Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Jūs man neticat?! Vai tad jūs neredzat, kā viņš uzve­das? Vai tad ir iespējams iemīlēt cilvēku, kas nepārtraukti plātās ar cēlajām Bostonas tradīcijām, Harvardas izglītību un tamlīdzīgām muļķībām! Viņš man vienkārši krīt uz nerviem.

— Un ja nu pēkšņi šis ar tik daudziem netikumiem ap­veltītais jauneklis atklās jums mīlestību?

— Vai esat par to pārliecināts? — Pamela iekrampējās Čārlija rokā.

— Ir pārāk maz lietu, par kurām varu būt pārliecināts. Un ja nu tomēr tas notiks?

— Es nezinu, ko darītu, lai tas notiktu! Ja vien spētu pa­nākt viņa atzīšanos mīlestībā, es būtu stāvā sajūsmā. Tas tik būtu triumfs — vienkārša Vidējo Rietumu meiča atraida diž­ciltīgo Bostonas paraugzēnu!

— Patiešām, — Čārlijs pašūpoja galvu, — nav pasaulē nekā noslēpumaināka par sievietes sirdi…

— Nav tiesa! Manu noslēpumu atminēt ir tīrais nieks. Es­mu elementāri aizvainota. Marks mēdz būt arī ļoti jauks un mīļš. Bet tikai retumis. Pārējā laikā viņš nepārtraukti ņirgā­jas par manu naudu un apjūsmo savus cildenos paputējušos bostoniešus! It kā es būtu vainīga, ka esmu mantojusi vectē­tiņa bagatību…

— Nedomāju, ka misters Kenavejs jūs tāpēc nicinātu, — Čārlijs prātīgi sacīja, pavadīdams Pamelu atpakaļ pie Marka.

— Turklāt tik jaukai meitenei kā jūs, mis Pamela, nepiestāv savaldzināt jaunekli tikai tāpēc, lai pēcāk patriektu viņu ratā.

— Jums tā šķiet? Labi, es vēl padomāšu. Bet tagad gan cs viņam krietni sadošu par izpļāpāšanos. Tomēr, — viņa no­pūtās, — varbūt labāk pagaidīšu līdz rītam, jo nakts ir tik romantiska…

— Un pareizi darīsiet, — Čārlijs meiteni uzmundrināja.

— Romantiskas naktis nemēdz bieži atkārtoties.

Marks nepavisam neizskatījās sarūgtināts, sagaidījis Pamelas atgriešanos, un arī viņa nekādi nepauda savu nepatiku.

Inspektors mierīgu sirdi atstāja jauniešus, būdams pārlieci­nāts, ka viņu starpā valda pilnīga saskaņa. Pie trapa, kas ve­da uz kajītēm, Čārlijs saskrējās ar uztraukto kapteiņa palīgu.

— Es gan negribēju jūs traucēt, — Linčs bija nopietns kā nāve, — bet noticis kas ļoti nepatīkams. Tāpēc jau jūs meklēju. Lūdzu, ienāciet manā kancelejā!

Linča kabinetā kā nelaimes čupiņa krēslā sēdēja Kašimo. Viņa galēja izmisuma pilnā sejas izteiksme Čenam bija pārāk labi pazīstama. Viņš pat necentās apspiest smagu nopūtu.

— Kas noticis, Kašimo? — inspektors jautāja.

— Man ir milzīgs kauns, skolotāj, — praktikants tikko dzirdami iedīcās.

— Jūsu palīgu pieķēra revīzijas laikā, — kapteiņa palīga paskaidroja.

— Kā es varēju zināt, ka viņa atgriezīsies tik ātri? — Ka­šimo bija patiesi nelaimīgs. — Viņi devās padejot, bet pēc minūtes atgriezās kajītē.

— Kāda viņa? — Čārlijs uzlūkoja Linču.

— Misis Minčina, kas tad vēl… Jūs pat iedomāties neva­rat, kadu traci ši cienījamā lēdija sarīkoja, kad ieraudzīja jū­su palīgu pie atvērta čemodāna! To var saprast, jo tajā bija dārglietas vairāku miljonu dolāru vērtībā. Viņa drusku apri­ma vienīgi tad, kad apsolīju nelieti pašrocīgi iesviest okeānā. Galu gala viņa vairs nepastāvēja uz nāves sodu, bet piepra­sīja zaglēna tūlītēju atlaišanu. Tas nozīmē, mister Čen, ka jūsu līdzstrādnieks spēlē vairs nepiedalās.

— Man patiesi ļoti kauns, skolotāj, — Kašimo vēlreiz ie­pīkstējās.

— Nečinksti! — Čārlijs pārtrauca praktikanta vaimanas.

— Grēku nožēlošanai tev laika būs atliku likām. Mani šobrīd interesē, vai tev izdevās Makša Minčina kajītē atrast ko ie­vērības cienīgu?

— Jā, skolotāj! — Sīkais japānis uzrāvās kājās kā atspe­res sviests. — Kašimo vienmēr atrod, ja meklē! Jūs pats tā sacījat. Jūs teicat, ka es protu meklēt! Kašimo…

— Ko tad tu atradi?

— Uzlīmes, skolotāj! Veselu kolekciju. No visām viesnī­cām. No Brūma viesnīcas, no "Splendid", no "Palace", no…

— Rimsties! Vai tajā kolekcijā bija arī uzlīme no Kal­kutas Great Eastern?

— Tādas uzlīmes nebija! Es paguvu tās aplūkot divas rei­zes.

Čārlijs plati pasmaidīja.

— Zini, Kašimo, es pat priecājos, ka tu iekriti. Tik un tā uz ši kuģa tu esi izdarījis visu, ko varēji. Ir tāda paruna: "Visstiprāk purina to ābeli, kurā daudz augļu." Es nevēlos, ka tevi purina tik stipri.

Ķiniešu paruna sasmīdināja kapteiņa palīgu, un viņš, lai paglābtu Kašimo no bargas Sedijas Minčinas dusmām, piedāvāja japāni norīkot par apkopēju trešās klases kajītēs apak­šējā klaja. Praktikants tūdaļ aizcilpoja apgūt jauno darba lau­ku, bet Čārlijs devās uz savu kajīti un vēlreiz iedziļinājās Da­fa piezīmes. Kašimo atradums liecināja, ka atslēdziņa zem uz­līmes visdrīzāk paslēpta pēc tam, kad Velbijs bija izzinājis tās iepriekšējo atrašanās vietu. Tātad tūlīt pēc tam, kad ku­ģis atstāja Jokohamas ostu: Jaunā slēptuve tik tiešām bija viltīgi izdomāta. Slepkavas velnišķīgo gudrību pierādīja arī tas, ka uzlīmi viņš nospēra tieši Minčiniem. Lūdzu, policistu kungi, kāda brīnišķīga ēsma!

Šī bija pirmā nakts ceļojuma laikā, kad Čārlijs varēja mierīgi aizmigt. Labā noskaņojumā viņš no rīta izgāja uz pastaigu klāja, kur jau sparīgi vingroja Minčins.

— Kolosāls laiciņš pēc vētras! — viņš apsveica inspek­toru.

— Pēc kādas vētras? — Čārlijs nesaprata.

— Nu tak pēc tās, kas vakar plosījās manā ballītē! To skandālistu deļ es pat nobijos, ka jūs tomēr liksiet lietā rokudzelžus. Draņķi tādi! Šitā sabojāt manu kolosālo noskaņoju­mu un jusu medības…

— Ceru, ka jūsu noskaņojums uzlabosies Benbova kinovakarā, bet medību gaitu nevar iespaidot nekādi skandālisti.

— Starp citu, mēs ar Sediju vakar pārcietām vēl vienu skandālu, — Maksis teica. — Turklāt paši savā kajītē.

— Nevar būt… Un kas to izraisīja?

— Ja tas jūs interesē, bija tā. Pēc izjukušā banketa mana večiņa tonusa pacelšanai izteica vēlēšanos palēkāt danču zā­lē. Bet, kad jau neiet, tad neiet. Uz trapa viņai nolūza papē­dis un nācās steidzīgi atgriezties kajītē pēc citām kurpēm. Vai varat iedomāties, ko viņa tur ieraudzīja? Atvērtā čemodā­na rakņajās kajīšu apkopējs!

— Cūcība! — Čārlijs sašutis iesaucās. — Vai viņš pievāca ko vērtīgu?

— Tur jau ir tas joks! Lai gan čemodāna virspusē Sedija bija salikusi visādus zelta un dārgakmeņu grabuļus nieka miljona vērtībā, tas šķībacainais antiņš… Vai, atvainojiet, mister Čen! Es negribēju…

— Nekas, nekas, stāstiet vien tālāk, — Čārlijs mudināja.

— Vārdu sakot, to muļķi interesēja vienīgi raibās viesnīcu etiķetes, kas atradās pašā apakšā. Ko lai saka par tādu idio­tismu?

— Jūs aizraujaties ar viesnīcu uzlīmju kolekcionēšanu?

— Kā to ņem… Mēs tās krājam dēlam. Viņš mācību dēļ nevarēja piedalīties ceļojumā, tāpēc mēs apsolījām atvest vi­ņam visu to viesnīcu etiķetes, kurās apmetīsimies. Ieraudzīju­si, ka tas šmurgulis šķirsta rūpīgi savākto uzlīmju paciņu, Sedija gandrīz zaudēja prātu! Par laimi, viņš paguva ievilkt nāsīs tikai vienu etiķeti.

— Tikai vienu? No kuras viesnīcas?

— No Kalkutas Great Eastern. Droši vien tāpēc, ka tā bija viskrāšņākā. Tas draņķis paguva to labi nobēdzināt. Bū­tu jūs dzirdējis, kā Sedija uz viņu brēca! Man gan nāca smiekli: iekārot spožu papīriņu, kad turpat blakus ir zelta kaudzes. Patiešām jāpiekrīt, ka Austrumi ir neizdibināmi…