Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Kajītē, kur Čārlijs atgriezās pārģērbties pusdienām, viņu iztraucēja radists. No Honolulu bija saņemta radiogramma.

"Čārlij, drīz būšu uz kājām un pats turpināšu izmeklēša­nu. Tu tur nejaucies, pārāk bīstami. Biju karsonī, kad lūdzu tevi turpināt. Dafs".

Čārlijs Čens skaļi iesmējās un tūdaļ uzrakstīja atbildi, ko lūdza radistam nekavējoties noraidīt.

"Jūtu līdzi, ka vakardienas skaidrā saprāta vietā tevi at­kal moka murgi. Veseļojies un nebēdā ne par ko. Turpinu tavu darbu, viss iet labi, tavs Čārlijs."

Vakarā kuģa kafejnīcā inspektors Čens pļāpāja ar Pa­melu Poteri un Marku Kenaveju.

— Vai šodien tālu tikāt nozieguma izmeklēšanā? — Pa­mela vaicāja.

— Tieši siint piecdesmit jūdzes tuvāk Sanfrancisko. Čārlijs viņai uzsmaidīja.

— Tik vien? Diez kas nav…

— Vē! noskaidrojās, ka slepkava cenšas panākt, lai aizdo­mas kristu uz nevainīgu cilvēku.

— Uz misteru Rosu, vai ne?

— Jā. Jūs taču tagad piekrītat misis Lūsas secinājumiem?

— Tagad man nekas cits neatliek. Es jau vakar ievēroju, ka tas cilvēks dīvaini klibo. Kurš gan tas varēja būt?

— Ikviens no tiem, kam patīk pastaigas lietū, — noteica Marks, iemezdams kafijā vēl vienu cukurgraudu.

— Un arī no tiem, kas tādas pastaigas necieš, — Čārlijs piemetināja. — Piemēram, kapteinis Kīns. Vai viņš vēl nav atmetis paradumu naktīs ložņāt gar citu durvīm?

— Tā gluži nevar teikt… Pēc Jokohamas Vivians viņu pieķēra ošņājoties pie savas kajītes durvīm un sacēla pamatī­gu traci. No tā brīža kapteinis, šķiet, atradis sev rāmāku no­darbošanos.

— Rādās, ka misteram Vivianam veicas ar skandālu rīko­šanu?

— Jūs laikam domājat vakarējo tesiņu bridža partijas laikā? Tipiska vētra ūdens glāzē. Viņš uzsprāga bez jebkāda iemesla. Ja Vivians vēl būtu paspēlējis, varētu piejaut, ka tracis sacelts, lai pārtrauktu partiju. Bet viņš vinnēja!

— Sakiet lūdzu, mister Kenavej, — Čārlijs viltīgi pamirk­šķināja, — vai jūsu patrons savu rokaspulksteni patiešām no­pirka Ņujorkā?

— Varu apzvērēt pie Bībeles. — Marks iesmējās. — Pie­dodiet, ka smejos, bet misters Teits apgalvoja, ka jūs pie pirmās izdevības man to prasīšot. Viņš domāja, ka ceļojumā būs ērtāk ar rokaspulksteni. Kabatas pulksteni patrons glabā ce'ļasomā. Ja palūgsiet, viņš jums to parādīs.

— Vai pulksteņķēde ir vesela?

— Nezinu, kā tagad, bet Bombejā tā bija kārtībā.

Kafejnīcā ielūkojās Teits un, ieraudzījis omulīgo sabiedrī­bu, pienāca pie viņu galdiņa.

— Izskatās, ka kafijas dzeršana iet uz beigām. Jaunieši, kā būtu ar vienu bridža partiju? Mēs ar misis Lūsu nolēmām jūs izaicināt uz kauju.

— Vai dieniņ, es taču no bridža neko nejēdzu, — Pamela mēģināja pretoties.

— Tieši tāpēc jau jūs aicinu, — advokāts protestu norai­dīja. — Man ļoti patīk vinnēt, un tādi pretspēlētāji kā jūs ir tīrā Dieva dāvana!

— Piedodiet, ka jūs pametam. — Pamela piecēlās.

— Kas par atvainošanos! Labu veiksmi spēlē!

— Par kādu veiksmi var būt runa… Mūs gaida pilnīga sagrāve. Varbūt jums šinī sakarībā ir prātā kāda ķīnieša pa­runa?

— Iespējams, ka noder šī: "Stirnai nekad nevajag rota­ļāties ar tīģeri…"

— Trāpīts acī! Sl paruna ar zelta burtiem būtu jāieraksta bridža spēles noteikumos.

Ari inspektors atstāja kafejnīcu un devās uz kuģa pakaļ­galu, lai klusībā baudītu mēnessgaismas ņirboņu okeāna viļ­ņos. Pēkšņi caurspīdīgajā krēslā iznira Kašimo sīkais augu­miņš. Inspektors gandrīz bija paguvis aizmirst par prakti­kanta eksistenci. Toties Kašimo inspektoru nebija aizmirsis.

— Skolotāj, es to atradu! — viņš tikko sadzirdami čukstē­ja.

— Ko tu atradi? — Čārlijs nesaprata.

— Atslēdziņu.

— Vai vari man to parādīt? — Inspektora balsī skanēja gan sajūsma, gan notieība.

— Varu, skolotāj. Iesim!

Viņi piesardzīgi gāja pa kuģa augstākās klases koridoru, līdz apstājās pie Teita un Kenaveja luksusa kajītes durvīm. Izmeklējis no saišķa vajadzīgo atslēgu, Kašimo klusu atslē­dza durvis. Ieslīdējuši kajitē, viņi tās aizvēra. No bagāžas ska­pīša praktikants izvilka prāvu, dažādu viesnīcu uzlīmēm ap­klātu ceļasomu un uzspīdināja lukturīša staru uz Kalkutas hoteļa Great Eastern košās etiķetes.

— Pārvelciet tai ar roku, skolotāj! — Kašimo izdvesa.

Čārlijs tā izdarīja, un viņa pirksti zem uzlīmes sataustīja plakanas atslēdziņas kontūras. Kašimo pavirzīja staru tālāk, līdz tas apstājās pie diviem apzeltītiem iniciāļiem.

— M. K. — Čārlijs izlasīja un sajūsmināts pavērās prak­tikantā.

— Kašimo, no tevis tiešām iznāks īsts detektīvs! — viņš sirsnīgi noteica.

Pec brītiņa Čārlijs Čens atkal vēroja mēnesstaru rotaļas okeāna bezgalīgajā spoguli. Viņš nevarēja vien beigt priecā­ties par praktikanta izcilajām spējām. Vienīgi ar fantastiska novērotāja talantu apveltīts cilvēks varēja pamanīt, ka starp daudzajam uzlimēm tieši šī ir ar nelielu izcilni. Vai arī Velbijam piemita tādas pašas spējas? Neticami!

Droši vien Skotlendjarda seržants arī bija atklājis atslē­dziņu zem tās pašas uzlīmes. Tā varēja parādīties uz Marka Kenaveja ceļasomas tikai pēc Kalkutas, jo citās pilsētās nebi­ja viesnīcas ar nosaukumu Great Eastern…

Bet Velbijs Pamelai nosauca atslēdziņas numuru! To cau­ri uzlīmei nespētu saskatīt pat visfantastiskākām spējām ap­veltīts novērotājs… Vai tas nozīmētu, ka seržants atslēdziņu redzējis citā vietā? Varbūt ir vēl trešā atslēdziņa? Tomēr — kāpēc tādā gadījumā tik rūpīgi tiek slēpta otrā?

Slepkava stūrgalvīgi turpina jaukt pēdas ar viltus mājie­niem: vispirms aizdomas tiek novirzītas uz Lautonu, ar kura čemodāna siksnu nožņaugts Hjū Moriss Dreiks; pēc tam, at­griezdamies pēc uzbrukuma Dafam, viņš velnišķīgi imitē Rosa klibošanu; un, visbeidzot, šis it kā neapgāžamais Marka Kenaveja vainas pierādījums… Bez šaubām, Marks nav slepka­va. Bet kurš grib viņu par tādu pataisīt? Varbūt gudrais ad­vokāts Teits, kabatas pulksteņa īpašnieks un procesuālo for­malitāšu cienītājs?

"Jāiet gulēt," Čārlijs beidzot nolēma. "Rīt sākšu ar Marku… Kā varēja notikt, ka atslēdziņa nonākusi pie viņa?"

Taču no rīta uzsākt sarunu ar Marku nebija viegli. Jau­neklis, acīmredzot būdams visai nelāgā noskaņojumā, pa­staigu klāju mēroja ar tik milzīgiem soliem, ka inspektors knapi turēja viņam līdzi.

— Atsaucot atmiņā savu jaunību, — Čārlijs aizelsies tei­ca, — es nudien nespeju atcerēties neko tik briesmīgu, kas tik jaukā rītā būtu varējis izsist mani no garīgā līdzsvara. Cik jums ir gadu? Ap divdesmit?

— Divdesmit pieci, ; — Marks noburkšķēja. — Bet gandriz katra cejojuma diena pa pārītim piesviež klāt.

— Vai uzbrukušas nepatikšanas? — inspektors līdzjūtīgi vaicaja.

— Es nezinu, vai tās var saukt par nepatikšanām, mister Čen. — Marks nopūtās. — Kā lai jūs mani saprastu, ja ne­kad neesat kalpojis par aukli juridiskam spīdeklim, kas bīs­tas no novecošanas… Neesmu ne acu aizvēris, jo visu nakti lasīju viņam priekšā. Brīnos, ka vēl spēju izdvest kādu vār­du! Un šī viņa mūžīgā žēlošanās par veselību, par karstumu, par caurvējiem…

— Es vismaz ceru, ka pēc lēkmes Brūma viesnīcā tās jūsu patronam vairs nav atkārtojušās?