Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Un kā vēl! Vienreiz tā uznāca Sarkanajā jūrā, bet to­reiz man palīdzēja kuģa ārsts. Toties Kalkutā es aiz bailēm tik tikko nenosirmoju… Nevaru vien sagaidīt to laimīgo brī­di, kad Sanfrancisko patronu nodošu viņa dēla rokās! Esmu pārliecināts, ka mana skaļā atvieglojuma nopūta aizlidos līdz pat Dienvidpolam!

— Un es jau taisījos jūs apskaust. — Čens pasmaidīja.

— Apceļot gandrīz visu pasauli uz bagāta advokāta rēķina — vai tas nav vilinoši?

— Uz šī āķa jau es arī uzķēros, — Marks atbildēja. — Tā maa vajadzēja! Vai tad vecāki mani necentās pārliecināt: iz­manto vasaru jurista prakses apgūšanai, Bostonā ir tik daudz juridisko kantoru, gan ar laiku tur atradīsies vieta arī tev… Bet nē — es gribēju būt gudrāks par visiem un laidos ceļo­jumā ar dižo Teku…

— Bostona, — Čārlijs sapņaini atkārtoja. — Man vienmēr ir licies, ka tai jābūt ļoti skaistai un ļoti mierīgai pilsētai. Un cik labā angļu valodā tur runā! Zināt, mister Kenavej, man reiz Honolulu bija tā laime izdarīt nelielu pakalpojumu kādai ģimenei no Bostonas, un, goda vārds, ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis tik burvīga valodā izteiktu pateicību. Tā skanēja kā mūzika!

Marks sāka smieties. Dzimtās pilsētas pieminēšana uzla­boja jaunekļa garastāvokli.

— Pēc dabas esmu visai konservatīvs, — Čārlijs turpinā­ja. — Vienmēr esmu uzskatījis, ka īstu džentlmeni var pazīt pēc viņa runas manieres un vārdu izvēles. Tā mani mācīja tēvs, un es savukārt to mācu saviem bērniem. Tāpēc mani priecina doma, ka pasaulē ir tāda pilsēta kā Bostona, kurā vecāki droši vien līdzīgi audzina savus bērnus.

— Tā tiešām ir, — Marks apliecināja, — Diemžēl es šai audzināšanai nepakļāvos. Kā kārtīgs Bostonas dzimtas tradī­ciju turpinātājs es savtis vecākus neiepriecinu. Ja māte zinā­tu, kā man klājies šai ceļojumā, piebildīšu, ka tur nav vai­nīgs tikai patrons vien, viņa tūdaļ iesauktos: "Redzi nu! Es jau to paredzēju!"

— Ne tikai patrons? Kas tad vēl?

— Pamela Potere, protams! Tas taču redzams ar neapbru­ņotu aci!

— Es nu gan to neredzu. Ko jums nodarījusi šī jaunā un burvīgā būtne?

— Trūkst vārdu, lai to izstāstītu! Viņa ir apņēmusies ma­ni pastāvīgi kaitināt. Savā mūžā neesmu sastapis citu tik pašpārliecinātu personu kā viņa, ieskaitot pat manu vecvecmā­miņu, kura gandrīz deviņdesmit gadus bija Bostonas augstā­kās sabiedrības centrs. Noprotu, ka mis Potere cenšas panākt, lai līdz ceļojuma beigām viņai atzīstos mīlestībā. Veltas ce­rības! Es netaisos precēties ar čeku grāmatiņu…

— Vai esat pārliecināts, ka jums draud tieši tāda laulība?

— Vairāk nekā pārliecināts. Esmu arī agrāk ticies ar Vi­dējo Rietumu miljonāru mantiniekiem. Galvenais viņu dzīvē ir nauda. Uz pārējo viņiem nospļauties. Bostonā naudai nav tā­das nozīmes. Piemēram, mans tēvocis totalizatorā nospēlēja visu savu īpašumu, bet sabiedrībā viņu joprojām cienīja. Ne­zinu, kāpēc jums to visu stāstu. Droši vien tāpēc, ka misters Teits savionojumā ar mis Poteri jebkuru izsitīs no segliem.

— Jaunā dāma laikam stipri aizņem jūsu domas?

— Priecātos, ja tā nebiitu… Reizēm viņa ir tik pievilcī­ga un mīlīga, līdz pēkšņi notriec tevi zemē kā Hjū Dreika firma ražots kravas autiņš…

— Re, tur jau viņa nāk! — Čārlijs pamāja uz trapa pusi. Pa to augšup kāpa vingra, balti tērpta meitene. — Laidīsimies lapās?

— Kāpēc? — Marks paraustīja plecus. — Savam liktenim neizbēgsi. Šī smukule sameklēs mani pašas elles dibenā.

— Labrīt, inspektor! Sveiks, Mark! — Pamela smaidīja kā saulīte. — Mark, kā tu skaties uz vienu tenisa partiju? Es taisos tev pamatīgi sadot!

— Tā ir tava mīļākā nodarbošanās.

— Nav tik traki, no rītiem es esmu labiņa. — Un viņa aizvilka jaunekli, kas ne pārāk pretojās, uz tenisa korta pusi. Turpinādams pastaigu, Čārlijs ieraudzīja atpūtas krēslā zvilnējošo kapteini Kīnu.

— Brīnišķīgs laiciņš, vai ne, mister Kin, — inspektors mēģināja uzsākt sarunu. Kīns pat nepakustējās.

— Nekā sevišķi brīnišķīga neredzu.

— Vai jūs māc kādas rūpes?

— Ne uz to pusi. — Kīns plati nožāvājās. — Vienkārši man netīk pļāpāt par laiku. Vīriešiem tas nepiestāv.

— Vai neveļaties doties mazā ekskursijā uz kuģa mašīntelpu? Es jau kopš vakardienas vēlos paraudzīties uz tiem tehnikas brīnumiem, kas dzen uz priekšu tādu milzeni ka "Karalis Arturs".

— Nejutu nekādu vēlēšanos. Tehnika man ir tumša bilde. Nespēju atšķirt tvaika katlu no virzuļa.

— Tiešām? Tas ir vairāk nekā dīvaini. Sava drauga in­spektora Dafa piezīmēs izlasīju, ka Brūma viesnīcā jūs esat uzdevies par inženieri…

— Jūs nu gan esat viltīgs kukainis! — Kīns beidzot pa­godināja Čenu ar skatienu. — Man nav prātā, ko es toreiz samuldēju. Es piezīmes nerakstu.

— Veltīgi to nedarāt. Tādam nelabojamam melim kā jūs, mister Kin, piezīmes varētu ļoti noderēt. Vieniem jūs stāstāt, ka esat karavīrs, citiem uzdodaties par inženieri, bet jūsu īstā nodarbe ir ložņāšana gar svešām durvīm!

— Ilā! It kā jūs to nedarītu…

— Nekad.

— Tādā gadījumā no jums nekad neiznāks īsts detektīvs.

Varat man ticēt. Es ar to profesionāli nodarbojos ilgus gadus un varu lepoties ar sasniegto.

— Profesionāli? — Inspektors bija pārsteigts. — Tad jau jus... Jus strādājāt policijā?

Kas vēl nebūs! — Kīns pasmīnēja. — Esmu saistīts ar kādu Sanfrancisko privātdetektīvu kompāniju. Ceru, ka jūs par to notaurēsiet uz visiem stūriem.

— Tātad jus esat privātdetektīvs? — Čārlijs beidzot sa­prata.

— Jā, esmu gan, — Kins izaicinoši teica. — Un nedo­māju, ka mēs būtu mazāk vērti nekā policija. To atklāju jums tāpēc, lai jūs velti nešķiestu savu dārgo laiku. Es te atro­dos mistera Spaisera uzdevumā. Šķiet, ka viņam Irēna pama­tīgi apnikusi un viņš sapņo par augstāka ranga dzīvesbiedri. Taču, lai dabūtu šķiršanos, viņam nepieciešami sievas neuzti­cības pierādījumi. Man tie jāatrod. Punkts.

— Un kā jums veicas? — ķīnietis painteresējās. Viņš ne­maz nedomāja, ka velti tērē laiku. Bija gluži vienalga, par ko šis cilvēks uzdodas. Inspektors Čens ne mirkli nešaubī­jās, ka Kins galvenokart ir profesionāls melis.

— Nekādu panākumu. Pilnīgs fiask© no paša sākuma līdz šai dienai. Iespējams, ka Vivians nojauš, kā labā es strādāju, un negrib bojāt attiecības ar Spaiseru. Simpātijas pret mani viņš nejūt. Reiz pat draudēja sadot pa kaklu, ja vēl redzēšot mani grozoties ap Irēnu. Es pret savu kaklu izturos ar mai­gumu un nevēlos, ka to brutāli aiztiek. Par kādiem pierādīju­miem var būt runa, ja šis pārītis nepārtraukti strīdas un ap­saukājas? Pēc tā bridža skandāla viņa vispār vairs ar mani nesarunājas. Var uzskatīt, ka esmu jau bezdarbnieks. Varbūt ņemsiet mani savā komandā? Nenožēlosiet! Cik saņemsiet par slepkavas atmaskošanu?

— Visaugstākā balva ir taisnības uzvara, — inspektors rāmi paskaidroja.

— Par tādām uzvarām pūtiet pilītes citiem! Esmu pārlie­cināts, ka jūs abus ar Dafu algo Dreika mazmeita, viņa savu vectētiņu gandrīz dievināja. Varbūt man pašam piedāvāt mis Poterei savus pakalpojumus? Sacīšu, ka esmu gatavs viņai pārdot savu informāciju uz pusi lētāk nekā jūs. Kā tad jūs dziedāsiet? Labāk salīgsim brālīgi. Puse jums, puse man, un turpmāk darbosimies kopā!