Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Bet tagad lūkošu atbildēt uz Jūsu jautājumu par jau­numiem manā dzīvē. Diemžēl nekā jauna nav. Ūdens no jumta apnicīgi plūst pa vienu un to pašu noteku cauruli. Tikpat vienmuļi plūst mana dzīve. Honolulu nelutina de­tektīvus ar daudziem noziegumiem, bet es nežēlojos. Mie­rīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Austrumu gudrība māca, ka savs laiks zivju ķeršanai, savs — tīklu žāvēšanai. Tomēr reizēm uzmācas domas, ka mani tīkli žāvējas pā­rāk ilgi. Varbūt tas tāpēc, ka dzīvoju starp amerikāņiem un tas iespaido manu austrumnieka dabu? Lai nu kā, bet vakaros, kad no savas mājas lieveņa lūkojos, kā ie­mieg pilsēta, reizēm es lūgšus lūdzos telefonu: neklusē! Vai tiešām nav neviena, kam steidzīgi vajadzīga mana palīdzība? Taču telefons turpina klusēt. Priecājos, ka dievi Jums lēmuši citādu likteni. Bieži prātoju par Lon­donu, kurā rit Jūsu dzīve. Tā droši vien ir pilsēta, kurā telefoni neklusē un tikko pabeigta viena lieta, jāsāk iz­meklēt cita. Turklāt mana sirds nešaubās, ka Jūs allaž pavada veiksme. Par to man ziņo arī ķīniešiem piemīto­šais sestais prāts.

Ar Jums raksturīgo laipnību Jūs tērējat dārgo laiku, lai apjautātos par maniem necienīgajiem bērniem. Tagad viņu man ir jau vienpadsmit. Aizvien biežāk atmiņā nāk prātnieka vārdi: "Karalisti ir vieglāk valdīt nekā ģime­ni." Taču kā nebūt galā tieku. Vecākā meita Roze mācās Savienotajās Valstīs. Maksa par viņas izglītošanos mu­dina atteikties no sapņa par turpmāko ģimenes pieaugu­mu. Vēlreiz pateicos par Jūsu labvēlīgo un gudro vēstuli. Tik ļoti gribas cerēt, ka kādā jaukā dienā atkal sastapsi­mies, bet kā gan samērot šo vēlēšanos ar attālumu, kas mūs šķir?

Novēlu Jums arī turpmāk veikt savus atbildīgos pie­nākumus tikpat sekmīgi kā līdz šim.

Čārlijs Čens.

Dafs nesteidzīgi iebāza vēstuli atpakaļ aploksnē. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja Heilija sejā neticīgu smaidu.

— Patiešām burvīgi, — Heilijs beidzot sacīja. — Un kāds satriecošs naivums! Un šis vīrs notvēra sera Frederika slep­kavu?

— Čārlija naivums ir maldinošs. īstenībā viņš ir neparasti inteliģents un apveltīts ar milzīgām darba spējām un pacietī­bu. Viņam līdzīgie krāšņo jebkuru profesiju, nerunājot nemaz par mūsējo. Tiešām žēl, ka viņa talants izčākst Honolulu. Tomēr iespējams, ka viņam taisnība: vislaimīgākā dzīve ir mierīga dzīve.

— Lai tā būtu, — Heilijs piekrita. — Tikai mēs nu gan par to nekad nevarēsim pārliecināties. Vai tu jau taisies pro­jām?

— Došos mājup. Šurp nācu ar smagu sirdi, bet pasēdēju ar tevi, un palika vieglāk.

— Tev būtu laiks precēties.

— Esmu jau precējies. Ar Skotlendjardu. Nekam citam ne­atliek laika.

— Es gan nedomāju, ka Skotlendjards spēj aizstāt kriet­nu mājasmāti, bet tā ir tava darīšana. Lai nu kā, tev nenāk­sies ilgi gaidīt to telefona zvanu, par ko tik tēlaini raksta tavs ķīniešu draugs. Tiklīdz tas atskanēs, tava grūtsirdība izkūpēs kā dūmi.

— Vēl viņš raksta par ūdeni, kas plūst un plūst pa vienu un to pašu noteku cauruli, — atgādināja Dafs.

— Tā viņš raksta gan. Taču šķiet, ka tev nav nekas iebil­stams pret tādu lietu kārtību.

— Taisnība. Var pat teikt, ka šī nemainīgā kārtība ir mans vienīgais mierinājums. Paliec sveiks, un lai tev veicas kazino purināšanā!

Dafs, kas nākamajā rītā tieši astoņos ieradās savā Skot­lendjarda kabinetā, atkal bija spēkos pārliecināta, ideāla po­licijas inspektora paraugs. Veselīgā sejas krāsa daiļrunīgi liecinaja par Jorkšīras fermā aizvadīto jaunību. Pavirši iz­šķirstījis avīzes, Dafs piebāza pīpi un taisījās iedziļināties jaunākajā "Daily Telegraph" numurā. Pēkšņi uz viņa galda skaļi un neatlaidīgi iezvanījās telefons. Dafs pavērās pulkste­nī. Bija piecpadsmit minūtes pāri astoņiem. Viņš pacēla klau­suli.

— Sveiks, draudziņ! Vai es neteicu, ka zvans nebūs ilgi jāgaida? Pirms minūtes saņēmu ziņojumu, ka Brūma viesnīcā aizvadītajā naktī nogalināts kāds vīrietis.

— Brūma viesnīcā? — Dafs neticēja savām ausīm. — Vai esi pārliecināts, ka tas noticis tieši tur?

— Tiešām, izklausās gandrīz neticami, — Heilijs piekrita.

— Bet šaubu nav — tajā aristokrātiskajā rezervātā ir notiku­si slepkavība. Nogalināts kāds amerikāņu tūrists no Detroitas. Nobendēts miegā. Man tūdaļ iešāvies prātā tu. Gan mūsu vakarējās sarunas sakarā, gan tāpēc, ka tas ir tev labi zināms rajons. Tu tur esi izošņājis katru stūrīti. Ar šefu esmu jau vienojies. Pēc ceturtdaļstundas saņemsi oficiālu rīkojumu. Sēsties mašīnā un laid prom pie Brūma. Es arī došos turp.

Dafs vēl nebija nolicis klausuli, kad kabineta durvīs parā­dījās šefs.

— Slepkavība Hafmūnstritā. — Viņš pasniedza inspekto­ram norīkojumu. — Heilijs lietas izmeklēšanai ieteica jūs. Labs priekšlikums. Dodieties turp bez kavēšanās. Vēlu veiksmi.

Mirkli vēlāk Dafs kopā ar fotogrāfu un daktiloskopistu jau sēdās zaļajā mazlitrāžas automobilī, kas gaidīja pie durvīm. Lietus vairs nelija, bet Londonas ielas tinās mitrā, biezā mig­lā. Policijas spalgās sirēnas pavadīti, viņi lēni slīdēja garām tikko samanāmajiem laternu stabiem un jutās kā spokainās milzu pilsētas vienīgie iedzīvotāji. Tomēr pilsēta bija pilna ikdienas rosības.

Dafs pēkšņi atcerējās vakar redzēto filmu. Pasaule, kas at­klājās caur mašīnas logu, kā diena no nakts atšķīrās no ek­sotiskajā kinolentē attēlotās pasaciņas… Tikpat pēkšņi, kā uzradusies, burvīgā pasaule izgaisa no inspektora atmiņas. Ceļš, kas veda pretī jaunam uzdevumam, tūdaļ būs galā. Bet varbūt tas tikai sāksies? Dafs to nezināja. Taču viņš jau bija vēl nezināmās lietas varā. Aizmirstībā nogrima gan filma, gan vakarējā grūtsirdība, gan Čārlijs Čens.

Arī Čārlijs Čens tobrīd nedomāja par inspektoru Dafu. Pasaules otrā malā valdīja nakts. Honolulu policijas inspek­tora formā tērpts diža auguma vīrs no savas mājas lieveņa apcerīgi lūkojās uz mēnessgaismā vizmojošo Vaikiki pludmali un attālās pilsētas ugunim. Čārlijs Čens bija rāmas dabas, un pašlaik viņš izbaudīja vienu no vismierīgākajiem sava mūža brīžiem.

Viņš neko nezināja par telefona zvanu Skotlendjarda ka­binetā, un viņa iztēlē neparādījās mazais, zaļais auto, kas peldējās Londonas biezajā miglā. Arī viņa sestais prāts nesignalizēja par veco vīru, ko kāds bija nožņaudzis ar siksnu.

Iespējams, ka Čārlija Čena pārliecība par ķīniešiem piemī­tošo sesto prātu tomēr bija maldīga?

Jau pieminēt vien vārdu "slepkavība" sakarā ar Brūma viesnīcu šķiet augstakā mērā netaktiski. Tomēr tas ir jādara. Līdz šim senatnīgi dižais hotelis bija ievērojams vienīgi ar savām stingrajām tradīcijām un gaužām nelāgo centrālo apkuri. Tie, kas mīl rakņāties vēsturē, apgalvo, ka viesnīcas dibinātājs Semjuels Brūms sācis savu darbību ar nelielu pan­sionātu. Pēcāk viņš pamazām piepirka klāt apkārtējās mājas. Tagad viesnīca sastāvēja no divpadsmit ēkām, kas atradās Hafmūnstrītas un Klardžesstrītas sadurā, un tai bija divas parādes ieejas, katra no savas ielas puses. Dažāda augstuma un apjoma ēkas savā starpā juku jukām savienojās ar kāp­nēm, tiltiņiem un galerijām. Nav jābrīnās, ka cilvēks, kas pir­mo reizi ienāca Brūma viesnīcā, jutās tajā kā leģendārā labi­rinta precīzā kopijā. Visneiedomājamākās vietās iznira da­žādas lūkas, kāpnes, trepītes, slepenas durtiņas. Neapskauža­mā stāvoklī bija viesnīcas personāls, kam ik dienas nācās pārvarēt dīvainos šķēršļus, balansējot ar karstā ūdens krūkām un kamīniem domātām oglēm rokā.