Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Bija jābūt Viktorijas stacijā, — uzsvēra inspektors.

— Tiešām, no tā laikam tagad nekas neiznāks. — Dok­tors nopūtās. — Ko lai tagad dara?

— Pašlaik nevaru dot nekādu padomu. Tad jau redzēs. Nu gan dosimies uz notikuma vietu.

Negaidīdams piekrišanu, Dafs strauji devās uz liftu. Tā apkalpotajs, izmantodams iespēju palielīties ar saviem dau­dzajiem mazbērniem, svinīgi uzveda viņus trešajā stāvā.

Divdesmit trešā numura durvīs Dafs saskrējās ar Heiliju.

— Sveiks, vecīt! Nāc tik iekšā!

Plašajā guļamistabā jautās daudzkārtējās fotografēšanas atstātā magnēzija dvaka. Ja šajā telpā pēkšņi ierastos karalie­ne Viktorija, viņa te justos kā mājās: noņemtu aubi un omu­līgi atlaistos riteņotā zemā dīvāniņā. Iekārta atgādināja de­viņpadsmito gadsimtu. Alkovā krietnā attālumā no loga at­radās plata gulta. Tajā mūžīgā mierā gulēja vecs vīrs. Dafa vērtējumā nelaiķim varēja būt gadu septiņdesmit. Pat ja ap sirmgalvja kaklu neatrastos stingri savilkta ādas siksna, va­rētu redzēt, ka nāves cēlonis ir nosmakšana. Detektīvs pama­nīja, ka pirms nāves Dreiks mēģinājis pretoties slepkavam. Tagad inspektors klusēdams aplūkoja savu nākamo kaujas lauku. Aiz loga biezēja migla un slēpti skanēja vienkārša me­lodija, ko spēlēja kāds no daudzajiem Londonas apkārtklejojošiem orķestrīšiem.

— Vai policijas ārsts nelaiķi jau apskatīja? — Dafs jautā­ja.

— Jā. Uzrakstīja ziņojumu un aizgāja, — Heilijs atbildē­ja. — Pēc viņa domām, nāve iestājusies apmēram pirms čet­rām stundām.

Dafs uzmanīgi, lai neaizskartu iespējamos pirkstu nospie­dumus, no nelaiķa kakla atraisīja siksnu un atdeva to daktiloskopistarn. Pēc tam viņš rūpīgi aplūkoja mistera Hjū Morisa Dreika mirstīgās atliekas. Pacēlis nelaiķa kreiso roku, viņš lūkoja iztaisnot dūrē savilktos pirkstus un pārsteigts ieklie­dzās. Plaukstā atradās platīna pulksteņķēdes trīs posmi ar mazītiņu atslēdziņu galā! Kopā ar Heiii’ju viņi lūkojās uz Dafa kabatslakatā novietoto atradumu. Atslēdziņas vienā pusē varēja samanīt numuru "3260", bet otrā bija iegravēta firmas zīme: "Dītriha seifi. Kantona, Ohaio". Dafs paraudzījās miru­šā stingajā sejā.

— Nabadziņš, — viņš līdzjūtīgi sacīja. — Pēdējās dzīves minūtēs viņš mēģināja mums palīdzēt. Un palīdzēja arī.

— Tas vismaz ir vairāk nekā nekas, — Heilijs piekrita.

Dafs domīgi vērās kolēģī.

— Iespējams… Taču manai gaumei tas viss ir pārāk amerikāniski. Es tomēr esmu Londonas policijas inspektors.— Viņš nometās ceļos un sāka uzmanīgi pētīt grīdu.

Istabā kāds ienāca, bet Dafs bija pārāk iedziļinājies bonie­rētās virsmas aplūkošanā. Kad inspektors beidzot pacēla ska­tienu, viņš tūdaļ pielēca kājās un samulsis centās notraukt no biksēm putekļus. Telpas vidū stāvēja slaida, burvīga, nepa­rasti zilacāina meitene.

— Vai dieniņ, ē-ē, labrīt, — Dafs apjucis izgrūda.

— Labrīt, — maigā balsī atsaucās meitene. — Es esmu Pamela Potere. Nogalinātais ir mans vectētiņš. Vai gribat ar mani aprunāties? Jūs taču esat no Skotlendjarda, vai ne?

— Jā. Esmu gan.

Amerikāniete šķita pavisam mierīga, tikai vijolīšu zilo acu kaktiņos varēja manīt asaru pēdas.

— Jūs Anglijā ieradāties kopā ar māti?

— Māte aiz bēdām ir kā sajukusi. Varbūt, kad mazliet no­mierināsies, arī viņa atnāks. Pagaidām vajadzēs iztikt ar mani. Kas jūs interesē?

— Vai jums ir kādas aizdomas sakarā ar notikušo?

Meitene enerģiski papurināja galvu.

— Pilnīgi nekādas. Tam vienkārši nav iespējams noticēt. Vectētiņš bija tik labsirdīgs, ka viņam vienkārši nevarēja būt ienaidnieki. Prātam neaptverami….

No Klardžesstrītas puses joprojām skanēja ielas orķestra spēlētā melodija.

— Aizveriet logu! — Dafs pavēlēja saviem palīgiem un atkal pievērsās Pamelai. — Vai jūsu vectētiņš Detroitā bija ievērojama persona?

— Protams, kopš sendienām. Viņš bija viens no automobi­ļu ražošanas pionieriem. Tiesa, pirms pieciem gadiem viņš at­stāja firmas vadītāja posteni, saglabādams vietu kontroles padomē. Pēdējā laikā viņš galvenokārt nodarbojās ar lab­darību. Viņš tam tērēja simtiem tūkstošus dolāru. Pilsētā viņu cienīja un mīlēja pilnīgi visi.

— Iznāk, ka misters Dreiks bija ļoti bagāts.

— Tas tiesa.

— Un kas… — Dafs saininstinājās. — Piedodiet par ne­taktisko jautājumu, bet nedrīkstu no tā izvairīties: kas man­tos viņa īpašumus?

Meitene apdomājās.

— Man tas pat prātā neienāca… Ja vectēvs visu nav no­vēlējis labdarībai, tad mantiniece ir māte.

— Un pēc kāda laika arī jūs?

— Es un brālis. Tā es domāju. Un kas tad ir?

— Droši vien nekas. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt vectē­vu dzīvu?

— Vakar pēc vakariņām. Mēs ar māti taisījāmies uz teāt­ri, bet vectētiņš nolēma palikt viesnīcā, jo jutās noguris, tur­klāt izrāde nesagādātu viņam nekādu prieku, tāpēc ka…

Dafs pamāja.

— Tāpēc ka jūsu vectēvs bija pakurls.

Meitene notrīsēja.

— Kā jūs to zināt?

Tad viņa ieraudzīja, ka Dafs skatās uz naktsgaldiņu, uz kura atradās klausāmais aparāts. Pamelas Poteres acis atkal kļuva mitras, un viņa aizsedza ar rokām seju. Savaldījusies meitene notrauca no vaigiem asaras.

— Jā, tas ir vectētiņa aparāts.

— Lūdzu neko neaizskart! — Dafs brīdināja.

— Saprotu. Lai gan aparāts līdzēja maz, viņš to vienmēr lietoja. Mēs no viņa atvadījāmies un devāmies uz teātri. Viņš teicās tūdaļ iet gulēt, jo gribēja ceļā doties spirgts. Jūs dro­ši vien zināt, ka šodien mums vajadzēja braukt uz Parīzi. Mēs vēl viņu brīdinājām nenogulēt aizbraukšanu. Mūsu numurs atrodas stāvu zemāk. Vectētiņš teica, ka neaizgulēsies, jo sa­runājis stāva apkalpotāju un tas viņu laikus pamodināšot. No rīta mēs gaidījām viņu apakšējā hallē, lai kopā dotos bro­kastot, un tad… tad parādījās pārvaldnieks un pateica, kas noticis…

— Kā uz to reaģēja jūsu māte? Vai bija satriekta?

— Zināms. No baismīgās ziņas viņa zaudēja samaņu. Man tikai ar pūlēm izdevās dabūt viņu pie jēgas un aizvest uz mū­su istabu.

— Jūs pati nenoģībāt?

Meitene nicinoši palūkojās inspektorā.

— Es neesmu no ģībstošās paaudzes. Vectētiņa nāve sa­trieca arī mani, bet…

— No Dieva puses, atvainojiet, ka biju tik netaktisks, un pieņemiet manu visdziļāko līdzjūtību…

— Paldies. — Pamela nopietni pamāja. — Vai ir vēl kādi jautājumi?

— Nē. Vienīgi lūgums, lai jūs palīdzētu izkārtot sastapša­nos ar jūsu māti. Diemžēl tas ir nepieciešami. Varbūt pēc stundas? Līdz tam es pirmā stāva salonā iepazīšos ar pārē­jiem grupas tūristiem. Jūs varat uz turieni nenākt.

— Kāpēc? Es noteikti ieradīšos. Jūtos normāli un vēlos izmantot gadījumu, lai tuvāk iepazītos ar mūsu kompāniju. Ceļā to izdarīt nevarēja, jo bailēs no jūras slimības gandrīz visi slēpās kajītēs. Tā ka būšu klāt. Tik zvērīga slepkavība… Iekams neatradīs vainīgo, es nespēšu ne aci aizdarīt. Esmu gatava jums visādi palīdzēt. Inspektor?

— Inspektors Dafs. Tas ir jauki, ka gribat būt mana sa­biedrotā. Centīsimies kopā atklāt noziegumu, mis Potere.

— Tam jānotiek, un tas notiks! — meitene pārliecības pilna iesaucās. — Vectētiņš mani ļoti… ļoti mīlēja… — Pa­melas balss nodevīgi ietrīcējās, un viņa steigšus atstāja is­tabu.