Džeks Londons - Ceļojums ar snarku

Kas attiecas uz «Snarkas» nākotni, tad es mulstu, es neko nezinu. Ja man būtu nauda vai kredīts, es uzbūvētu otru «Snarku», kas liktos dreifā. Bet mani līdzekļi iet uz beigām. Man vai nu jāņem «Snarka» tāda, kāda tā ir, vai jāatmet visam ar roku, bet es nevaru atmest ar roku. Acīmredzot man būs jāiemācās pagriezt «Snarku» pret vēju ar pakaļgalu pa priekšu. Gaidu nākamo pūtienu, tad redzēs, kas iznāks. Man šķiet, ka izdosies! Viss atkarīgs no tā, kā pakaļgals uzņems viļņus. Un kas zina, varbūt vienā jaukā, vētrainā rītā Ķīnas jūrā kāds sirmbārdains skiperis neticīgi berzēs acis, ieraudzījis neparastu mazu kuģeli, kas stipri atgādinās mūsu «Snarku», pagriezušos ar pakaļgalu pret vēju šķeļam viļņus.

P. S. Pēc ceļojuma atgriezies Kalifornijā, es uzzināju, ka «Snarkas» garums pa ūdens līniju ir nevis četrdesmit piecas, bet četrdesmit trīs pēdas. Acīmredzot tāpēc, ka kuģa būvētāji nav bijuši draugos ar mērlentu vai divpēdu lineālu.

Nē, piedzīvojumu alkas vēl bija dzīvas, par spīti tvaik- mašīnai un Tomasa Kuka un dēlu kantorim. Kad presē parādījās paziņojums par iecerēto ceļojumu ar «Snarku», salasījās gandrīz vesels leģions jaunu cilvēku ar noslieci uz klaidoņu dzīvi, kā ari jaunu sieviešu, nerunājot nemaz par vecāku gada gājumu vīriešiem un sievietēm, kuri pie­dāvājās man par ceļa biedriem. Ko nu, pat starp maniem personiskajiem draugiem atradās vismaz pusducis tādu, kas nožēloja savas nesen notikušās vai drīzumā paredza­mās laulības. Un es zinu, ka vienas no tādām laulībām «Snarkas» dēļ tikko neizjuka.

Katrs pasts atnesa man kaudzēm vēstuļu no pretenden­tiem, kuri smaka nost «pilsētu smirdoņā», un man drīz kļuva skaidrs, ka divdesmitā gadsimta Odisejam, pirms uzvelk buras, nepieciešams stenogrāfistu štats, lai sašķi­rotu korespondenci. Nē, piedzīvojumu alkas nav mirušas, ja jau jūs saņemat vēstules, kas sākas šādi: «Nav šaubu, ka tad, kad Jūs lasīsiet šo nepazīstamas Ņujorkas iedzīvo­tājas dvēseles kliedzienu,» — u. tml., un mazliet tālāk no šīs vēstules uzzināsiet, ka šī svešiniece sver tikai deviņ­desmit mārciņas, grib kļūt par kuģa puiku un «alkst re­dzēt pasaules zemes».

Kāds pretendents savu klejotkāri izskaidroja ar kvēlu mīlestību uz ģeogrāfiju; cits rakstīja: «Esmu nolādēts mū­žīgi ilgoties pēc pastāvīgas kustības, tāpēc arī rakstu Jums šo vēstuli.» Bet visus pārspēja kāds puisis, kas gribēja braukt tāpēc, ka viņam niezot pēdas.

Daži rakstīja anonīmi, ieteikdami savus draugus un do­dami šiem tā saucamajiem draugiem glaimojošus rakstu­rojumus, bet man šādās vēstulēs rādījās kaut kas aizdo­mīgs, un es tās neizlasīju līdz galam.

Izņemot divus vai trīs, visi manu brīvprātīgo simti do­māja pilnīgi nopietni. Daudzi no viņiem atsūtīja savas fotogrāfijas. Deviņdesmit procenti bija ar mieru strādāt jebkuru darbu, deviņdesmit deviņi procenti piedāvājās strādāt par velti. «Tikai būt klāt Jūsu ceļojumā ar «Snarku»,» rakstīja kāds, «un, par spīti visām briesmām, pavadīt Jūs (veicot jebkuru darbu) — tas būtu manu god­kārīgo sapņu kulminācijas punkts.» Tas atsauc man at­miņā kādu jaunekli, kas bija «septiņpadsmit gadus vecs un ļoti godkārīgs» un vēstules beigās nopietni lūdza, «lai tas viss netiktu ielikts ne avīzēs, ne žurnālos». Kāds rak­stīja pavisam citādi: «Es strādāšu kā nelabais, bet sa­maksu neprasīšu.» Gandrīz visi lūdza, lai par savu pie­krišanu telegrafēju viņiem uz viņu rēķina, un daudzi piedāvāja iemaksāt drošības naudu, kas garantētu viņu savlaicīgu ierašanos uz «Snarkas».

Dažam bija diezgan neskaidrs priekšstats par darbu uz «Snarkas»; kāds, piemēram, rakstīja: «Saņēmu drosmi un uzrakstīju Jums šo vēstuli, lai noskaidrotu, vai nav kaut kāda iespēja braukt Jums līdzi kā Jūsu kuģa komandas loceklim, lai gatavotu skices un ilustrācijas.» Daži, acīm­redzot nezinādami, kāds derīgs darbs varētu būt veicams uz tik niecīga -kuģīša 1 kā «Snarka», piedāvājās, kā iztei­cās viens no viņiem, «par palīgu materiālu vākšanā romā­niem un stāstiem». Lūk, ko nozīmē būt ražīgam rakstnie­kam!

«Atļaujiet man pašam dot sev raksturojumu,» kāds rak­stīja. «Esmu bārenis un dzīvoju ar tēvoci, kas ir dedzīgs revolucionārs un sociālists un apgalvo, ka cilvēks, kura asinīs nav piedzīvojumu alku, ir tikai dzīva rīklupata.»

Cits raksta: «Es protu peldēt, kaut gan nezinu jaunā­kos peldēšanas paņēmienus. Bet svarīgākais ir tas, ka ūdens ir mans draugs.» — «Ja mani vienu pašu iesēdinātu buru laivā, es varētu braukt, kurp vien vēlos,» — tā sevi raksturoja trešais, un šis ieteikums bija labāks par nā­kamo. «Esmu arī skatījis, kā izkrauj zvejas kuģus.» Taču augstāko apbalvojumu, iespējams, ir pelnījis tas, kas ļoti smalki uzsvēris savu dziļo pasaules un dzīves pazīšanu, uzrakstīdams: «Mans vecums, skaitot tikai gadus, ir div­desmit divi gadi.»

Bija arī vienkāršas, sirsnīgas, neizpušķotas vēstules no zēniem, kuri gan neprata skaisti izteikties, toties ārkārtīgi gribēja ceļot. Tos atraidīt bija visgrūtāk, un ikreiz, kad es to darīju, man bija tāda sajūta, it kā es iecirstu pļauku jaunībai. Šie zēni bija tik nopietni, viņi tā vēlējās kuģot! «Man ir sešpadsmit gadu, bet es savam vecumam esmu liels,» kāds zēns rakstīja. «Man ir septiņpadsmit gadu, bet es esmu stiprs un veselīgs,» rakstīja otrs. «Es katrā ziņā esmu tikpat stiprs kā vidējs mana auguma puika,» rakstīja kāds acīmredzot vārgulīgs zēns. «Nebaidos ne no kāda darba,» teica daudzi, bet viens, acīmredzot gribēdams iekārdināt mani ar lētumu, rakstīja: «Varu samaksāt par savu braucienu pāri Klusajam okeānam, tā ka tas, iespē­jams, būtu Jums izdevīgi.» — «Apbraukt apkārt pasaulei ir mana vienīgā vēlēšanās,» kāds atzinās, un šķita, ka tādu pašu vēlēšanos lolo vēl vairāki simti zēnu. «Nevie­nam nav daļas, vai es braucu vai palieku,» skumīgi pazi­ņoja kāds puišelis. Viens atsūtīja savu fotogrāfiju, šajā sakarā piebilzdams: «Es neesmu nekāds izskatīgais puika, bet neba izskats vienmēr ir tas galvenais.» — «Man ir deviņpadsmit gadu, bet es esmu neliela auguma, tātad neaizņemšu pārāk daudz vietas, toties esmu izturīgs pēc velna,» rakstīja vēl viens, un esmu pārliecināts, ka tas būtu bijis piemērots. Bija pat viens trīspadsmit gadus vecs pretendents, kuru mēs abi ar Carmianu iemīlējām, un mums sirds gandrīz vai plīsa pušu, kad vajadzēja vi­ņam atteikt.

Bet neiedomājieties, ka lielākā daļa brīvprātīgo bija zēni: gluži otrādi, zēnu bija tikai neliela daļa. Rakstīja dažādu gada gājumu un stāvokļu cilvēki. Daudzi jo daudzi ārsti, ķirurgi un zobārsti piedāvājās braukt līdzi un, tā­pat kā visi pārējie, bija ar mieru strādāt par velti, strā­dāt jebkuru darbu un pat samaksāt par tiesībām strādāt uz «Snarkas».

Burtliču un reportieru, kas vēlējas braukt, bija bez sava gala, nerunājot nemaz par pieredzējušiem sulaiņiem, šef­pavāriem un ekonomiem. Civilinženieri bija kā uzburti uz braukšanu; «dāmas» kompanjones apsēda Carmianu, bet mani ar piedāvājumiem apbēra cilvēki, kas vēlējās kļūt par maniem privātsekretāriem. Daudzi studenti ilgojās pie­dalīties ceļojumā, un es nezinu profesiju, kuras pārstāvji nebūtu izteikuši vēlēšanos braukt mums līdzi; sevišķi daudz bija mašīnistu, elektrotehniķu un inženieru. Es ju­tos pārsteigts, cik daudz kantoristu savās piesmakušajās kancelejās izdzirdējuši aicinājumu meklēt piedzīvojumus, bet vēl vairāk mani pārsteidza daudzie vecie un pensijā aizgājušie flotes virsnieki, kurus joprojām valdzināja jūras. Daži jauni cilvēki, kas gaidīja, kad saņems mantotos mil­jonus, bija kā traki uz piedzīvojumiem, gluži tāpat kā daži skolotāji.