Džeks Londons - Ceļojums ar snarku

Un tomēr tagad, kad es to rakstu, Carmiana sēž savā kajītē pie rakstāmmašīnas, Mārtiņš gatavo pusdienas, To- čigi klāj galdu, Rosko un Bērts drīvē klāju, bet «Snarka», jūrai diezgan pamatīgi viļņojoties, iet ar piecu mezglu ātrumu stundā un … tomēr nav izpolstēta.

«Izlasījuši avīzēs par Jūsu paredzēto ceļojumu, mēs gri­bētu zināt, vai Jums nav vajadzīga laba komanda; mēs esam seši puiši, visi labi jūrnieki ar labām rekomendāci­jām no kara un tirdzniecības kuģiem, visi īsti amerikāņi vecumā no divdesmit līdz divdesmit diviem gadiem, paš­reiz strādājam metālizstrādājumu rūpnīcā par takelāžas meistariem un ļoti gribētu braukt līdzi Jums.» Šādas vēs­tules lika man nožēlot, ka kuģis nav lielāks.

Bet, lūk, vēstule no kādas sievietes — vienīgās visā pasaulē, — izņemot, protams, Carmianu, — kas atbalstīja mūsu ieceri: «Ja Jums vēl nav izdevies sameklēt pavāru, man būtu ļoti patīkami piedalīties Jūsu ceļojumā šajā amatā. Esmu piecdesmit gadus veca veselīga, spējīga sie­viete un mierīgi varētu gatavot ēdienu tādai nelielai kom­pānijai kā «Snarkas» komanda. Esmu ļoti laba pavāre un tikpat labs jūrnieks, un manī ir kaut kas arī no ceļotāja. Ja brauciena ilgums ir desmit gadi, tad tas man ir pa prātam vairāk nekā viens gads. Manas rekomendācijas utt.»

Kādreiz, kad būšu sapelnījis daudz naudas, es uzbuvešu lielu kuģi, kurā būs vietas tūkstoš brīvprātīgajiem. Ja viņi gribēs ce]ot apkārt pasaulei, viņiem būs jādara visi darbi, ja nav ar mieru, lai paliek mājās. Es ticu, ka viņi brauks, jo piedzīvojumu alkas ir dzīvas. Es to zinu, tāpēc ka man ilgu laiku ir bijusi intīma sarakstīšanas ar šīm alkām.

— Bet paklausieties, — iebilda mūsu draugi, — kā jūs iedrošināties doties jūrā bez neviena pieredzējuša jūrnieka? Jūs taču neesat mācījušies navigāciju, vai tā nav?

Man bija jāatzīstas, ka es tiešām neesmu nekāds navi­gators, ka savu mūžu neesmu ņēmis rokā sekstantu un ka laikam gan neatšķiršu sekstantu no jūras almanaha. Bet, kad viņi jautāja, vai Rosko ir apguvis navigāciju, es papurināju galvu. Rosko apvainojās. Viņš bija ieska­tījies «īsajā rokasgrāmatā», kas bija nopirkta mūsu ceļo­juma vajadzībām, prata rīkoties ar logaritmu tabulām, vairākas reizes bija redzējis sekstantu un, pamatojoties uz visu to, kā arī uz to, ka viņa dzimtā kādreiz bijuši jūras braucēji, uzskatīja sevi par navigācijas zinātāju. Bet es jums saku, ka Rosko maldījās. Zēns būdams, viņš pa Panamas zemes šaurumu no Atlantijas piekrastes bija ieradies Kalifornijā, un tā viņa mūžā bija vienīgā reize, kad zeme nozuda viņa skatienam. Viņš nekad nebija gājis jūrskolā un nekad nebija kārtojis eksāmenu navigācijā, nekad nebija braucis atklātā jūrā, tātad neko nebija mā­cījies no citiem pieredzējušiem jūrniekiemrViņš bija Sanfrancisko līča jahtkluba biedrs, bet šajā iTčī nekad neaizbrauc par vairākām jūdzēm tālāk no krasta un navigācijas prasme netiek likta lietā.

Tā «Snarka» devās garajā ceļā bez pieredzējuša jūr­nieka. Mēs izgājām pa Zelta Vārtiem divdesmit astotajā aprīlī un devāmies uz Havaju salām, kas atradās divi tūkstoši viens simts jūras jūdžu attālumā pa taisnu līniju. Rezultāts bija mūsu labākais attaisnojums. Mēs sasnie­dzām salas, turklāt bez nepatikšanām, kā jūs paši redzē­siet, tas ir, bez sevišķām nepatikšanām Kuģa vadīšanu uzņēmās Rosko. Teoriju viņš zināja kā savus piecus pirk­stus, bet tā bija pirmā reize, kad viņš to izmantoja praksē, un to skaidri pierādīja «Snarkas» dīvainā izturēšanās. Ne­var teikt, ka «Snarka» būtu stingri ieturējusi kursu: tās mestie līčloči tika atzīmēti kartē. Daždien, kad pūta viegls vējiņš, kuģis taisīja kartē tādu lēcienu, kas bija iespējams tikai stiprā vētrā, bet daždien, kad likās — kuģis ātri šķeļ viļņus, tā atrašanās vieta uz kartes gandrīz nemai­nījās. Bet, ja kuģis divdesmit četru stundu laikā, kā rāda laga, noiet sešus mezglus, tas nozīmē, ka kuģis veic simt četrdesmit četras jūras jūdzes diennaktī. Ar okeānu viss bija kārtībā, ar patentēto lagu tāpat, bet ātrumu — to katrs varēja redzēt pats savām acīm. Tātad kārtībā nebija tikai aprēķini, kas atteicās bīdīt «Snarku» pa karti. Tas nega­dījās katru dienu, tomēr gadījās. Un tas bija gluži da­biski, un neko citu arī nevarēja gaidīt no pirmā mēģinā­juma izlietot teoriju praksē.

Navigācijas zināšanu iegūšana dīvaini iedarbojas uz ļaužu prātiem. Jūrnieks par navigāciju mēdz runāt ar dziļu cieņu. Profānam tā ir neizdibināms un briesmīgs noslēpums, un šāds uzskats viņam rodas, redzot, ar kādu cieņu un godbijību pret to izturas paši jūrnieki. Es pa­zinu atklātus, atjautīgus un vienkāršus jaunekļus, kas, sā­kuši mācīties navigāciju, uzreiz kļuva mazrunīgi, atturīgi un iedomīgi, it kā būtu sasnieguši diez kādas cilvēka gara virsotnes. Parasts jūrnieks profānam šķiet kā noslēpu­maina kulta priesteris. Burātājs amatieris, elpu aizturējis, lūdz paziņu paskatīties uz viņa hronometru. Tāpēc arī mūsu draugi tā baidījās, kad mēs devāmies ceļā bez ^pie­redzējuša jūrnieka.

Kad «Snarku» būvēja, mēs ar Rosko norunājām apmē­ram tā. «Es sagādāšu grāmatas un instrumentus,» es sa­cīju, «bet tu mācīsies navigāciju. Man pašreiz nav laika ar to nodarboties. Bet, kad mēs iziesim jūrā, tu iemācīsi man visu, ko būsi iemācījies pats.» Rosko bija sajūsmā. Jāsaka, Rosko bija atklāts, atjautīgs un vienkāršs kā tie jaunekļi, par kuriem es jau rakstīju. Bet, kad mēs izgā­jām jūrā un viņš sāka noslēpumaino rituālu, kamēr es ar apbrīnu skatījos, viņā notika tikko uztverama un tomēr pilnīgi noteikta pārmaiņa. Kad Rosko dienas vidū mērīja saules augstumu, viņu apņēma it kā starojošs uzvarētāja gaismogs. Kad viņš nokāpa lejā, lai pabeigtu aprēķinus, un, atgriezies uz klāja, paziņoja platumu un garumu, viņa balsī mēs saklausījām līdz šim nedzirdētu pavēlošu pie­skaņu. Bet tas vēl nebija visjaunākais. Viņš kļuva aiz­vien zinīgāks, taču viņa gudrība nebija saprotama nevie­nam citam. Un, jo labāk Rosko izprata, kādi iemesli ir «Snarkas» dīvainajiem lēcieniem pa karti, un jo mazāk «Snarka» lēkāja, jo svētākas, noslēpumainākas un nepie­ejamākas kļuva viņa zināšanas. Uz maniem vārajiem mā­jieniem, ka nu gan būtu laiks arī man kaut ko pamācīties, viņš neatbildēja ar sirsnīgu un līksmu gatavību palīdzēt man. Viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pildīt mūsu norunu.

Bet tā nebija Rosko vaina; viņš tur neko nevarēja darīt. Ar viņu bija noticis tas pats, kas ar visiem pārējiem cil­vēkiem, kuri pirms viņa bija mācījušies navigāciju. Sapro­tama un piedodama savas nozīmes pārāk augsta novērtē­šana, turklāt vēl neprasme orientēties uzvēla Rosko tik lielu atbildību, ka viņš jutās varens kā pats dievs. Visu mūžu Rosko bija nodzīvojis uz zemes un nebija izlaidis no acīm zemi, kur bija visādi orientieri, tāpēc viņš bija iemanījies — palaikam ar zināmām grūtībām — labi pār­vietoties pa zemes virsu. Tagad viņš atradās plašajā jūrā, ko ierobežoja tikai mūžīgais debesu aplis. Sis aplis izska­tījās nemainīgs. Nekādu orientieru nebija. Saule uzlēca austrumos un nogrima jūrā rietumos, bet naktī zvaigznes aplieca to pašu pusloku. Kurš gan, paskatījies uz sauli vai uz zvaigznēm, varētu teikt: «Patlaban es atrodos trīs ceturtdaļjūdzes uz rietumiem no Džonsa pārtikas preču tirgotavas Smizersvilā,» — vai: «Es zinu, kur patlaban atrodos, jo Mazais Lācis saka man, ka Bostona ir trīs jū­dzes no šejienes otrā pagriezienā pa labi.» Bet Rosko tieši to darīja. Par maz būtu sacīt, ka viņš bija savas varenības pārsteigts. Viņš dievināja pats sevi, viņš darīja brīnumus. Jau pati atrašanās uz ūdens bija rituāls, un Rosko uzska­tīja, ka ir pārāks par mums visiem, kas nepārzina šo rituālu, un ka mēs esam atkarīgi no viņa kā ganāmpulks, ko viņš uzrauga viļņojošajā, bezgalīgajā plašumā, uz sāļā ceļa, kurš saista kontinentu un kura malā nav neviena jūdžu staba. Rīkodamies ar sekstantu, viņš izrādīja cieņu saules dievam, tad rakņājās senos foliantos un maģiskas tabulās, nesaprotamā valodā murmināja lūgsnas, kas izklausījās kā «indekserorparalaksrefrakcija», vilka uz pa­pīra mīklainas zīmes, pielika un reizināja un beidzot, uz­licis pirkstu uz aizdomīgi tukšas vietas svētaja kartē, pasludināja: «Mēs esam te.» Kad paskatījāmies uz tukšo vietu un pajautājām: «Bet kur tieši?» — viņš atbildēja šifrētajā augstāko priesteru ciparu valodā: «31-15-47 zie­meļu, 133-5-30 rietumu.» Un tad mēs teicām: «O!» — un jutāmies pavisam mierīgi.