Džeks Londons - Ceļojums ar snarku

CEĻOJUMS AR SNARKU

Tas viss sākās Glenellenas peldētavā. Nopeldējušies mēs parasti atgūlāmies smiltis, lai ļautu ādai ieelpot silto gaisu un uzsūkt saules gaismu. Rosko bija burātājs. Es arī biju mazliet braukājis pa jūrām. Tāpēc agri vai vēlu mūsu sarunas ievirzījās par dažādiem kuģiem. Mēs sprie­dām par nelieliem kuģīšiem un to piemērotību jūras brau­cieniem. Pieminējām kapteini Slokumu un viņa trīs gadus ilgo ceļojumu apkārt pasaulei ar «Spreju».

Mēs apgalvojām, ka nebaidītos doties apkārt pasaulei ar mazu, nu, teiksim, pēdas četrdesmit garu kuģīti. Mēs pat apgalvojām, ka tas mums sagādātu prieku. Visbei­dzot mēs apgalvojām, ka vairāk par visu pasaulē mums gribētos doties tādā ceļojumā.

— Tad laižamies ceļā, — mēs sacījām… pa jokam.

Kad bijām palikuši vieni, es pajautāju Carmianai, vai

viņai tiešām ir tāda vēlēšanās, un viņa atbildēja — tas esot tik brīnišķīgi, ka nespējot pat ticēt.

Nākamajā reizē, kad mēs atkal vāļājāmies smiltīs pie peldētavas, es teicu Rosko:

— Nu, kas ir, brauksim!

Es runāju pilnīgi nopietni, un viņš mani tā arī saprata, tāpēc ka vaicāja:

— Bet kad?

Man vajadzēja savā rančo uzbūvēt māju, ierīkot augļu un vīnadārzu, iestādīt dzīvžogu un izdarīt vēl diezin ko. Mēs nolēmām, ka brauksim pēc četriem pieciem gadiem. Bet tad mūs sāka pārņemt piedzīvojumu alkas. Kādēļ ne­doties ceļā tūlīt pat? Pēc pieciem gadiem neviens no mums jaunāks nekļūs. Lai augļu koki, vīnogulāji un dzīvžogs aug, kamēr mēs btisim projām. Kad atgriezīsimies, tie jau būs mūsu rīcībā un mēs varēsim padzīvot šķūnītī, kamēr uzcels māju.

Tādējādi jautājums bija izlemts, un sākās «Snarkas» būve. Par «Snarku» mēs to nosaucām tāpēc, ka citu vārdu nevarējām izdomāt, — to es saku tiem, kas šajā nosau­kumā meklēs kaut kādu apslēptu jēgu.

Mūsu draugi netiek gudri, kam mums vajadzīgs šis ce­ļojums. Viņi raizējas, brīnās un plāta rokas. Skaidro, kā gribi, viņi nesaprot, ka mēs ejam vieglākās pretestības ceļu, ka doties jūrā ar nelielu jahtiņu mums ir patīkamāk nekā palikt uz sauszemes, — gluži tāpat kā viņiem ir pa­tīkamāk palikt uz sauszemes nekā doties jūrā ar nelielu jahtiņu. Tāda nostāja izriet no sava «es» pārvērtēšanas. Viņi nespēj iejusties cita cilvēka ādā. Viņi nespēj pat at­raisīties no sevis, lai redzētu, ka tam, kas ir vieglākās pretestības ceļš viņiem, nepavisam nav jābūt vieglākās pretestības ceļam citiem. No pašu vēlmēm, gaumes un aiz­spriedumiem viņi taisa olekti, ar ko mēra visu pārējo dzīvo būtņu vēlmes, gaumi un aizspriedumus. Tas nav labi. Tā es viņiem arī saku. Taču viņi nespēj atraisīties no saviem nožēlojamiem «es» pat tik lielā mērā, lai uz­klausītu mani. Viņi uzskata mani par jukušu. Bet es vi­ņus saprotu. Man ir gadījies tāpat. Mums visiem ir no­sliece domāt, ka cilvēkam kaut kas nav kārtībā ar galvu, ja viņš mums nepiekrīt.

Visstiprākais mudinātājs ir vārdi «man patīk». Tam nav filozofiska izskaidrojuma, tas ir ievīts pašā dzīves sirdī. Kad filozofija kādu mēnesi neatlaidīgi mēģina indi­vīdam iekalt, ka viņam jādara tas un tas, indivīds vienā jaukā dienā var pateikt: «Man patīk,» — un izdarīt pa­visam ko citu, un filozofija aizies ar nolaistu asti. «Man patīk» liek žūpām dzert, bet moceklim valkāt astru kreklu, vienu padara par uzdzīvotāju, otru — par anahoretu, vie­nam liek dzīties pēc slavas, otram — pēc naudas, treša­jam — pēc mīlestības, ceturtajam — meklēt dievu. Filo­zofija cilvēkam ļoti bieži vajadzīga, lai izskaidrotu savu «Man patīk».

Bet atgriezīsimies pie «Snarkas» un pie jautājuma, kā­pēc es gribēju ar to ceļot apkārt pasaulei. «Man patīk» ir mans vērtību mērs. Bet vairāk par visu man patīk paša sasniegumi — ne tāpēc, lai man aplaudētu, bet lai pašam būtu prieks. Tas ir tas pats vecais: «Es to izdarīju! Es pats! Pats ar savām rokām!» Taču maniem sasniegumiem jābūt taustāmiem. Man daudz interesantāk ir uzvarēt pel­dēšanas sacensībās vai noturēties seglos, kad zirgs grib nosviest mani zemē, nekā uzrakstīt skaistu romānu. Kat­ram patīk kaut kas cits. Dažam labam droši vien būtu patīkamāk uzrakstīt skaistu romānu nekā uzvarēt peldē­šanas sacensībās vai savaldīt zirgu.

Varoņdarbu, ar ko es lepojos visvairāk, varoņdarbu, kas ļāva man visasāk izjust dzīvi, es paveicu septiņpadsmit gadu vecumā. Es braucu uz trīsmastu šonera gar Japā­nas piekrasti. Mūs pārsteidza taifūns. Komanda sabija uz klāja gandrīz visu nakti. Pulksten septiņos no rīta mani izcēla no kojas un nolika pie stūres. Buras bija nolaistas visas līdz pēdējai. Kaut takelāžas apaļkoki bija kaili, šoneris tomēr naski traucās uz priekšu. Augstie viļņi vēlās astotdaļjūdzes attālumā cits no cita, bet vējš rāva tiem nost baltās putu cepures, piepildīdams gaisu ar ūdens putekļiem tā, ka varēja saredzēt labi ja otro vilni. Šoneris gandrīz nemaz neklausīja stūrei, tas zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem, mētāja priekšgalu augšā un lejā, bakstīdamies pa visiem rumbiem no dienvidaus­trumiem līdz dienvidrietumiem un draudēdams pagriezties ar bortu pret vēju ikreiz, kad vilnis pacēla tā pakaļgalu. Bet tas nozīmētu drošu bojā eju kuģim un visai ko­mandai.

Es satvēru stūri. Kapteinis kādu laiku vēroja mani. Viņš baiļojās, ka esmu pārāk jauns un ka man nepietiks nedz spēka, nedz izturības. Taču, redzēdams, ka es vai­rākas reizes izlīdzinu šoneri, viņš kāpa lejā brokastot. Visi lejā ēda brokastis, un, ja šoneris apgāztos, neviens nepagūtu izskriet uz klāja. Četrdesmit minūtes es stāvēju pie stūres viens, turēdams savās rokās mežonīgi lēkājošo kuģi un divdesmit divu cilvēku dzīvības. Vienreiz vilnis apšļāca šonera pakaļgalu. Es redzēju vilni tuvojamies un, gandrīz aizrijies zem ūdens tonnām, kas uzgāzās man virsū, tomēr neļāvu šonerim sagriezties sāniski. Pēc stun­das mani viscaur nosvīdušu un pārgurušu nomainīja. Savu es tomēr biju paveicis! Pats ar savām rokām es biju no­turējis šoneri pareizajā kursā un izvadījis kādas simts tonnas koka un dzelzs cauri vairākiem miljoniem tonnu vēja un viļņu.

Es jutos laimīgs tāpēc, ka man bija izdevies to paveikt, nevis tāpēc, ka divdesmit divi cilvēki zināja to. Pēc pus­gada puse no viņiem bija miruši vai izklīduši kur kurais, bet mans lepnums no tā nemazinājās. Tomēr man jāat­zīstas, ka maza auditorija man būtu pa prātam. Bet tai jābūt pavisam mazai un jāsastāv no cilvēkiem, kuri mīl mani un kurus arī es mīlu. Kad esmu paveicis kaut ko sevišķu, es jūtos attaisnojis viņu mīlestīlu. Bet tas ir pa­visam kas cits nekā prieks, ko sagādā pats veikums. Šis prieks pieder man vienam pašam un nav atkarīgs no lieci­nieku klātbūtnes. Veiksme mani sajūsmina. Es iedegos. Es jūtos lepns, un šis lepnums pieder man un nevienam citam. Tas ir kaut kas organisks. Tas liek lepnumā trīsēt katrai manas būtnes šķiedrai. Un tas ir dabiski. Tas ir apmierinājums par to, ka cilvēkam izdevies pielāgoties videi. Tā ir veiksme.

Dzīvot dzīvi nozīmē gūt panākumus, un panākumi ir dzīves elpa. Lielu grūtību pārvarēšana ir veiksmīga pie­lāgošanās bargajai, prasīgajai videi. Jo lielākas grūtības, jo lielāku apmierinājumu sagādā to pārvarēšana. Tā tas ir, piemēram, cilvēkam, kas no tramplīna lec baseinā: at­muguriski izdarījis pusapgriezienu, viņš iekrīt ūdenī ar galvu pa priekšu. Līdzko cilvēks ir atgrūdies no tramplīna, viņš nokļūst neierastā bargā vidē, un tikpat bargs būs sods, ja viņam misēsies un viņš iekritīs ūdenī plakaniski. Protams, neviens neliek cilvēkam riskēt. Viņš var palikt malā, ļauties tīkamajam, rāmajam vasaras gaisam un sil­tajai saulei un baudīt drošības sajūtu. Taču cilvēks ir radīts citāds. īsajos lidojuma mirkļos viņš dzīvo tā, kā nekad nebūtu dzīvojis, palikdams malā.