Džeks Londons - Ceļojums ar snarku

Braukt gribēja tēvi un dēli, daudzi vīri ar savām sie­vām. Kāda jauna stenogrāfiste rakstīja: «Rakstiet neka­vējoties, ja esmu Jums vajadzīga! Atvedīšu rakstāmmašīnu ar pirmo vilcienu.» Bet vislabākā bija nākamā vēstule. Ievērojiet, cik delikāti viņš mēģina iekārtot uz «Snarkas» savu sievu: «Domāju, sak, uzšņāpšu Jums dažas rindiņas, lai apvaicātos, kādas ir iespējas braukt jums līdzi; esmu divdesmit četrus gadus vecs, precējies un palicis bez līdzekļiem, un tāds brauciens mums šobrīd būtu pašā laikā.»

Ja tā padomā, vidusmēra cilvēkam patiešām ir diezgan grūti uzrakstīt pašam par sevi godīgu ieteikuma vēstuli. Vienam no maniem korespondentiem bija tā sajaukta galva, ka viņš iesāka savu vēstuli šādiem vārdiem: «Tas ir grūts darbs,» un, vairākas reizes velti izmēģinājies ap­rakstīt savas labās īpašības, beidza vēstuli: «Ir grūti rakstīt par sevi.»

Taču bija kāds cilvēks, kas deva sev aizrautīgu un iz­plūdušu raksturojumu un beigās atzina, ka tas sagādājis viņam lielu prieku. «Iedomājieties tikai, junga var pie­skatīt motoru, var salabot to, kad tas sabojājas. Iedomā­jieties, viņš var stāties pie stūres, var veikt jebkuru nam­dara vai mehāniķa darbu. Iedomājieties, viņš ir spēcīgs, veselīgs, alkst strādāt. Vai tad Jūs dosiet priekšroku kaut kādam zīdainim, kas saslims ar jūras slimību un neprot darīt neko citu kā tikai mazgāt traukus?» Šādām vēstu­lēm atbildēt ar atteikumu bija ļoti grūti. Šīs vēstules autors pašmācības ceļā bija apguvis angļu valodu, no­dzīvojis Savienotajās Valstīs tikai divus gadus un gribēja braukt mums līdzi, kā viņš rakstīja, nevis lai nopelnītu dienišķo maizi, bet lai mācītos un redzētu. Tolaik viņš bija rasētājs kādā lielā motoru rūpnīcā; agrāk viņš jau bija braucis jūrā, un viņam visu mūžu bija bijusi darī­šana ar nelieliem kuģiem.

«Man ir laba vieta, bet tam nav nozīmes, jo es dodu priekšroku ceļošanai,» rakstīja kāds cits. «Kas attiecas uz atalgojumu, paskatieties uz mani, un, ja es esmu vienu vai divus dolārus vērts, — viss kārtībā, ja ne — par to nav ko runāt. Kas attiecas uz manu godīgumu un repu­tāciju, es labprāt iepazīstinātu Jūs ar saviem darba de­vējiem. Es nedzeru, nesmēķēju, bet, atklāti sakot, uzkrājis nelielu pieredzi, gribētu kaut ko uzrakstīt.»

«Ticiet man, esmu cienījams cilvēks, bet citus cienlļa- mus cilvēkus uzskatu par garlaicīgiem.» Šo rindu rakstī­tājs lika man padomāt, un es vēl aizvien nezinu, ko viņš, velns parāvis, gribēja pateikt: ka viņam ar mani būs garlaicīgi vai kaut ko citu.

«Esmu pieredzējis labākas dienas nekā patlaban,» rak­stīja kāds vecs jūras vilks, «bet esmu pieredzējis arī daudz sliktāku dienu.»

Bet cilvēkā, kas uzrakstījis tālāk citētās rindas, mājoja tik aizkustinoša vēlēšanās uzupurēties, ka es nevaru viņam nepiekrist. «Man ir tēvs, māte, brāļi un māsas, ir mīļi draugi un ienesīga vieta, un tomēr es esmu gatavs upurēt visu to, lai kļūtu jūsu kuģa komandas loceklis.»

Kāds cits brīvprātīgais, kuru es arī nevarēju pieņemt, bija izvēlīgs jauneklis; gribēdams pierādīt, ka man viņš jāņem līdzi, viņš norādīja, ka «braukšana ar parastu kuģi, vai tas būtu šoneris vai tvaikonis, nebūtu pieņemama, jo man vajadzētu apgrozīties un dzīvot starp parastiem jūr­niekiem, kuri parasti nedzīvo sevišķi tīrīgi».

Bija vēl kāds divdesmit sešus gadus vecs kandidāts, kas bija «izgājis cauri visai cilvēcisko jūtu gammai» un «bijis viss kas, sākot ar pavāru un beidzot ar Stenforda universitātes klausītāju», bet laikā, kad rakstīja šo vēs­tuli, bija «gans_ piecdesmit piecus tūkstošus akru lielā rančo». Pretstatā viņam kāds cits kautrīgi rakstīja: «Ne­esmu pārliecināts, ka man piemistu kaut kādas sevišķas īpašības, kas varētu izpelnīties Jūsu uzmanību. Bet, ja'es Jūs ieinteresēšu, neatsakieties ziedot dažas minūtes atbil­dei. Citādi man būs jāturpina darbs rūpnīcā. Neko negai­dot, bet cerot palieku Jūsu utt.» Bet es ilgi spiedu ar abām rokām galvu, mēģinādams iedomāties, kāda gara radniecība pastāv starp mani un to, kas rakstīja: «Jau ilgi pirms tam, kad uzzināju par Jums, es biju sajaucis politekonomiju un vēsturi un praksē izdarījis tādus pašus secinājumus kā Jūs.»

Bet, lūk, viena no īsuma ziņā labākajām vēstulēm, ko es saņēmu: «Ja kādam no pašreizējās komandas, kurš uz- munsturējies, lai ceļotu kopā ar Jums, dūša saskries papē­žos un Jums ievajadzēsies vēl kāda, kas pārzina navigā­ciju, motorus u. tml., priecāšos, ja padosiet man ziņu utt.» Un vēl viena īsa vēstule: «Bez aplinkiem runājot, gribētu veikt kuģa puikas vai vienalga kādus pienākumus jūsu ceļojumā apkārt pasaulei. Man ir deviņpadsmit gadu, sveru simt četrdesmit mārciņas, esmu amerikānis.»

Bet te vēstule no cilvēka, kas «mazliet garāks par pie­cām pēdām»: «Kad izlasīju par Jūsu vīrišķīgo apņemšanos mazā kuģītī apbraukt apkārt pasaulei kopā ar misis Lon­donu, es tā nopriecājos, it kā pats būtu izdomājis tādu ceļojumu, un tad es nolēmu uzrakstīt Jums par pavāra vai kuģa puikas amatu man pašam, tomēr dažādu iemeslu dēļ to neizdarīju un aizbraucu no Oklendas uz Denveru, lai pagājušajā mēnesī kļūtu par sava drauga kompanjonu, bet viņam iet aizvien sliktāk un vispār neveicas. Bet Jūs, par laimi, esat atlikuši savu braucienu sakarā ar lielo zemestrīci, un es beidzot izlēmu piedāvāt Jums savus pa­kalpojumus kādā no šiem amatiem. Neesmu sevišķi stiprs, jo esmu mazliet garāks par piecām pēdām, bet veselība man laba un spējas arī ir.»

«Domāju, ka varētu uzlabot Jūsu kuģi ar papildierīci vēja spēka pilnīgai izmantošanai,» rakstīja kāds labvē­lis. «Sī ierīce, kas netraucē manevrēt nelielā vējā, dod iespēju pilnīgi izmantot visstiprāko brāzmu spēku, tā ka pat tajos gadījumos, kad parasti jānolaiž visas buras līdz pēdējai, lietojot manu ierīci, Jūs varat nenolaist tās nemaz. Ar manu palīgierīci kuģis nevar APGĀZ­TIES.»

Iepriekšējā vēstule bija uzrakstīta Sanfrancisko un da­tēta ar tūkstoš deviņsimt sestā gada sešpadsmito aprīli. Pēc divām dienām, astoņpadsmitajā aprīlī, notika lielā zemestrīce. Tā acīmredzot bija likusi vēstules autoram laisties lapās un pasargājusi mūs no tikšanās ar viņu.

Daudzi no maniem brāļiem sociālistiem iebilda pret šo ceļojumu, un tipisks ir šāds iebildums: «Sociālisma idejai un miljoniem kapitālisma apspiesto upuru ir tiesības uz Jūsu dzīvību un darbu, un viņi pieprasa, lai Jūs tos zie­dotu viņiem. Ja Jūs tomēr paliksiet pie sava, atcerieties, kad slīkdami risiet pēdējo sāļūdens malku savā mūžā, ka mēs vismaz protestējām.»

Kāds pasaules apceļotājs, kas «varētu pie izdevības ap­rakstīt daudzas neparastas ainas un notikumus,» iztērēja vairākas lapas, vaiga sviedriem pūlēdamies sasniegt savas vēstules mērķi, līdz beidzot atrada šādus vārdus: «Līdz šim es nezināju, kāpēc Jums rakstu. Teikšu atklāti: presē bija ziņa, ka Jūs un vēl viena vai divas personas nolēmu­šas apbraukt apkārt pasaulei nelielā — piecdesmit vai sešdesmit pēdu garā kuģītī. Tāpēc man grūti ticēt, ka cil­vēks ar tādām zināšanām un pieredzi kā Jūs varētu būt spējīgs uz rīcību, kas nav nekas cits kā īpašs pašnāvības veids. Un, ja arī Jūs paliktu dzīvi, Jūs pats un Jūsu ceļa biedri, Jūs, nepārtraukti šūpodamies, sadauzīs zilus tik mazs kuģis, pat ja tas būtu no iekšpuses izpolstēts, bet uz jūras to nemēdz darīt.» Paldies, labais draugs, paldies par labojumu «bet uz jūras to nemēdz darīt». Un viņš nav nejēga jūras lietās. Viņš pats saka par sevi: «Es ne­esmu nekāds sauszemes žurka, esmu izbraukājis visas jū­ras un okeānus.» Un viņš nobeidz vēstuli ar šādiem vār­diem: «Nevēlēdamies Jūs apvainot, teikšu, ka būtu neprāts iziet no līča ar tādu kuģi, vedot līdzi sievieti.»