Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Lieliski! — kapteiņa palīgs nopriecājās. — Mums tieši trūkst pirmās klases kajīšu apkopēja, iepriekšējais pēdējā brī­dī norakstījās krastā. Ar darbu problēmu nebūs.

— Uh jums nebūs problēmu ar misteru Kašimo, — Čārlijs apgalvoja. — Darbs viņam vienmēr bijis pirmajā vietā. Pārnakšņot viņš varēs manā kajītē.

— Es brīdināšu vecāko stjuartu, lai viņš no rīta ierāda jums darbu. Ceru, ka tas nebūs pretrunā ar jūsu profesionā­lajiem pienākumiem. Es saprotu jūsu uzdevuma sarežģīto rak­sturu, tomēr ļoti lūdzu darboties tā, lai nerastos skandāli. To kompānija nevar atļauties.

— Skandālu nebūs, — Čārlijs nomierināja Linču, lai gan īsti pārliecināts par to nebija.

Aizvedis abus uz kajīti un atgādinājis, ka Čārliju Čenu no rīta pie sevis gaida kapteinis, palīgs aizgāja.

Kajīte bija gana plaša un mājīga. Inspektoram šķita, ka te labi veiksies domāšana, jo tieši ar to jau viņam turpmākās sešās diennaktīs galvenokārt nāksies nodarboties.

— Es drīz atgriezīšos, — viņš teica. Atstājis kajīti, Čārlijs pa trapu uzkāpa kuģa radiomezglā. Pēc dažām minūtēm no "Karaļa Artura" tika nosūtīta radiogramma: "Ja jūs uz­trauc Kašimo prombūtne, es priecājos par viņa klātbūtni."

— Paziņoju šefam, ka tu piedalies mūsu veicamajā uzde­vumā, — atgriezies kajītē, inspektors informēja praktikantu.

— Viss ir labi nokārtojies: tev nevajadzēs maksāt par biļeti, un man nevajadzēs lauzīt galvu par vienu delikātu lietu.

— Par kādu, skolotāj? — Kašimo plīsa aiz ziņkārības.

— To uzzināsi rīt.

— Tādā gadījumā varu likties uz auss, — praktikants no­teica un ienira Čārlija aizdotās pidžamas dziļumos.

— Izskatās, ka pidžama kustas pati no sevis, — Čārlijs brīnījās, raudzīdamies, kā Kašimo tenterē uz dīvāna pusi.

— Es varu gulēt jebkurā apģērbā, skolotāj. — Kašimo ne­vēlēja inspektoram saldu dflsu un, apliecinādams teiktā patie­sīgumu, tūdaļ aizmiga.

Čārlijs Čens iededzinaja galda lampu un iedziļinājās Dafa piezīmēs. Iztēlē viņš it kā pamazām atgriezās pagātnē. Vis­pirms inspektora iekšējai redzei pavērās Bombejas līkumainās ieliņas, pēc tam Vidusjūras kūrortu spilgtās ainavas un vis­beidzot arī miglas plīvuros tītā Londona. Par visu to viņam jau bija stāstījis Dafs, bet Skotlendjarda inspektoru intere­sēja visi Lautona grupas tūristi, toties Čārliju — tikai viens vienīgs.

— Ross, — Čārlijs, beidzis lasīt, pusbalsī noteica. — Viņš visu laiku šajās piezīmēs un dokumentos bezrūpīgi klibo tre­šajā plānā… Šķiet, Skotlendjards viņu netur aizdomās. Ja nebūtu Kašimo, es domātu tāpat… Neko darīt, praktikant, mums nāksies vērīgāk pasekot šim koktirdzniecības speciālis­tam.

Atbildei Kašimo skaļi iekrācās un galīgi pazuda sava sko­lotāja milzīgā izmēra pidžamā.

Tieši pusseptiņos no rīta inspektors pamodināja savu ne­gaidīto palīgu. Spirgtais izskats liecināja, ka murgi Kašimo nav mocījuši. Iekams atlaist praktikantu pie vecākā stjuarta, Čens iepazīstināja viņu ar "delikāto lietu".

— Kašimo, man vajadzīga seifa atslēdziņa ar numuru 3260. Ja tā nav iesviesta jūrā, tai jāatrodas kādā no šo tūris­tu kajītēm. — Viņš iedeva praktikantam Lautona grupas stip­rā dzimuma pārstāvju sarakstu. — Ņem vērā, ka pārāk aktī­va meklēšana var mums kartēt. Tāpēc nesteidzies un savas spējas liec lietā vienīgi tad, ja esi pārliecināts, ka tevi nevar pārsteigt. Par meklējumu rezultātiem ziņosi man vienīgi šeit vakaros pēc darba. Par mūsu sadarbību pagaidām nevienam nav jāzina.

— Sapratu, skolotāj, — praktikants piekrita un atstāja kajīti.

Diena solījās būt brīnišķīga. Pa atvērtajiem iluminatoriem kajītē ieplūda silta un sāļa dvesma. Pie debesīm neredzēja ne mākonīša, saulē mirdzošo okeāna klaju reizi pa reizei atdzīvinaja zibenīgai lidojošo zivju šautras. Tikko Čārlijs pabeidza skūties, pie durvīm pieklauvēja un ienāca izsūtāmais zēns ar radiogrammu: "Pacienta veselība strauji uzlabojas, visa ko­misariāta vārdā izsaku patiesu līdzjūtību sakarā ar Kašimo."

Čārlijs pasmaidīja un lieliskā noskaņojumā devās uz ku­ģa pakaļgala klaju. Neraugoties uz agro rīta stundu, viņš tur sastapa Pamelu Poteri un Marku Kenaveju. Pamelas acis izbrīnā iepletās.

— Ko es redzu — pats misters Čens! Ko tad jūs te darāt?

— To pašu, ko jūs — priecājos par skaisto rītu.

— Man nebija ne jausmas, ka arī jūs taisāties uz San­francisko.

— Es pats to nenojautu līdz vakarvakaram, kad man pēk­šņi vajadzēja aizstāt inspektoru Dafu.

— Aizstāt? — Meitene nodrebēja. — Vai tas nozīmē, ka viņu arī…

— Neuztraucieties, mis Potere, viņš ir tikai ievainots. — Un Čārlijs isos vārdos pastāstīja par komisariātā notikušo traģēdiju.

— Vai tiešām šim ārprātam nebūs gala? — Pamela izbi­jusies jautāja.

— Katram sākumam ir savas beigas, — Čens mierīgi at­bildēja. — Vienīgi žēl, ka vakaram, kas tik jauki iesākās, se­koja tāds fināls.

— Es tieši nupat stāstīju Markam par jūsu māju un bur­vīgo ģimeni. Gribu, lai viņš kļūst zaļš no skaudības, ka ne­bija uzaicināts. Bostonieši vienmēr tā plātās ar savām smal­kajām viesībām!

— Justos ļotr pagodināts, ja arī misters Kenavejs būtu bijis manu viesu vidū… Man gan nav izdevies pabūt Bosto­nā, bet tie, kas to apmeklējuši, stāsta par šo pilsētu ar sajūs­mu. Negribu jūs ilgāk aizkavēt. Tā kā inspektors Dafs mani, ja tā var teikt, vakar oficiāli stādīja priekšā visai jūsu gru­pai, domāju, nav vērts slēpt iemeslu, kāpēc tagad esmu uz ku­ģa. Būtu labi visiem sapulcēties un pārspriest vakarējo noti­kumu.

— Visu laiku viens un tas pats. — Marks pasmīnēja.

— Mūs nepārtraukti sauc kopā, izprašņā, ļauj izklīst, nākamā viesnīcā atkal sauc kopā un tā bez gala. Tomēr ceru, ka ar jums visi tiksies labprāt — kā nekā jauna seja…

— Pateicos. — Čārlijs Čens paklanījās. — Lai gan izmek­lēšanā iesaistījos pēdējā brīdī, turklāt tik neparastā veidā, varbūt der atcerēties senu ķiniešu parunu: "Bruņurupucis, kas ielien pa virtuves durvīm, pie galda nonāk pirmais."

— Kā cepetis? — Marks izteica savu pieņēmumu.

— Senas parunas jāuztver tikai filozofiskā nozīmē. — In­spektors iesmējās. — Pagaidām gan tiešā nozīmē vajadzētu iepazīties ar kuģa virtuves gardumiem. Uz redzēšanos pēc brokastīm!

"Karaļa Artura" virtuve gan ēdienu daudzuma, gan garšas ziņā Čārlijam bija pa prātam. Pamatīgi ieturējies, viņš pie­gāja pie doktora Lautona galdiņa.

— Labrīt, godātais doktor! Vai drīkstu cerēt, ka neesat mani aizmirsis?

Čārlija smaidam bija grūti pretoties, bet uz Lautonu tas iespaidu neatstāja.

— Jūs laikam esat no policijas?

— Tieši tā. Honolulu policijas inspektors Čens. Vai drīk­stu uz mirkli piesēst?

— Lūdzu, — Lautons norūca. — Nepārmetiet man, ka ne­esmu stāvā sajūsmā par mūsu tikšanos. Sarunas ar policiju man ir līdz kaklam. Ja nemaldos, jūs ceļojat kopā ar inspek­toru Dafu?

— Kā? Vai tad jūs nezināt, kas ar viņu vakarvakarā no­tika?

— Ka lai es to zinu? Man nepārtraukti jārūpējas par div­padsmit tūristiem. Par to es saijemu algu. Nekam citam man neatliek laika. Kas noticis ar jūsu paziņu? Vai arī viņu nogalināja?

— Vēl ne. — Čārlijs, nenolaizdams acu no Lautona, īsu­mā izstāstīja par uzbrukumu Dafam. Doktora sejā nenodre­bēja ne vaibsts.