Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Čārlijs pasmaidīja.

— Tagad jūs, mister Benbov!

— Mums gāja gandrīz tāpat kā Minčiniem, — viņš pa­skaidroja. — Paskraidījām pa veikaliem, lietusgāzi pārlaidām Janga viesnīcas vestibilā un pēc tam atgriezāmies uz kuģa. Atceros — teicu Netijai, ka esmu nāvīgi noguris. Tas tapcc, ka stiepu smago kinoprojektoru, kuru man laimējās smieklīgi lēti nopirkt. Pie mums tik lielisks aparāts maksā trīs reizes dārgāk. Savelkot īsāk, uz kuģa uzrāpāmies apmēram ceturk­sni pēc deviņiem.

— Misis Pamelas gaitas man ir zināmas. Pienākusi mis­tera Kīna kārta.

— No sākuma aiz ziņkāres vēroju bridža partiju. Pats ne­spēlēju un ar padomiem neiejaucos.

— Un pēc tam?

— Pēc skandāla izgāju uz klāja ieelpot svaigu gaisu. Arī gribēju pastaigāties, bet no debesīm sāka pilēt. Es necieāu lietu, it sevišķi tropisko lietu. Paņēmu kajītē grāmatu, atnācu šurp, mazliet palasīju, izsmēķēju cigāru un īsi pirms kuģa atiešanas devos uz kajīti gulēt.

— Vai salona bez jums bija vēl kāds?

— Neviens. Pat stjuarti bija kaut kur izkūpējuši.

— Visbeidzot misters Ross. Man stāstīja, ka arī jūs va­karvakarā esot devušies pastaigā.

— Es? — Misters Ross pārsteigts iesaucās. — Es ne mirkli neatstāju kuģi, inspektor!

— Tiešām? Jūs esat redzēti kāpjam augšā pa trapu. De­viņos piecpadsmit minūtēs.

— Tas nevar būt!

— Tiem, kas jūs redzēja, acis rāda labi.

— Man vienalga. Atkārtoju, ka visu laiku biju uz kuģa.

— Un pat uz visniecīgāko brītiņu to neatstājāt?

— Goda vārds, inspektor, neatstāju gan, — Ross, kā al­laž, runāja laipni, lai gan varēja manīt, ka Čena neatlaidība viņu mazliet kaitina. — Es pavakariņoju augšējā klāja resto­rānā. Brītiņu atpūtos pirmās klases salonā un devos gulēt sa­va kajītē. Dienas pirmajā pusē jau diezgan izstaigājos, kāja sāka smelgt pēc velna, un pastaigas lietū mani nevilina.

— Kā lai es tādā gadījumā izturos pret neapstrīdamo fak­tu, ka divi cilvēki deviņos piecpadsmit redzējuši jūs kāpjam augšā pa trapu un aizejam kajītes virzienā?

Ross mirkli apdomājās.

— Sakiet, ludzu, — kāpēc šie divi cilvēki domāja, ka redz tieši mani?

— Pirmkārt, melnkoka spieķis.

— Tādi spieķi ir gandrīz visiem. Otrkārt?

— Klibošana, mister Ros. Kā būsiet ievērojuši, visi ne­klibo.

— Inspektor, jūs taču esat saprātīgs cilvēks. — Ross cie­ši uzlūkoja Čenu.

— Nepārspīlēsim.

— Nenāk ne prātā! Tieši tāpēc, ka esat saprātīgs, izstās­tīšu dīvainu lietu, kas ar mani atgadījās pēc pusdienām. Šis spieķis, — Ross pacēla to gaisā, — nav pirkts Singapūrā, es to iegādājos Takomā pēc tam, kad salauzu kāju. Es toreiz lūdzu izgatavot spieķim kaučuka uzgali, lai būtu vieglāka un klusāka staigāšana. Vakar pēc ekskursijas atgriezies uz ku­ģa, es drusku nosnaudos. Pēc tam devos pusdienot un manīju, ka ar spieķi kaut kas nav kārtībā. Sākumā neapjautu, kas īs­ti. Un tikai pie restorāna durvīm ieraudzīju, ka kaučuka uzgaļa vairs nav. Kāds to bija noņēmis. Tajā mirklī garām gāja Marks Kenavejs, un es viņam pažēlojos par uzgaļa izgaišanu.

— Tas tiesa, — Kenavejs apliecināja. — Mēs pēc tam vēl ilgi lauzījam galvas par dīvaino notikumu. Man šķita, ka kāds ir muļķīgi pajokojis.

Iestājās klusums. Atvērās durvis, un salonā ienāca misis Lūsa. Viņa tūdaļ metās klāt Čenam.

— No Dieva puses, kas noticis ar inspektoru Dafu? — viņa satraukta vaicāja. — Vai viņš arī ir noslepkavots?

— Nē. Tikai ievainots un jau veiksmīgi izoperēts.

— Prieks to dzirdēt. Tātad slepkavam sākusi drebēt roka. Acīmredzot tāda nodarbošanās ar laiku slikti iedarbojas uz nerviem. Un ko jūs te darāt, mister Čen?

— Esmu necienīgs inspektora Dafa aizvietotājs.

— Labāku aizvietotāju par jums nemaz nevar atrast! Par to nav ne mazāko šaubu. Es ilgus gadus esmu pavadījusi ar ķīniešiem, pazīstu viņus ļoti labi, tāpēc manis teiktais nav kompliments, bet drīzāk atvieglojuma nopūta. Zinu, ka tagad nelietim neizbēgt! Sen jau bija laiks, — vecā dāma kareivīgi noteica.

— Jūs ieradāties tieši īstajā brīdī, — Čārlijs sacīja un rū­pīgi palīdzēja vecajai dāmai apsēsties. — Mums steidzīgi ne­pieciešams vērīgs liecinieks. Pēc tam kad es jūs un mis Poteri vakar atvedu uz ostu, jūs abas vēl kādu laiku stāvējāt uz klāja netālu no trapa un redzējāt tos, kas atgriezās pēc pa­staigas pilsētā. Vai starp viņiem bija arī misters Ross?

Misis Lūsa, acis pievērusi, koncentrējās. Un tad noraido­ši papurināja galvu.

— Es nezinu, — viņa teica.

— Nezināt? — Čārlijs pārsteigts iesaucās.

— Nezinu gan.

— Nevar būt, misis Lūsa! — iejaucās Pamela. — Jūs vienkārši esat aizmirsusi. Mēs vēl gribējām iet palūkoties, kas redzams no otras puses, un tajā mirklī…

— Tajā mirklī mums garām aizgāja klibs cilvēks ar spie­ķi. Es, mīlulīt, visu labi atceros. Arī to, ka uzsaucu viņam, bet tas cilvēks pat neatskatījās. Misters Ross tā nekad neuz­vestos. Viņš ir īsts džentlmenis, lai gan nodarbojas ar tik rupju lietu kā koktirdzniecība. Bez tam…

— Bez tam? — Čārlijs bija pati uzmanība.

— Bez tam esmu ievērojusi, ka misters Ross savu spieķi vienmēr tur kreisajā rokā, bet tas kungs to turēja labajā. Tā­pēc nedrīkstu apgalvot, ka viņu sazīmēju. Manuprāt, tas ne­bija misters Ross.

Saspringtajā klusumā Ross nesteidzīgi izstiepa klibo kāju.

— Re, kā iznāk, inspektor… Es taču jau teicu, ka visu vakaru ne soli nespēru nost no kuģa. Necerēju gan, ka to tik ātri izdosies pierādīt.

— Tātad baļķis sakropļoja jūsu labo kāju? — Čārlijs do­mīgi iejautājās.

— Kā tad. Tāpēc jau man Ir ērtāk spieķi turēt kreisajā rokā. Vieglāk saglabāt līdzsvaru un ātrāk var paiet. Tā da­rīt man ieteica ārsts, un es ātri pārliecinājos, ka viņam tais­nība.

— Noteikti, — Maksis Minčins piekrita. — Agrā jaunībā kāds drauģelis man sašāva potīti. Kreiso. Veselu gadu nācās klumburēt ar nūju. Labajā rokā! Tikai tā varēju tikt uz priek­šu.

— Pateicos, mister Minčin! — Ross laipni teica un uzlū­koja Čenu. — Acīmredzot pat visveiklākais noziedznieks kād­reiz kļūdās. Viņš gan prata nospert kaučuka uzgali, bet ne­pievērsa uzmanību tam, kurā rokā turu spieķi. Nu jau gan­drīz jūtos kā viņa parādnieks.

— Es savukārt esmu ļoti pateicīgs jums visiem. — Čārlijs pasmaidīja. — Šī sastapšanās man deva daudz.

Tūristi pamazām cits pēc cita atstāja salonu. Vienīgi Teits vēl vilcinājās.

— Pratināšana jums daudz vis neatklāja, — viņš teica.

— Jums tā šķiet?

— Jā, man tā šķiet. Lai gan nešaubos, ka jūs pamanījāt ne tikai kaučuka uzgaļa pazušanu, bet ievērojāt arī manu saminstināšanos ar pulksteni.

— Protams, — Čārlijs piekrita.

— Jūsu eksperiments izdevās. Tikai žēl, ka par upuri kļu­va nevainīgs cilvēks.

— Gadās. Man padomā vēl citi eksperimenti, — inspek­tors apgalvoja.

— Ja tas jūs interesē — savu pulksteni nopirku pirms iz­braukšanas no Ņujorkas.

— Pirms? — Čārlijs uzsvērti pārjautāja.

— Jā, pirms. To var apliecināt Marks Kenavejs.

— Pagaidām ticu tāpat.

— Paldies. Es savukārt ar vislielāko labpatiku vērošu jū­su eksperimentus. Pats brīnos, kāpēc mani ieinteresējis jūsu darba stils.

Advokāts aizgāja, un inspektors Čens iegrima domās. Šīrīta tikšanās ļāva viņam tuvāk iepazīties ar Lautona grupas tūristiem, gūt nojausmu par to cilvēku raksturiem, ar kuriem turpmāk nāksies cieši kontaktēties. Sākumam ar to pietika.