Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Labprāt savu viesu vidū būtu redzējis arī jūs, — Čārlijs laipni teica.

Salonā gaiss tik tiešām bija smacīgs. Tomēr visi sapulcē­tie vērās inspektorā bez jebkāda naidīguma.

— Cik patīkama atkalredzēšanās tik jaukā rītā, — CārTijs uzrunāja turistus. — Taisnību sakot, necerēju, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Ari jums tas droši vien nenāca prātā. Es nudien negribēju jums uzbāzties! Manā vietā vajadzēja būt inspektoram Dafam, bet diemžēl vakarvakarā viņu mēģināja nogalināt. Par laimi, lode nebija nāvējoša, un iespējams, ka inspektors vēl paspēs pabeigt izmeklēšanu. Pagaidām viņu aizstāšu es, lai gan mana pieredze un spējas ir daudz niecīgā­kas. Vispirms man nepieciešama sīka informācija par to, ko ikviens no jums darīja vakarvakarā no astoņiem līdz kuģa at­iešanai. Esmu spiests atgādināt, ka jebkuram mēģinājumam slēpt patiesibu var būt ļoti nepatīkamas sekas. Mēs Honolulu visai nopietni izturamies pret tiem, kas uzbrūk policijas virs­niekiem. Un it īpaši mums nepatīk, ja atentāts tiek izdarīts pret virsnieku, kas turklāt ir citas valsts pilsonis.

— Nesaprotu, kāds sakars ar Honolulu policiju ir mums,— Teits ironiski interesējās. — Jums nav tiesību pratināt Savie­noto Valstu pilsoņus bez konsula klātbūtnes.

— Starptautiski Havaju salas tik tiešām nav pakļautas amerikāņu jurisdikcijai, — inspektors Čens piekrita. — Taču, ja kuģis atrodas atklātā jūrā, starptautiskā prakse nešaubīgi atzīst kapteiņa pilnvaras jebkuru tiesisku konfliktu izskatī­šana. Tā kā manu rīcību pilnībā atbalsta "Karaļa Artura" kapteinis, es uz viņu paļaujos kā uz klinti. Noziedznieka at­maskošanā mēs abi vēlētos paļauties uz katru no jums. Pro­tams, ja jūsu vidū nav kāds, kas gribētu noziedznieku atbal­stīt…

— Pagaidiet, pagaidiet! — Teits dusmās piesārta. — Es neko tādu neesmu teicis. Man nav nekā slēpjama. Gribēju ti­kai atgādināt, ka pastāv daži procesuāli noteikumi, kuri…

— Kuri, kā mēs, ser, abi lieliski zinām, daudz biežāk pa­līdz likuma pārkāpējiem nekā godīgiem cilvēkiem, — advokā­ta iesākto teikumu pabeidza Čens. Teits gan gribēja vēl ko piebilst, bet apdomājās un atmeta ar roku.

— Varbūt tomēr neaizmirsīsim, kāpēc esam te sapulcēju­šies, — inspektors turpināja. — Uzskatīsim, ka galvenais ir noskaidrot patiesību, un atstāsim malā procedūras smalku­mus. Doktor Lauton, aiz cieņas pret jums kā grupas vadītā­ju atļaujiet sākt ar jums. Kur jūs bijāt un ko darījāt divas stundas pirms kuģa atiešanas?

— No astoņiem līdz deviņiem uzturējos ceļojumu biroja "Nomads" vietējā nodaļā. Viņi ir seni mūsu darījumu partne­ri. Nokārtoju dažus rēķinus un pēc tam uz viņu rakstāmmašī­nas pārklabinaju vairākus dokumentus.

— Nav šaubu, ka par tur pavadīto laiku jums ir vairāki liecinieki?

— Neviena paša! Direktors ātri visu parakstīja un stei­dzās prom, lai paspētu mājās pirms negaisa sākšanās. Viņš pameta mani vienu pie rakstāmmašīnas. Aizejot man tikai vajadzēja aizcirst durvis, tām ir automātiska slēdzene. Uz kuģa atgriezos ap pusdesmitiem.

— Ja nemaldos, "Nomads" atrodas Fortstrītā, pāris soļu no komisariāta.

— Tiešām Fortstrītā. Par jūsu komisariātu man nav ne jausmas.

— Jums jau arī tur nebija nekas meklējams. Vai tad, kad aiz Fortstrītas stūra gājāt garām alejai, jūs nepamanījāt kā­du no saviem tūristiem?

— Arī par aleju neko nezin*. Un līdz pašai ostai nesasta­pu nevienu tūristu. Iesaku jums savu noziedznieku meklēt citā sabiedrībā. Laika palicis maz.

— Maz? — Čārlijs bija pārsteigts. — Man laika pietiek, veselas sešas dienas. Godātais advokāta kungs, vai jūs jopro­jām prasāt ievērot procedūru? Ja ne, tad es gribētu jums uz­dot to pašu jautājumu.

— Es jau sacīju, ka man nav ko slēpt. Ap astoņiem salo­nā sākām bridža partiju. Misis Spaisere, misters Vivians, misters Kenavejs un es. Šinī ceļojumā tā ir mūsu pastāvīgā komanda.

— Tiešam, ceļojumi satuvina cilvēkus, — Čārlijs piezī­mēja. — Jūs spēlējāt līdz kuģa atiešanai?

— Ne. Ap pusdeviņiem ne no šā, ne no tā misters Vivians pārtrauca spēli.

— Kāpēc "ne no šā, ne no tā"? — Vivians sašutis iejau­cās. — Es jau simtiem reižu esmu atkārtojis, ka bridžā jāie­vēro spēles noteikumi, citādi…

— Ko neteiksi — simtiem! — Misis Spaiseres balsī bija inde. — Kāpēc ne tūkstošiem reižu, ko? Es gan tūkstošiem reižu esmu uzsvērusi, ka netaisos jums piespēlēt tikai tāpēc, ka…

— Atvainojiet, lūdzu, — inspektors apturēja saniknoto dā­mu. — Neiedziļināsimies tehniskos smalkumos un pieņemsim zināšanai faktu, ka partija tika pārtraukta astoņos trīsdesmit.

— Tā bija, — Teits apliecināja. — Pēc tam mēs ar miste­ru Kenaveju izgājām uz klāja. Lietus gāza kā no spaiņiem. Marks ieteica uzvilkt lietusmēteļus un doties nelielā atvadu pastaigā pa krastmalu. Es atteicos, un pēc minūtēm desmit viņš viens nokāpa krastā.

— Jūs palikāt uz kuģa?

— Nē. Pēc mistera Kenaveja aiziešanas atcerējos, ka Kingstritas kioska no rīta pamanīju diezgan svaigu New York Sutidaij Times numuru. Tā kā no februāra nebiju turējis rokās amerikāņu avīzi, sagribējās to uz nakti palasīt. Negaiss maz­liet pierimas, uzvilku lietusmēteli, paņēmu spieķi…

— Melnkoka spieķi?

— Cita man nav. Apmēram deviņos desmit nokāpu kras­tā, aizgāju līdz Kingstrītai, nopirku avīzi un vēl pēc desmit minūtēm atgriezos atpakaļ.

— Cik pašlaik rāda jūsu pulkstenis? — Čārlijs nevainīgi iejautājās.

Advokāts iebāza labo roku vestes kabatā un tūdaļ izvilka ārā. Mazliet samulsis viņš atbīdīja kreisās rokas piedurkni un paskatījas rokaspulkstenī.

— Divdesmit piecas minūtes pāri desmitiem.

— Pareizi. Mans pulkstenis rāda tieši tikpat, un es nekad nekļūdos.

— Nekad? — Teits samiedza acis.

— Tādās lietās nekad. Jums ceļā nācās vairākkārt pārbī­dīt pulksteņa rādītājus, tāpēc vēlējos pārliecināties, vai paš­laik tas iet pareizi… Mister Vivian, ko jūs darījāt pēc pār­trauktās bridža partijas?

— Es arī devos krastā. Vēlējos mazliet atvēsināties.

— Un, zināms, arī uzvilkāt lietusmēteli un paņēmāt spie­ķi?

— Kāds tur brīnums! Tādā laikā cilvēki parasti uzvelk lietusmēteļus, un pēc Singapūras mēs visi švītīgi vicinām spieķus. Kādu brīdi pastaigajos un atgriezos uz kuģa neilgi pirms tā atiešanas.

— Misis Spaisere?

— Es pēc pārtrauktās spēles biju tā sanervozējusies, ka tūdaļ gāju gulēt. Bridžs jāspēlē tikai ar džentlmeņiem!

— Godājamais advokāts mūs jau informēja par misteru Kenaveju…

— Jā, es arī paķēru savu spieķīti un apmetu nelielu līku­mu ostas tuvumā. Atgriezos ātri, jo domāju, ka misters Teits vēlēsies, lai pirms gulētiešanas kaut ko palasu priekšā. Biju pārsteigts, viņu kajītē neatradis. Viņš atgriezās deviņos div­desmit un lasīja savu Sunday Times, līdz aizmiga.

— Labi. Un jūs, mister Minčin?

— Man arī nav nekā slēpjama. Kad sākās tas debesu iz­virdums, mes ar Sediju špacierējām pa pilsētu. Iemukām ķinītī, bet izrādījās, ka to filmu jau pirms gada bijām redzējuši Čikāgā. Sedijai vēl niezēja nagi iepirkties, tāpēc pametām kinoteātri. Viņa tik pamatigi izrevidēja bodītes, ka kravas autiņš būtu īstā laikā. Tāds tuvumā negadījās, un mēs atgrie­zāmies uz "Artura" apkrauti kā mūļi. Ņemiet vērā, inspektor, ka kabatā neturēju ložmetēju un spieķi biju atstājis kajītē.