Džeks Londons - Ceļojums ar snarku

Bet laiks ritēja. Ar katru dienu kļuva acīm redzams tikai viens, proti, ka pabeigt «Snarkas» būvi Sanfrancisko neizdosies. Kuģi būvēja tik ilgi, ka tas sāka jukt laukā un nolietoties. īstenībā bija sasniegts tāds stāvoklis, ka tas juka laukā ātrāk nekā varēja tik izremontēts. «Snarka» bija kļuvusi par izsmiekla objektu. Neviens neizturējās pret to nopietni, bet vismazāk tie, kas strādāja uz kuģa. Es teicu, ka mēs brauksim ar tādu, kāds ir, un pabeigsim būvi Honolulu. Pēc tam «Snarkai» radās sūce, ko vaja­dzēja novērst līdz izbraukšanai. Kuģi vajadzēja ievest dokā. Bet šīs operācijas laikā tas nokļuva starp divām lielām baržām un tika pamatīgi saspiests. Dokā mēs uzli- kām kuģi uz ruļļiem, bet, kad sākām vilkt to laukā, ruļļi pajuka kur kurais un pakaļgals iegrima dūņās.

Tagad bija darbiņš nevis kuģu būvētājiem, bet bojātu kuģu glābējiem. Diennaktī ir divi paisumi, un katra pai­suma laikā dienu un nakti veselu nedēļu divi velkoņi stūma un vilka «Snarku». Bet tā sadauzīta gulēja ar pa­kaļgalu dūņās. Tad, lai izkultos no kļūmīgā stāvokļa, mēs nolēmām izmantot vietējā lietuvē izgatavoto ķēžu pārvadu, kam vajadzēja motora griešanos pārnest uz enkurspilvi. Tā bija pirmā reize, kad mēs ķērāmies pie šīs ierīces. Taču ķēdei bija kāds defekts: tā sajuka gabalos; un līdz ar to enkurspilve nebija lietojama. Drīz pēc tam nelieto­jams kļuva septiņdesmit zirgspēku motors. Tas bija pa­sūtīts Ņujorkā; tā bija rakstīts uz dēlīša, kas karajās pie motora pamatnes. Bet arī šai pamatnei bija plaisa, daudz plaisu, un septiņdesmit zirgspēku mašīna atlūza nost no saplaisājušās pamatnes, palēcās gaisā, sadragādama visas bultskrūves un nostiprinājumus, un apgāzās uz sāniem. Bet «Snarka» palika iesprūdusi starp izsvaidītajiem ruļ­ļiem, un abi velkoņi neveiksmīgi turpināja to vilkt.

— Nekas, nekas, — teica Carmiana, — padomā, cik stabils un cik stiprs kuģis tas ir!

— Jā, — es teicu, — un cik tam brīnišķīgs priekšvadnis!

Tātad mēs saņēmām drosmi un turpinājām iesākto. Sa­bojāto motoru mēs piesējām pie tā nederīgās pamatnes, sadragāto spēka pārvadu noņēmām un nobāzām citur: to mēs izdarījām, lai vēlāk visu aizvestu uz Honolulu, sala­botu un pasūtītu jaunus ķēdes posmus. Kādreiz miglā tītā pagātnē «Snarka» bija krāsota balta. Uzmanīgi ap­lūkojot, vēl tagad varēja redzēt šā krāsojuma pēdas. Tur­pretī «Snarkas» iekštelpas krāsu nebija redzējušas. Gluži otrādi: no iekšpuses to klāja bieza jo bieza netīrumu un tabakas sulas kārta, ko tur bija atstājuši daudzie uz kuģa strādājušie mehāniķi. Bet mēs iestāstījām sev, ka nav ko uztraukties: netīrumus un tauku kārtu nav grūti dabūt nost, bet vēlāk, kad būsim aizkļuvuši līdz Honolulu, «Snarku» varēs nokrāsot remonta laikā.

Ar lielām grūtībām izvilkām «Snarku» no tās vietas, kur kuģis bija iegrimis, un novietojām Oklendas piestātnē. Ar ormaņa ratiem atvedām no mājām grāmatas, segas un komandas locekļu bagāžu. Vienlaikus kā lavīna gāzās viss pārējais — malka un ogles, ūdens un ūdens rezer­vuāri, dārzeņi, proviants, petroleja, glābšanas laiva un motorlaiva, visi mūsu paziņas, visi mūsu paziņu paziņas un visi tie, kas dēvēja sevi par mūsu paziņām, nerunājot nemaz par mūsu komandas locekļu paziņām un paziņu paziņam. Bez tam vēl parādījās reportieri un fotogrāfi, un pavisam_ sveši cilvēki, un dīvaiņi, un pār visu to griezās no piestātnes pacēlušies ogļu putekļu mākoņi.

Bija nolemts pacelt enkuru svētdien vienpadsmitos no rīta. Pienāca sestdienas vakars. Pūlis un putekļu māko­nis piestātnē bija biezāki nekā jebkad. Vienā kabatā man bija čeku grāmatiņa, pildspalva un dzēšpapīrs, otrā — apmēram divi tūkstoši dolāru papīrnaudā un zeltā. Es biju gatavs uzņemt kreditorus — sīkos ar skaidru naudu, solīdos ar čekiem — un gaidīju tikai Rosko, kam vajadzēja atvest rēķinus no simt piecpadsmit firmām, kuras mani bija aizkavējušas tik ilgus mēnešus. Un tad …

Un tad vēlreiz notika neaptveramais un drausmīgais. Rosko vēl nebija paguvis ierasties, kad ieradās kāds cits cilvēks. Tas bija Savienoto Valstu tiesas izpildītājs. Viņš piestiprināja pie «Snarkas» lepnā masta papīriņu, un pie­stātnē visi varēja izlasīt, ka «Snarkai» uzlikts arests par parādu nenomaksāšanu. Ierēdnis atstāja «Snarkas» apgā­dībā mazu večuku un pats aizgāja. Tagad man vairs ne­bija varas pār «Snarku» un tās brīnišķo priekšvadni. Kuģa kungs un pavēlnieks tagad bija mazais večuks, un man paskaidroja, ka turpmāk es maksāšu viņam trīs do­lārus dienā par to, ka viņš būs «Snarkas» kungs un pa­vēlnieks. Bez tam es uzzināju, kā sauc cilvēku, kas bija uzlicis arestu «Snarkai». Tas bija Sellerss, bet parāds bija divi simti trīsdesmit divi dolāri: parāds nebija lielāks, kā varēja sagaidīt no tāda uzvārda īpašnieka. Sellerss [1] ! Žē­līgais dievs! Sellerss!

Bet kas tad galu galā bija šis Sellerss? Es paskatījos savā čeku grāmatiņā un redzēju, ka pirms divām nedēļām esmu samaksājis viņam pieci simti dolāru. Citās čeku grā­matiņās es atklāju, ka ilgajos «Snarkas» būves mēnešos esmu samaksājis šim vīram vairākus tūkstošus dolāru. Kāpēc tad viņš kaut vai pieklājības pēc bija nevis iesnie­dzis savu nožēlojamo rēķinu, bet uzlicis «Snarkai» arestu? Es iebāzu rokas kabatās un vienā sataustīju čeku grāma­tiņu un spalvu, bet otrā — zelta un papīra naudu. Tur bija pietiekami daudz naudas, lai vairākas reizes samak­sātu viņa nožēlojamo rēķinu. Bet kāpēc viņš bija liedzis man šo izdevību? Es tam neatradu nekāda izskaidrojuma, tas bija vienkārši neaptverami un drausmīgi.

Visļaunākais bija tas, ka «Snarka» tika aizzīmogota sestdienas vakarā un, lai gan es izsūtīju advokātus un dažādus aģentus pa visu Oklendu un Sanfrancisko, neiz­devās atrast nevienu — nedz tiesnesi, nedz tiesas izpil­dītāju, nedz misteru Sellersu, nedz mistera Sellersa advo­kātu. Visi viņi bija izbraukuši pavadīt nedēļas nogali ār­pus pilsētas. Un tā «Snarka» nepacēla enkuru svētdien pulksten vienpadsmitos no rīta. Mazais večuks stāvēja savā postenī un pateica: «Nē.» Un mēs ar Carmianu stai­gājām pa piestātni iepretim «Snarkai» un mierinājām sevi, apjūsmodami kuģa brīnišķo priekšvadni un iztēlodamies, cik lepni tas šķels visas vētras un taifūnus.

— Buržuju triks! — es teicu Carmianai, domādams par misteru Sellersu un viņa uzlikto arestu. — Sīka tirgonīša pārbīlis. Bet tas nekas! Līdzko mēs iziesim atklātā jūrā, visas nepatikšanas paliks mums aiz muguras.

Un beidzot mēs patiešām pacēlām enkuru — tūkstoš deviņsimt septītā gada divdesmit trešajā aprīlī. Izbrau­cām, jāatzīstas, bez kāda šika. Enkuru mums vajadzēja pacelt ar rokām, tāpēc ka spēka pārvads bija čupā. Tur­klāt viss, kas bija palicis pāri no mūsu septiņdesmit zirg­spēku motora, kā balasts bija salikts «Snarkas» tilpnē. Bet vai tie nebija sīkumi? Visu varēja nokārtot Honolulu, bet pagaidām domāt, cik mūsu kuģis lielisks citādā ziņā. Tiesa, laivas motors nedarbojās, glābšanas laiva tecēja kā siets, taču tie bija tikai «Snarkas» piederumi, nevis pats kuģis. «Snarka» bija ūdensdrošās starpsienas, pama­tīgais apšuvums bez neviena zariņa un visas vannas ista­bas ietaises. Un, visbeidzot, tā bija cēlais, vējus un viļņus nicinošais priekšvadnis.

Mēs izbraucām pa Zelta Vārtiem un uzņēmām kursu uz dienvidiem, lai nokļūtu Klusā okeāna ziemeļaustrumu pasātu joslā. Tūlīt pat arī sākās piedzīvojumi. Es biju aprēķinājis, ka tādam ceļojumam kā mūsējais vissvarīgā­kais ir jaunība, un paņēmis līdzi veselas trīs jaunības — mehāniķa, pavāra un kuģa puikas jaunību. Izrādījās, ka esmu kļūdījies tikai par divām trešdaļām. Biju piemirsis, ka jaunība bieži cieš no jūras slimības, un ar pavāru un kuģa puiku tieši tā notika. Viņi tūlīt ierausās savās kojās, un veselu nedēļu no viņu jaunības nebija nekāda labuma. No teiktā ir skaidrs, ka mēs palikām bez silta ēdiena un kajītēs nebija nedz tīrības, nedz kārtības. Taču tas mūs sevišķi neapbēdināja, jo drīz vien atklājās, ka kaste ar apelsīniem kādreiz ir dabūjusi salu, ka āboli kastē savī­tuši un sapuvuši, ka kāposti mums piegādāti jau bojāti un tagad jāmet pār bortu, ka burkāniem uzpilējusi petroleja, turnepši ir cieti kā koks, bet bietes puspuvušas, ka iekurs ir vieni prauli un nedegs, ka cauros kartupeļu maisos pie­gādātās ogles izbārstītas pa visu klāju un ūdens tās skalo prom.