Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Tādā gadījumā atbilstoši tradicijam es jus uzaicinu pus­dienās! Uz drīzu redzēšanos, inspektor! — Ar ieslēgtu sirēnu limuzīns uzņēma ātrumu un izgaisa aiz ostas vārtiem.

— Skolotāj! — Čārlijs izdzirda klusu saucienu. Apgriezies viņš ieraudzīja Kašimo un kapteiņa palīgu. — Misters Lines aizvedīs mani uz "Prezidentu Taftu". Tais atiet divos. Es drīz būšu mājās, skolotāj! Paldies par visu!

— Tu vēl pagūsi atvadīties un pateikties. — Čārlijs uzme­ta acis pulkstenim. — Man vēl līdz diviem šis tas jāpaspēj. Nevar taču tādu varoni kā tevi laist uz mājām pliku. Tev jāat­griežas ne vien slavas apmirdzētam, bet arī tīru kreklu mir­dzumā! Sešas dienas ar vienu veļas kārtu — tas vien jau ir varoņdarbs…

— Jā, skolotāj! — Kašimo palocījās tik izteiksmīgi, ka nekādi pateicības vardi vairs nebija vajadzīgi.

Inspektors lūkojās pēc taksometra, bet viņu apstādinā­ja Marka Kenaveja balss: "Tikai ar mums, mister Čen!" Ie­trausies linkolnā blakus šoferim, Čārlijs aizdomu pilns ielū­kojās aizmugurē sēdošo jauniešu starojošajās sejās.

— Kas te notiek? Vai tik jūs netaisāties pirkt saderināša­nās gredzenus?

— Jūs esat visvērīgākais detektīvs pasaulē, — Pamela jautri iesaucās. — Tieši to mēs taisāmies darīt. Man galu ga­lā izdevās pierunāt Marku atstāt viņa Bostonu un uzsākt ju­rista karjeru Detroitā!

— Kas to varēja iedomāties, — Marks viņai pievienojās,

— ka ceļojums, kas sākās tik slikti, beigsies tik burvīgi!

— Starp citu, — Pamela attapās, — Minčins un Kašimo mums pavēstīja, ka ballītē Ross esot sevi atmaskojis ar kādu nejauši izsprukušu vārdu. Kas tas bija par vārdu? Mēs ar Marku zilbi pa zilbei centāmies restaurēt viņa tostu, bet tas bija tik īss un bezpersonisks…

— Labi, ka pieminējāt Kašimo. Man līdz "Prezidenta Taf­ta" atiešanai vēl jāpaspēj viņam nopirkt daži drēbju gabali.

Esiet tik laipni un aizvediet mani līdz Stjuarta viesnīcai, lai­ka atlicis maz. Bet par Rosa tostu — jūs vienkārši neesat ta­jā iedziļinājušies. Ieklausieties vēlreiz, ko viņš teica. Apmēram tā: "Arī mani satrieca smacīgajā guļamistabā ar doktora Lautona čemodāna siksnu nožņaugtā nabaga Hjū Morisa Dreika nāve."

— Tik un tā nekā sevišķa nespēju pamanīt, — Marks sa­rūgtināts teica.

— Smacīgajā! — Pamela iekliedzās.

— Pareizi! Jūs patiešām esat vērīga meitene, mis Potere! Vai istabu, kurā atrada misteru Dreiku, varēja nosaukt par smacīgu? Viens logs bija līdz galam vaļā,’un telpā svaiga gaisa netrūka.

— Kā es to ātrāk nepamanīju? — Pamela bēdājās. — Kad sarunājos ar inspektoru Dafu, caur atvērto logu varēja dzir­dēt ielas muzikantus.

— Bet misteru Dreiku nožņaudza blakus numura guļam­istabā, un tur patiešām bija smacīgi. Volters Honivuds par to rakstīja vēstulē sievai: kad viņš no rīta atgriezies savā nu­murā, tajā abi logi bijuši cieši aizvērti.

— Tur nav ko brīnīties. Vectētiņš slimoja ar astmu un šausmīgi baidījās no caurvēja. Turklāt Londonā ir tik mitrs gaiss…

— Tā nu iznāca, — inspektors turpināja, — ka par Hjū Morisa Dreika nogalināšanu smacīgā telpā zināja tikai trīs cilvēki. Pirmais — pats misters Dreiks. Viņu nožņaudza. Ot­rais — Volters Honivuds. Viņu nošāva. Trešais — tas, kas nožņaudza jūsu vectēvu. Tātad Džons Ross, kas Minčinu rīko­tajās vakariņās negribot atzinās savā noziegumā. Re, klāt arī mana viesnīca!

Atvadoties Čārlijs uzmanīgi ielūkojās abu jauniešu sejās.

— Jūsu acis staro kā laimes zvaigznes, — viņš beidzot sacīja. — Gribētos, lai tās šo mirdzumu saglabātu visu jūsu turpmāko dzīvi. Jo, kā teicis kāds dižens Ķīnas valdnieks, — laime klauvē vienīgi pie tiem vārtiem, kur to sagaida ar smaidu!

Paņēmis savu ceļasomu un pamājis jauniešiem ar roku, Čārlijs Čens devās augšup pa viesnīcas kāpnēm.

Erls Ders Birgerss

Ceļojums ar slepkavu

Tulkojusi Maija Kalna

Redakcija MĀKSLA

1994.