu numurus savieno durvis. Acīmredzot tās pastāvīgi ir aizslēgtas?

— Pats par sevi saprotams!

— No abām pusēm?

Sieviete samiedza acis.

— Ko nezinu, to nezinu. No manas istabas puses noteikti jā.

Dafa viltība neizdevās.

— Vai jus naktī nedzirdējāt kādu troksni? Kliedzienus, cīkstēšanos?

— Neko nedzirdēju.

— Savādi.

— Nav nekā savāda, es guļu ļoti cieši.

— Tātad slepkavības brīdī jūs bijāt aizmigusi?

Misis Spaisere iesmējās.

— Izliekat man lamatas, inspektor? Es nezinu, kad tika izdarīta slepkavība.

— Protams, nezināt. Kā lai jūs to zinātu? Man šķiet, ka tas varēja notikt ap četriem no rīta. Varbūt tomēr jūs pēdējo divdesmit četru stundu laikā esat saklausījusi caur durvīm kādus sarunu fragmentus?

Irēna Spaisere apdomājās.

— Vakar es biju teātrī…

— Viena?

— Kopā ar misteru Stjuartu Vivianu. Viņš arī ir no mūsu grupas. Pirms divpadsmitiem mēs atgriezāmies, viss bija kluss… Tiesa, agrāk, kad pārģērbos vakariņām, tad gan… Jā, tad dzirdēju aiz durvīm skaļas balsis, likās, ka tur par kaut ko strīdas…