Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Mums nekādi nav iespējams salīgt, mister Kfri, — in­spektors atbildēja, pat necenšoties slēpt nicinājumu. — Varu vienīgi vēlreiz jums ieteikt priecāties par šārīta brīnišķīgo laiku. Uz redzēšanos!

— Mister Čen, jūs vēl nožēlosiet, ka noraidījāt manu priekšlikumu, — Kīns nosauca pakaļ aizejošajam inspektoram un larski atslīga atpūtas krēslā.

Pagāja otrā, pēc tam trešā ceļojuma diena. Čārlijs nepār­traukti interesējās par atslēdziņu zem Kalkutas viesnīcas uz­līmes, un nenogurdināmais Kašimo reizi no reizes ziņoja, ka tai neviens nav pieskāries. Brauciena vienmuļību pēkšņi at­dzīvināja Makša Minčina ideja sarīkot Lautona grupas tū­ristiem pamatīgas atvadu vakariņas. Pat tie, kas agrāk atklā­ti cervtās izvairīties no eksgangstera sabiedrības, priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu. Inspektors Čens negaidīto atsaucību vēr­tēja filozofiski: "Jūra savieno gan tālas zemes, gan svešus ļaudis." Čārliju uz balli personiski uzaicināja Makša laulātā draudzene. Pirms tam, galvā pārskaitījusi gaidāmos viesus, Scdija izbīlī konstatēja, ka iznāk velna ducis! Tāpēc kā četr­padsmitais tika pagodināts policijas inspektors.

Maksis šo ziņu uzņēma kā īstens paraugvīrs.

— Man principā pret mentiem nav iebildumu, — viņš Čenam draudzīgi paskaidroja. — Viņi jau cilvēki vien ir. Reiz pat Čikāgas policijai sarīkoju pamatīgu banketu, un visi pa­lika apmierināti. Smokings nav obligāts, mister Čen. Uz tā­dam formalitātēm man nospļauties.

— Man arī tās ir vienaldzīgas, — Čārlijs piebalsoja.

— Sakiet, lūdzu, — vai jums būs nepatīkami, ja vakariņu lai­ka pēkšņi pieminēs slepkavību Brūma viesnīcā?

— Kādā nozīmē? — Maksis apjucis jautāja.

— Vēlos panākt, lai cilvēki nepiespiestā atmosfērā atjau­notu atmiņā skumjo notikumu ar misteru Dreiku. Varbūt viņi atcerēsies kādu detaļu, ko oficiālajā pratināšanā noklusēja. Kā jūs domājat?

— Velns viņu zina, — Minčins šaubījās. — Labāk būtu tādas lietas nepieminēt. Man jau tās Čikāgā bija apriebušās. Mēs ar sievu gribam, lai visi j>a īstam izlustētos, kārtīgi pa­ēstu un iedzertu. Bet ja nu jums tik ļoti vajag… Neviens ne­drīkst teikt, ka viņam aizbāzta mute pie Makša Minčina gal­da! Tikai to gan paturiet vērā — arī rokudzelžus nevienam pie mana galda neuzliks, lai ko viņš neizmuldētos! Pēc tam va­rat darīt ar slepkavnieku, ko gribat, bet šis vakars būs mans. Norunāts?

— Norunāts, mister Minčin! — Un abi vīrieši cieši saro­kojās.

Galds, pie kura nevienam neaizbāž muti un neuzliek rokudzelžus, bija klāts augšējā klāja elegantajā kafejnīcā. Ēdie­nu un dzērienu pārpilnība žilbināja acis. Neviens no viesiem nesūdzējās par apetītes trūkumu, tāpēc uzmanīgais namatēvs dzenāja viesmīļus, lai krājumi tiktu papildināti. Valdīja jaut­rība, ciemiņi centās cits citu pārspēt asprātībā. Maksis priecā­jās, ka vakars paiet zem laimīgas zvaigznes. Kad beidzot pa­sniedza kafiju, viņš piecēlās.

— Dārgie draugi, — Minčins aizkustināts iesāka. — Lē­dijas un džentlmeņi! Mūsu pasaules ceļojums tuvojas beigām. Mēs esam piedzīvojuši daudz jauku brīžu. Gadījās arī pa ēnainākai dieniņai. Par sevi varu sacīt, ka visu laiku jutos lieliski. Kāpēc? Tāpēc, ka par mums nepārtraukti un pašaiz­liedzīgi rūpējās doktors Lautons! Uzdzersim uz mūsu sarg­eņģeļa, brīnišķīgā šefa veselību! Urā!

Minčina tosts doktoru patiesi pārsteidza. Skaļie aplausi viņu samulsināja vēl vairāk, un Lautonam vajadzēja saņem­ties, lai teiktu atbildes tostu.

— Paldies visiem. — Viņš centās apvaldīt balss drebēša­nu. — Jūs jau zināt, ka es sen darbojos tūrisma biznesā, un mani ar kaut ko pārsteigt nav viegli. Un tomēr jūs mani ne­pārtraukti pārsteidzāt. Vispirms jau ar to, ka, neraugoties uz zināmiem apstākļiem, jūs mani nepametāt. Un arī pēc tam nesagādājāt nekādas nepārvaramas raizes, lai gan iemeslu netrūka. Pat toreiz, nu jau pagātnē iegrimušajā traģiskajā dienā Brūma viesnīcā jūs visi lieliski turējāties, uzvedāties saprotoši un disciplinēti. Vārdu sakot, jūs pierādījāt, ka esat īsti amerikāņu tūristi. Uz jūsu veselību, draugi!

— Bravo, doktor! — reizē ar aplausjem iesaucās Minčins.

— Tie bija lieliski vārdi! Ja jau šefs pieminēja to traģisko dienu, arī es piemetināšu, ka mums visiem tas bija traģisks pārdzīvojums. Un tā kā esam sākuši runāt par tādām lietām, lūdzu pievērst uzmanību mūsu goda viesim Honolulu policijas inspektoram misteram Čenam. Savā mūžā esmu sastapies ar daudziem viņa profesijas pārstāvjiem un nevienam no tiem zeļļiem neesmu vēlējis veiksmi. Šodien Maksis Minčins riskēs atkāpties no saviem principiem! Es no visas sirds vēlu miste­ram Čenam veiksmīgi pabeigt iesākto lietu! Galu galā tā ir mūsu visu kopējā lieta.

Čārlijs piecēlās un ar cieņu paklanījās Minčinam.

— Es savukārt vēlos no visas sirds pateikties mūsu vies­mīlīgajam namatēvam un viņa apburošajai laulātajai draudzcnei, kuras skaistums aizēno viņas daudzos briljantus un safīrus (laimīgā Sedija apmulsusi nosarka), par labajiem vār­diem un burvīgo vakaru. Viņa vēlējums pilda ar vīrišķību manu sirdi, lai gan līdz šim ne man, ne manam draugam Skotlendjarda inspektoram Dafam veiksme nav uzsmaidījusi. Ķīnā tādās reizēs ir pieņemts noliekt galvu un teikt: "Ko tu, cilvēk, liktenim padarīsi!" Bet es pārāk ilgi dzīvoju amerikā­ņu vidū un netaisos noliekt galvu likteņa priekšā. Tāpēc, cienījamās lēdijas un godātie džentlmeņi, pacelsim kausus par to, lai cīņā pret netaisnību mums palīdz gan vīrišķība, gan veiksme!

Pagaidījis, kamēr apklust aplausi, tostam piecēlās Čenam pretī sēdošais Teits.

— Tā kā te tika aizskarta likteņa tēma, — viņš iesāka labi nostādītā oratora balsī, — tad ziniet, ka ceļojuma laikā es ne reizi vien apcerēju savu likteni un nacu pie slēdziena, ka, neraugoties uz mūs piemeklējušām nepatikšanām, likte­nis bijis mums labvēlīgs. Pat tajā iepriekšējo runātāju piemi­nētajā traģiskajā dienā es taču varēju atrasties nelaimīgā Honivuda… tas ir… man sajuka… Hjū Dreika vietā… — Viņš uz mirkli aprāvās. — Labāk jau nepieminēt tik bēdīgas lietas. Vārdu sakot, es priecājos, ka esmu dzīvs un man biju­si laime iepazīties ar tik jaukiem cilvēkiem!

Pēc Teita uzstājās misis Lūsa, sasmīdinādama visus ar apgalvojumu, ka ir ar mieru sekot doktoram Lautonam kaut vai līdz elles vārtiem. Pamela piemetināja, ka tādā gadījumā elle pārvērstos paradīzē. Tad pienāca Kīna kārta.

— Ko te vēl sacīt? Mēs pamatīgi esam izmalušies pa pa­sauli, esam pacietuši, ka mūsu darīšanās bāž degunus nepie­derīgas personas. Paldies Dievam, ka tas viss ir pagājis. Es ti­kai apskaužu tos, kas prata uzvesties tā, ka ne matiņš no gal­vas nenokrita. Mani, piemēram, vienīgi par to, ka vēlējos uz nakti palasīt, gandrīz saraustīja gabalos, toties cienījamo Elmeru Benbovu nezin kāpēc neviens nepamanīja tajā naktī jauki pastaigājamies pa Brūma viesnīcas koridoriem. Es jau nu gan viņu pamanīju, bet ko nu vairs cilāt tik vecas lietas… Vai ne, draudziņ?

Šoreiz neviens neaplaudēja. Lai gan Kīns runāja rotaļī­gā toni, misteram Benbovam joki nebija prātā. Viņš lēnām no­lika savu glāzi uz galda un pigcēlās.

— Man daudzkārt ir nācies uzstāties saviesīgos vakaros, bet līdzīgā situācijā tas notiek pirmoreiz… Viss, ko jūs tikko dzirdējāt, ir tīrākā patiesība. Es tiešām tajā naktī koridorā sa­skrējos ar kapteini Kīnu. Biju jau nolicies gulēt, kad pēkšņi at­cerējos, ka neesnm aizsūtījis meitai apsveikuma telegrammu. Viņa ir dzimusi septītajā februārī, to viegli pārbaudīt. Mēs ar sievu to gribējām izdarīt no paša rīta, bet sākas ekskursija, pēc tam klīdām filmēdami, un telegramma izskrēja no galvas. No­domāju, ka varu to izdarīt arī nakti, klusām piecēlos, apģēr­bos, izgāju no viesnīcas un nosūtīju apsveikumu no Rīdžentstrītas telegrāfa. Sieva bija tā nogurusi, ka gulēja cieša miega. Man nebija neviena liecinieka, jo telegrāfiste uz mani pat acu nepacēla. Es biju pārbijies līdz nāvei un aizmirsu, ka tele­gramma pati jau ir liecība. Ja tas notiktu štatos, es, zināms, uz karstām pēdām visu izstāstītu šerifam, bet svešā zemē… Uz­vedos kā īsts gļēvulis. Un biju bezgala pateicīgs kapteinim Kīnam, ka viņš mūsu sastapšanos noklusēja. Jāteic, ka esmu vi­ņam pateicīgs arī tagad, jo viņš atbrīvoja mani no sirdsapziņas mokām. Patiešam.. .Ar visu to gandrīz aizmirsu, ko gribēju sa­cīt iepriekš… Ā, atceros! Mēs ar sievu pateicamies visiem un it īpaši misteram Minčinam par brīnišķīgo vakaru un gribam jūs visus rīt uzaicinat noskatīties manis uzfilmētos ceļojuma iespai dus, lai atsauktu atmiņā visskaistākos kopā pavadītos brīžus!