Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Cik cilvēku tur varēja būt?

— Divi. Divi vīrieši. Viens — misters Dreiks, otrs… — Viņa apklusa.

— Otra balsi jūs nepazināt?

— Pazinu gan. To nepazīt ir grūti. Tā bija doktora Lautona balss.

Dafs strauji palūkojās grupas vadītājā.

— Jūs pirms vakariņām tiešām strīdējāties ar nelaiķi?

— To nevar dēvēt par strīdu, — Lautons uztraucies pro­testēja. — Iegāju pie viņa, lai pastāstītu, ko šodien darīsim. Misters Dreiks izmantoja gadījumu, lai sāktu kritizēt grupas sastāvu. Viņaprāt, tas neesot pietiekami augstā līmenī…

— Nav jau arī! — misis Spaisere iesaucās.

— Es jau jums stāstīju, cik nopietni izturos pret savu re­putāciju, — ignorēdams misis Spaiseres teikto, Lautons tur­pināja, — tamlīdzīgi pārmetumi mani aizvaino. Tiesa gan, tūrisma bizness pašlaik ir grūtībās, tāpēc šoreiz biju spiests pieņemt grupā dažas personas, kuras pie citiem apstākļiem… Vārdu sakot, pie citādiem apstākļiem es viņus nebūtu pieņē­mis. Tikai nedomājiet, ka tie nav cienījami ļaudis! Vienkārši citkārt es komplektēju grupu no mazliet augstāka sabiedrības slāņa… Lai nu kā, bet mistera Dreika izteicieni mani sadus­moja, un es pacēlu balsi. Taču tas nebija nekāds strīds. Vis­maz ne tāds, lai rastos šāds rezultāts. — Viņš pamāja uz gul­tas pusi.

Dafs atkal pievērsās misis Spaiserei.

— Jums izdevās saprast strīda būtību?

— Es pat necentos to darīt. Man tikai likās, ka abi džentl­meņi ir visai satraukti.

— Kur ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta?

— Sanfrancisko. Mans vīrs ir biržas mākleris. Diemžēl viņš ir tik noslogots darbā, ka man jāceļo vienai.

— Vai šis ir jūsu pirmais ārzemju ceļojums?

— Nekādā gadījumā! Esmu ceļojusi ļoti daudz, divreiz arī apkārt pasaulei.

— Patiešām, gandrīz aizmirsu, ka amerikāņi ir aizrautīgi ceļotāji. Tagad lūdzu jūs doties uz pirmā stāva salonu pie pā­rējiem grupas dalībniekiem.

— Es jau taisījos doties turp.

Pēc brīža ienāca daktiloskopists un pasniedza Dafam sik­snu.

— Uz tās nav neviena pirkstu nospieduma, — viņš teica.

— Siksna ir rūpīgi noslaucīta un pēc tam aiztikta tikai ar cim­diem.

Dafs parādīja siksnu Lautonam.

— Vai gadījumā neesat to redzējis kāda jūsu aprūpējamā bagāžā? Ir gandrīz skaidrs, ka tā kalpojusi par slepkavības ieroci.

— Savādi, patiešām savādi… — Lautons brīnījās. — Man šķiet, ka es pats Ņujorkā nopirku līdzīgu siksnu, ar ko apsiet vienu no saviem čemodāniem…

— Esiet tik laipns un atnesiet to!

— Tūlīt, — Lautons atbildēja un atstāja istabu. Pārvald­nieks taisījās viņam sekot.

— Iešu palūkoties, vai portjē ir spējīgs ar jums sarunā­ties. — Līdzko aiz Kenta aizvērās durvis, Dafs paraudzījās Heilijā.

— Vai tev neliekas, ka misteram Lautonam var rasties grūtības ar alibi?

— Es gan pamanīju, ka viņam ir rokas pulkstenis.

— Es arī to redzēju. Bet tikpat labi viņš varēja sākt nēsāt to pēc tam, kad pamanīja, kas noticis ar platīna ķēdīti. Bet tās ir blēņas. Doktors uz tādu risku nebūtu spējīgs. Slepkavība ceļojuma laikā jebkurai tūrisma firmai ir kapa zvans. Jau tas vien nodrošina viņa alibi.

— Bet ja viņam ir citi nākotnes nodomi un viņš taisās mainīt nodarbošanos? — prātoja Heilijs.

— Tādā gadījumā viņš meistarīgi notēloja apjukumu. Un, protams, viņš ir neiepīkstētos par siksnu.

Lautons atgriezās bāls kā krīts.

— Inspektor, mana čemodāna siksna ir pazudusi!

— Vai tas var būt? Ja nu tā ir šī te? — Dafs pasniedza aizdomīgo lietisko pierādījumu doktoram, kurš rūpīgi aplūko­ja slepkavības ieroci.

— Gandrīz jāpiekrīt, ka jums taisnība, — viņš beidzot no­teica.

— Kad jūs savu siksnu pēdējo reizi redzējāt?

— Pirmdienas vakarā, izsaiņojot mantas. Čemodānu no­vietoju skapī un pēc tam neesmu to aizticis. — Lautons lūdzo­ši vērās inspektorā. — Tas noteikti ir kāda nelieša roku darbs, lai mani iegrūstu nelaimē!

— Es domāju tāpat. Kas varēja ieiet jūsu numurā?

— Ikviens! Viņi nāk un iet, taujā par dienas plāniem, par visādiem sīkumiem, par… Tikai nedomājiet, ka es turu aizdo­mās kādu no savas grupas! Pēdējās dienās manā istabā ir pabijuši daudzi. Jūs pats dzirdējāt, ka istabenes lūdz atstāt durvis vaļā, un arī tas paver ceļu nelūgtiem ciemiņiem.

Dafs piekrītoši pamāja.

— Neuztraucieties tā, doktor! Neviens neticēs, ka jūs esat nožņaudzis misteru Dreiku ar siksnu, kas pieder jums. Kas apmeties otrā pusē šim apartamentam? Šķiet, tas ir divdesmit devītais numurs?

— Arī viens no mūsējiem. Godājams Ņujorkas miljonārs misters Volters Honivuds.

— Ja viņš vēl nav aizgājis, palūdziet to šurp. Pēc tam pa­raugieties, kā veicas ar pārējo pulcēšanos salonā.

Kad Lautons aizsteidzās, Dafs mēģināja atvērt durvis, kas savienoja Dreika un flonivuda istabas. Pūles izrādījās veltī­gas, jo tās no iekšpuses bija aizslēgtas.

— Siksna neko neatklāja, — Heilijs konstatēja. — Žēl.

Toties doktoru Lautonu no aizdomās turētajiem varam gan­drīz izslēgt.

— Es domāju tāpat, — Dafs piekrita. — Nez vai mums ir darīšana ar tik spožu psihologu. "Jā, tā ir no mana skapja no­zagtā siksna." Slepkavas nemēdz būt tik gudri. Varam uz­skatīt, ka Lautons savā ziņā kļuvis par izmeklēšanas uzticības personu. Labi, ka vismaz vienu no grupas var neturēt aizdo­mās.

Uz sliekšņa parādījās liela auguma vīrietis pāri trīsdesmitiem.

— Volters Honivuds, — viņš stādījās priekšā. — Notiku­šais mani galīgi ir izsitis no sliedēm. Jūs droši vien zināt, ka esmu apmeties blakus numurā.

— Lūdzu, apsēdieties, mister Honivud, — Dafs aicināja.

— Tātad jūs jau esat informēts par noziegumu?

— Jā. Dzirdēju par to brokastu laikā.

— Sēdiet, lūdzu! — Dafs atkārtoja.

Miljonārs ieslīga krēslā. Viņa sirmot sākušie mati asi kontrastēja ar sejas brūngansārto iedegumu. Honivuda izskats liecināja par pārāk intensīvu dzīvesveidu. Nez kāpēc Dafs at­cerējās Irēnu Spaiseri — asas rieviņas lūpu kaktiņos, noguru­šās, bet reizē izaicinošās acis…

— Tātad tikai brokastlaikā jūs uzzinājāt par slepkavību?

— Jā. Līdz tam man par to nebija ne mazākā priekšstata.

— Dīvaini gan.

— Kāpēc dīvaini? — Honivuda acīs pavīdēja baiļu ēna.

— Viss taču notika līdzās jūsu guļamistabai! Cīņa, gārdzieni…

— Man ir ciešs miegs.

— Vai tas nozīmē, ka slepkavības brīdī jūs gulējāt?

— Bez šaubām.

— Tātad jūs zināt, kad tā notika?

— Nē taču! Protams, nezinu! Es vienkārši gribēju teikt, ka tajā laikā es noteikti gulēju. Citādi taču būtu ko dzirdē­jis…

Dafs pasmaidīja.

— Saprotu. Sakiet, lūdzu, — vai durvis jūsu un šī numura starpā visu laiku stāv aizslēgtas? Es domāju — ar atslēgu un aizbīdni?

— Acīmredzot.

— No abām pusēm?

— Acīmredzot.

— Kā jūs to varat zināt?

— Nu… Tāpēc… Tāpēc, ka pirms dažām dienām dzirdē­ju, kā stāva dežurants nesekmīgi klauvēja pie mistera Dreika durvīm. Kad nekas neiznāca, viņš palūdza atļauju un mēģinā­ja pie vecā kunga iekļūt caur manu istabu. Un atkal nekā, jo durvis bija aizslēgtas no iekšpuses.

Mistera Honivuda dižmanība pamazām izplēnēja, sārtā se­ja kļuva pelēcīga. Dafs ieinteresēti vēroja šo pārmaiņu.