Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Tomēr mūsdienu komforta trūkums nenozīmē, ka Brūma viesnīcā numuri stāvētu tukši. Kur nu! Apmesties šeit vien jau līdzinājās godam tikt uzņemtam augstākajā sabiedrībā, un daudzi Londonas viesi par to nevarēja pat sapņot. Vasaras sezonas kulminācijā hoteli varēja sastapt augsta ranga poli­tiķus, aristokrātus, ievērojamus rakstniekus un māksliniekus. Reiz viesnīcā bija apmeties pat visīstākais karalis. Tiesa, izdzīts trimdā. Pēdējos gados gan Brūma valstības populari­tāte gāja mazumā, tāpēc sezonu starplaikos te ielaida pat ame­rikāņu tūristus. Un te nu ir rezultāts! Viens no viņiem pieļā­va, lai to vulgāri nobendē…

Dafs viesnīcas senatnīgi svinīgajā vestibilā ienāca no Hafmūnstrītas puses. Pirmajā mirklī viņš jutās kā baznīcā, kurā tūdaļ atskanēs ērģeļu skaņas. Šo iespaidu izkliedēja kalpotaji, kas klusi un rosīgi šķērsoja halli. Viesnīcas perso­nālam nebija ne mazākās līdzības ar baznīcas kora zēniem. Piemēram, portjē izskatījas tā, it kā viņš te strādātu jau no Semjuela Brūma pirmā pansionāta laikiem. Pie Brūma kalpo­tāji nosirmoja, pie Brūma viņi izdila, pie Brūma viņi pama­zām kļuva plikpauraini. Gandrīz visi viņi valkāja acenes un šķita pārklāti ar vēstures cildenajiem putekļiem.

Dežurējošais portjē cēli kā premjerministrs piecēlās un devās sagaidīt inspektoru.

— Labrīt, Piter! — Dafs sasveicinājās. — Kas pie jums ir noticis?

Pīters sarūgtināts pašūpoja galvu.

— Ļoti nepatīkams gadījums, ser. Džentlmenis no Ameri­kas — trešais stāvs, divdesmit astotais numurs. Līķis, ser. Re, kas notiek, ja viesnīcā ielaiž svešiniekus!

— Tā gan, Piter, — inspektors piekrita. — Patiešām ne­patīkams notikums.

— Ticiet man, ser, — Pīters smagi nopūtās, — mēs visi esam ārkārtīgi satraukti. Henrij!

Sauciens bija domāts apmēram septiņdesmit gadus ve­cam izsūtāmajam, kas "ārkārtīgi satraukts" snauduļoja atpū­tas krēsla netālu no reģistrācijas pults. Taču priekšnieka uzkliedzienam viņš atsaucas bez kavēšanās.

— Henrijs jus aizvedīs uz notikuma vietu, ser. Mani daudzmaz mierina vienīgi tas, ka slepkavības izmeklēšana atrodas jūsu rokās.

— Pateicos par uzticēšanos. Vai inspektors Heilijs ir jau šeit?

— Viņš ir augšā, ser. Tajā sasodītajā numurā.

— Vispirms aizvediet turp šos džentlmeņus! — Inspek­tors pamāja uz fotogrāfu un daktiloskopistu. — Bet es, Pīter, gribētu pārmīt kādu vārdu ar misteru Kentu. Vai viņš ir savā kabinetā?

— Šķiet, ka jā, ser. Jūs vēl atceraties, kā tur aiziet?

Viesnīcas pārvaldnieks Kents bija impozanta izskata vīrs.

Viņa sidrabota kaklasaite lieliski harmonēja ar pogcaurumā iesprausto sārto rozes pumpuru. Toties Kenta raižpilnā seja galīgi neatbilda izmeklēti smalkajam apģērbam. Līdzās pār­valdniekam pie maza galdiņa sēdēja bārdains kungs, kura iz­skats atgādināja augstās sfērās mītošu zinātnieku.

— Priecājos, ka izmeklēšana uzticēta tieši jums, — Kents gandrīz vārds vārdā atkārtoja portjē teikto. — Es pat nece­rēju uz tādu veiksmi. Notikušais ir ārkārtīgi nepatīkams, un, ja jums izdosies slepkavību atklāt bez lieka trokšņa, būšu bez­galīgi pateicīgs…

— Diemžēl nepatīkamie notikumi gandrīz vienmēr pārlie­ku interesē presi… Kas tad ir nogalināts? Kad viņš apme­tās viesnīcā? Viens vai kopā ar vēl kādu? Kāpēc viņš iera­dies Londonā? Vārdu sakot, mani interesē visi jums zināmie fakti.

— Hjū Moriss Dreiks, — Kents atbildēja. — Viesu re­ģistrācijas grāmatā ierakstījis, ka dzimis Detroitā. Šķiet, tā ir kāda Savienoto Valstu pilsēta. Pagājušā pirmdienā ar kuģi no Ņujorkas ieradies Sauthemptonā — tātad trešajā februārī. Kopā ar meitu, misis Poteri, viņa arī dzimusi Detroitā, un mazmeitu viņi uz Londonu atbrauca ar vilcienu. Acumirklī nevaru atcerēties mazmeitas vārdu… — Kents jautājoši pa­lūkojās uz bārdaino kungu. — Doktor Lauton, kā sauc jauno dāmu?

— Pamela, — spēcīgā balsī noskaldīja doktors.

— Kā tad, Pamela Potere. Atļaujiet, inspektor, iepazīsti­nāt jūs ar doktoru Lautonu. Viņš spēs pastāstīt daudz vairāk. Gan par nelaiķi, gan par pārējiem grupas dalībniekiem. Dok­tors ir tās vadītājs.

— Vadītājs? — Dafs izbrīnā atkārtoja.

— Tūrisma vadītājs, — Kents paskaidroja.

— Kāda tūrisma? Ak tā, saprotu. Nelaiķis ceļoja tūristu grupā, un jūs esat šīs grupas gids?

— Es nu gan sevi par gidu nesauktu. — Lautons savie­bās. — Protams, reizēm man nakas pildīt arī gida pienāku­mus. Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par tūrisma kom­pāniju "Apkārt pasaulei kopā ar Lautonu"? Jau vairāk nekā piecpadsmit gadus mēs ar tūrisma biroju "Nomads" organi­zējam ceļojumus apkārt zemeslodei.

— Diemžēl neko neesmu dzirdējis ne par "Nomadu", ne par jūsu kompāniju. Tātad Hjū Moriss Dreiks ceļoja jūsu va­dītajā grupā?

— Redzat, man jums jāpaskaidro, ka mūsu grupa atšķiras no parastajām tūristu grupām, kuras dodas pasaules apceļo­jumā ar vienu kuģi. Es darbojos citādi. Manis organizētā ce­ļojumā mēs pārsēžamies no viena satiksmes līdzekļa uz citu, un dalībnieku skaits ir neliels.

— Ko nozīmē — neliels?

— Šinī reizē tikai septiņpadsmit cilvēku. Atvainojos — bija septiņpadsmit. Tagad palikuši sešpadsmit.

Dafs pasmīnēja.

— Man arī sešpadsmit šķiet krietns daudzums. Jūs esat medicīnas doktors?

— Esmu filozofijas doktors. Man ir vairāki zinātniski grādi…

— Sakiet lūdzu — vai līdz šim grupa jums ir sagādājusi kadas raizes? Piemēram, vai tās dalībnieku starpā nav bijuši strīdi, greizsirdības scēnas, senu rēķinu kārtošana?

— Ne uz to pusi! — Lautons sašutis noliedza. — Pilnīgi izslēgts. Turklāt, ceļojot pāri okeānam, laiks bija drausmīgs un cilvēki nevarēja pat, kā nākas, iepazīties. Kad grupa pirm­dien ieradās viesnīcā, tās dalībnieki būtībā bija tādi paši sve­šinieki kā tad, kad Ņujorkā kāpa uz kuģa. Šeit mums gan bijušas dažādas ekskursijas, bet ar to vēl nepietiek, lai tu­vāk iepazītos.

Varēja manīt, ka doktors aizvien vairāk nervozē.

— Mana situācija nav apskaužama, inspektora kungs. Ir apdraudēts viss mana mūža darbs, mana nevainojamā repu­tācijā, piecpadsmit gadus ilgi pūliņi! Šī liktenīgā slepkavība draud sagraut visu! Tāpēc, lūdzu, nesāciet ar koncepciju, ka vainīgais noteikti meklējams grupas dalībnieku vidū! Tas ir pilnīgi neiespējami, Dreiku nogalinājis kāds vietējais mani­aks, iespējams, kāds no viesnīcas kalpotājiem…

— Lūgtu nejaukt te iekšā manus padotos, — Kents metās apturēt satraukto doktoru. — Brūma viesnīcā strādā tikai rūpīgi pārbaudīti kalpotāji ar desmitiem gadu ilgu stāžu.

— Tad tas ir bijis ieklīdenis no ārpuses, bet nekādā ga­dījumā manas grupas loceklis. Arī es saviem tūristiem izvir­zu augstas prasības. Ar mani ceļo tikai kārtīgi ļaudis! Abso­lūti nevainojami cilvēki! — Lautons lūdzoši paraudzījās in­spektorā. — Atvainojiet manu pārliecīgo satraukumu. Nav ne mazako šaubu par jūsu rīcības objektivitāti. Bet pamēģiniet saprast situāciju, kurā tik negaidīti esmu iepiņķēts.

— Saprotu. — Dafs piekrītoši pamāja. — Darīšu visu, lai jums palīdzētu. Tieši tāpēc man pēc iespējas ātrāk jāuzklausa visu grupas dalībnieku liecības. Viņi nekavējoties jāsapulcē kādā no viesnīcas saloniem.

— Pacentīšos to izdarīt. — Lautons piecēlās. — Daži gan vēl var atrasties rīta pastaigā. Bet ap desmitiem visi būs šeit, jo desmitos četrdesmit piecās minūtēs mums jābūt Viktorijas stacijā, lai ar vilcienu pasgētu līdz Duvrai, kur mums jāpār­sēžas uz prāmja, kas šķērso Lamanšu.