Džeks Londons - Ceļojums ar snarku

Bet kas par to? Tie taču arī ir tikai sīkumi. Galu galā nmms ir kuģis, un ar to viss ir kārtībā. Es pagājos pa klāju un vienā minūtē saskaitīju četrpadsmit zarus lielis­kajā segumā, kas bija speciāli pasūtīts Pidžetsaundā, lai tajā nebūtu neviena paša zariņa. Bez tam klājs laida cauri ūdeni un pamatīgi laida. Ūdens izdzina no kojas Rosko un sarūsināja mašīntelpā rīkus; kur nu vēl kambīzē sabo­jātais proviants! Ūdeni laida cauri arī «Snarkas» borti un dibens, un mums vajadzēja sūknēt ūdeni katru dienu, lai kuģis nenogrimtu. Kambīzes grīda ir divas pēdas aug­stāk par «Snarkas» dibena iekšējo apšuvumu, un tomēr, kad iegāju kambīzē sameklēt kaut ko ēdamu, es apkārt virmojošajā ūdenī saslapināju kājas līdz ceļiem, kaut gan pirms četrām stundām viss ūdens bija izsūknēts.

Bet mūsu izslavētās ūdensdrošās starpsienas, kas bija aprijušas tik daudz laika un naudas, — ak vai, tās nemaz nebija ūdensdrošas! Ūdens brīvi kā gaiss plūda no viena nodalījuma otrā. Vēl vairāk: stipri oda pēc benzīna, un no tā es secināju, ka dažas no pakaļgalā novietotajām tvertnēm sākušas tecēt. Tātad tvertnes tecēja — un tās nebūt nebija hermētiski izolētas no pārējā kuģa. Tad vēl mums bija vannas istaba ar visiem sūkņiem, svirām un ventiļiem, bet tā kļuva nelietojama jau pirmajās divdes­mit četrās stundās. Spēcīgie dzelzs sūkņi salūza mūsu rokās, tiklīdz mēģinājām ar tiem kaut ko darīt. Mūsu vannas istaba kļuva nelietojama ātrāk par visu pārējo.

Arī visas «Snarkas» dzelzs daļas, vienalga, no kurienes tās bija saņemtas, nekur nederēja. Motora pamatne, pie­mēram, bija no Ņujorkas, un tā nekur nederēja; tas pats bija ar enkurspilves pārvadu, kas bija pirkts Sanfrancisko. Visbeidzot, takelāžas dzelzs kalumi pajuka uz visām pu­sēm pie pirmā stiprākā vēja pūtiena. Iedomājieties, kalta dzelzs, bet sašķīst kā makaroni!

Virpulis no grotburas gafeles nolūza uzreiz. Mēs no­mainījām to ar vētras grotmasta gafeles virpuli, un arī tas salūza nepilnās piecpadsmit minūtēs, bet šis virpulis,

Iedomājieties tikai, bija paņemts no vētras grotmasta ga­feles, no kuras vētras laikā bija atkarīga mūsu dzīvība. Pašreiz «Snarkas» grotbura nokarājas kā salauzts spārns, jo gafeles virpulis ir aizstāts ar parastu trosi. Pamēģinā­sim dabūt labu dzelzi Honolulu.

Cilvēki bija mūs piemānījuši un izdzinuši jūrā ar sietu, turpretī dievs tas kungs acīmredzot bija pievērsis savu vaigu mums, tāpēc ka laiks pieturējās rāms un brīvajos brīžos mēs varējām pārliecināties, ka ūdens ir jāsūknē katru dienu, ja negribam nogrimt, un ka drīzāk var pa­ļauties uz koka zobu bakstāmo nekā uz vismasīvāko mūsu kuģa metāla daļu. Gaistot mītam par «Snarkas» stabilitāti un izturību, mēs ar Carmianu aizvien vairāk paļāvāmies uz «Snarkas» apbrīnojamo priekšvadni. Nekas cits mums neatlika. Tas viss bija neaptverami un drausmīgi, mēs to zinājām, taču vismaz priekšvadnis bija kaut kas reāls. Un tad kādu vakaru mēs nolēmām nolikties dreifā.

Kā lai to aprakstu? Vispirms profānu interesēs atļau­jiet man izskaidrot, ko jūrnieku valodā nozīmē šis jūras manevrs. Tas nozīmē līdz pēdējai iespējai samazināt buru platību un novietot buras tā, lai kuģis ar priekšgalu visu laiku turētos pret vēju un viļņiem. Ja vējš ir pārāk stiprs vai viļņi pārāk augsti, tik lielam kuģim kā «Snarka» no­gulties dreifā ir vieglāk par vieglu, un tad uz klaja nav ko darīt. Stūre nav jāgroza, sargmatrozis ir lieks. Visi var iet lejā un likties uz auss vai spēlēt vistu.

Tā kādu reizi, kad bija sacēlusies neliela vētra, es teicu Rosko, ka mēs liksimies dreifā. Tuvojās vakars. Biju no­stāvējis pie stūres gandrīz visu dienu, sardze uz klāja (Rosko, Bērts un Carmiana) bija nogurusi, bet sardze lejā mocījās ar jūras slimību. Mēs jau divas reizes bijām ierēvējuši grotburu. Tad ierēvējām klīveri un arī bezān- buru. Klīverbomis nolūza un iekrita ūdenī. Es sāku griezt stūri, lai noliktos dreifā. Sajā laikā «Snarka» šūpojās «silē»Es griezu stūri vēl un vēl. Kuģis nebija izkusti­nāms. (Tāds stāvoklis, mīļo lasītāj, ir bīstamākais no vi­siem kuģa stāvokļiem.) Es uzgūlos stūrei ar visu savu svaru, taču «Snarka» palika šūpojamies «silē». Es jau­dāju pagriezt to labi ja astoņus rumbus pret vēju. Rosko un Bērts ņēmās ar grotburu. «Snarka» joprojām stāvēja sāniski pret viļņiem, pasmeldama ūdeni te ar vienu, te ar otru bortu.

Neizprotamais un drausmīgais atkal rādīja savu pretīgo purnu. Tas bija komiski un muļķīgi. Es neticēju savām acīm. «Snarka» ar ierēvētām burām atteicās likties dreifā. Mēs ierēvējām grotburu, bet kuģis nemainīja kursu ne par mata tiesu. Mēs nolaidām grotburu pavisam — tas pats. Pacēlām bezāna vētras stagburu un ievilkām grot­buru — atkal nekā: «Snarka» zvalstījās «silē», kā zvalstī­jusies. Jā, lieliskais priekšvadnis neparko nevēlējās griez­ties pret vēju.

Beidzot pavisam nolaidām ierēvēto foku, tā ka palika vienīgi vētras stagbura bezānmastā. Tagad nu gan ku­ģim vajadzēja nostāties ar priekšgalu pret vēju. Jūs droši vien neticēsiet, tomēr es teikšu — tas nenotika. Un es teikšu, ka tas nenotika nevis tāpēc, ka es to gaidīju, bet gan tāpēc, ka es to redzēju. Es neticēju., ka manevrs ne­izdosies. Tas ir neticami, un es neapgalvoju, ka es ticēju; es saku jums to, ko redzēju pats savām acīm.

Nu, mīļo lasītāj, ko jūs iesāktu, atrazdamies mazā lai­viņā, kas mētājas viļņos ar stagburu pakaļgalā un nespēj pagriezties pret vēju? Jūs izmestu jūras enkuru. Tā mēs arī izdarījām. Mums bija patentēts enkurs, ko mums pār­deva ar garantiju, ka'tas nenogrims. Iedomājieties tērauda stīpu, kam jānotur atvērta liela koniska audekla maisa mute, un jūs sapratīsiet, kas ir jūras enkurs. Tātad mēs piesējām troses vienu galu pie enkura, bet otru pie «Snarkas» priekšvadņa un iemetām enkuru ūdenī. Tas tū­līt nogrima. Mēs izvilkām enkuru ārā, piesējām pie tā resnu baļķi kā pludiņu un no jauna iemetām enkuru ūdenī. Šoreiz tas palika virspusē. Trose nostiepās. Stag­bura centās pagriezt priekšvadni pret vēju, bet «Snarka», mierīgi saņēmusi jūras enkuru zobos, kā par spīti, turpi­nāja šūpoties viļņos, vilkdama enkuru līdzi. Te nu bija. Mēs nolaidām pat vētras stagburu, atkal uzvilkām bezānburu, bet «Snarka» vāļājās «silē» un vilka līdzi enkuru. Varat man neticēt. Es pats tam neticu. Stāstu jums tikai to, ko pats redzēju.

Tagad spriediet paši. Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par burinieku, kas negrib griezties pret vilni, negrib pat tad, kad izmests jūras enkurs? Vismaz es, cik nu man iz­nākusi darīšana ar kuģiem, neesmu dzirdējis. Un es stā­vēju uz klāja un raudzījos tieši acīs neaptveramajam un drausmīgajam, tas ir, «Snarkai», kas nelikās dreifā. Bija vētraina nakts. Spraugās starp mākoņiem spīdēja mēness. Gaiss bija pilns ar ūdens putekļiem, no vēja puses tuvo­jās lietus. Bet «Snarka» joprojām apmierināti zvalstījās starp mēness apspīdētajiem aukstajiem, nežēlīgajiem viļ­ņiem. Tad mēs ievilkām jūras enkuru, nolaidām bezān- buru, pacēlām ierēvēto foku, pagriezām «Snarku» pa vējam un kāpām lejā — nevis pie galda, uz kura mūs gai­dīja siltas vakariņas, bet lai kajītē, kur kā līķi gulēja pa­vārs un kuģa puika, slidinādamies pa piedraņķēto, glumo grīdu, aizkultos līdz kojām, tāpat neizģērbušies atgultos un klausītos, kā kambīzē žļakstinās netīrais ūdens.

Bohēmas klubā Sanfrancisko iegriežas daudzi īsti jūr­nieki. Es to zinu, tāpēc ka dzirdēju, kā viņi spriedelē par «Snarku» tās būves laikā. Viņi atrada tajā tikai vienu būtisku trūkumu, un šajā ziņā viņi visi bija vienis prā- tis, — viņi uzskatīja, ka «Snarka» neies pa vējam. Kuģis detaļās ir labs, viņi atzina, tikai stiprā vējā neies. «Visa vaina ir līnijās,» viņi mīklaini paskaidroja. «Kuģis vien­kārši neies, un tas ir viss.» Es nu gan gribētu, lai šie jūras vilki no Bohēmas kluba būtu šonakt kopā ar mani uz «Snarkas» un paši savām acīm redzētu, ka noteiktais, vienprātīgais spriedums tiek galīgi apgāzts. Neies? Tas ir vienīgais, ko «Snarka» dara nevainojumi. Neies? Tā iet ar visu jūras enkuru un nolaistajām burām. Patlaban, kad es rakstu šīs rindas, mēs ar sešu mezglu ātrumu ejam līdzi ziemeļaustrumu pasātam. Neviens nestāv pie stūres, un stūres rats nav p^it nostiprināts. Precīzi sakot, pūš ziemeļaustrumu vējš, «Snarkas» bezānbura ir ierēvēta, grotbura pievilkta pie labā borta, kurss — uz dienvidaus­trumiem, dienvidu virzienā. Un tomēr ir cilvēki, kas no­braukājuši pa jūrām četrdesmit gadus un apgalvo, ka neviens kuģis nevar iet pa vējam bez stūrēšanas. Sīs rin­das izlasījuši, viņi sauks mani par meli; par meli viņi no­sauca arī kapteini Slokumu, kas to pašu stāstīja par savu «Spreju».