Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Čārlijs nešaubījās, ka gangstera naivā izbrīna ir patiesa.

— Mēs izsaucām kapteiņa palīgu, — Minčins turpināja,

— un viņš apzvērēja, ka tas gnīda mūsu kajīšu tuvumā vairs nerādīsies. Čikāgā par tādiem pekstiņiem viegli var dabūt lodi pierē, bet es jau dusmas ilgi neturu. Dēlam nolēmām ne­ko nesacīt. Neapjausts zaudējums sirdi nesāpina.

— Aizvien vairāk pārliecinos, — teica Čārlijs, — ka jums ir visas iespējas kļūt par filozofu. Tā varētu būt garantija mierīgām vecumdienām.

— Ceru, ka tā arī būs, — Minčins apgalvoja un turpināja rīta skrējienu. Tikko viņš izgaisa aiz kafejnīcas stikla kuba, no smēķētāju salona iznāca Kīns. Inspektoram neizdevās ig­norēt viņa parādīšanos.

— Hallo, mister Čen! Nu kā — vai izdevās?

— Kas izdevās? — Čārlijs nīgri sarauca uzacis.

— Protama lieta, izmantot vakarējā ballītē iegūtās ziņas. Tur taču visi bez jēgas palaida mutes.

— Vismaz jums neviens to nelika darīt. — Inspektors smīnēja.

— Zināms. Es runāju tikai tad, kad vēlos, un saku tikai to, ko gribu. Var teikt, ka noziedznieks jums ir tikpat kā ro­kā.

— Jus domājat, ka misters Benbovs…

— Kas te runā par Benbovu? Es taču neesmu idiots! Lai gan pat idiotam būtu skaidrs, ka visu ievārījis Lautons. Tas taču burtiski krīt acīs — šie viņa fokusi ar siksnu un vēl ne­rimtīga vēlēšanās pārtraukt ceļojumu! Nicā pēc Honivuda nā­ves Lautons pats man teica, ka neredzot jēgu turpināt brau­cienu.

— Pēc jūsu domām, ar to pietiek, lai cilvēku pakārtu?

— Varat nešaubīties, es atradīšu arī cilus pierādījumus! Vēl jo vairāk tāpēc, ka mis Potere man apsolīja kārtīgu ho­norāru.

— Jūs piedāvājāt viņai savus pakalpojumus?

— Cik ilgi tad var skatīties, kā jus ne ar ko netiekat ga­lā! Es vismaz zinu, ko meklēju. Varbūt jūs domājat, ka esmu uz nepareizām sliedēm?

— Nē, kāpēc? Mums ir paruna, ka ceļu uz skolu var parā­dīt pat ciema plānprātiņš.

— Kurš te būtu tas plānprātiņš?

— Neviens. Tā ir tikai tāda paruna.

— Stulba paruna! — Kīns noburkšķēja un devās prom.

Diena pagāja mierīgi, bez vērā ņemamiem notikumiem.

Pirms vakariņām Čārlijs iegriezās Teita un Kenaveja kajītē. Marks bija viens un, lūkodamies spogulī, sēja elegantu kak­lasaiti.

— Patrons aizgāja uzpīpēt, — viņš paskaidroja. — Es iz­mantoju laiku, lai rūpīgi sagatavotos randiņam ar mis Poteri. Viņai, kā zināms, ir milzu augstas prasības pret sava deju partnera izskatu.

— Jūs vakar atkal saplūcāties? — Čārlijs smaidot jautāja.

— Un es biju tā pārliecināts, ka nekas nespēs izjaukt jūsu romantisko noskaņojumu. Bet esmu ieradies citā jautājumā, mister Kenavej, un gribētu, lai tas paliek starp mums.

— Džentlmeņa goda vārds!

Čārlijs atvēra bagāžas skapja durvis un izņēma laukā Marka ceļasomu.

— Vai redzat? — Viņš piedūra pirkstu vienai no uzlīmēm.

— Redzu. Visparastākā Kalkutas viesnīcas etiķete.

— Vai esat pārliecināts, ka Kalkutā uzlīmējāt savai ceļa­somai tieši to?

— Kā lai es to zinu? Izskatās, ka jā. Vai tam kāda no­zīme?

— Lieta tā, ka šī etiķete uzlīmēta virsū otrai. Un starp tām ir kaut kas paslēpts. Palūkojiet pats.

Marks pataustīja uzlīmi un sadrūma.

— Tiešām. Atgādina plakanu atslēdziņu.

— Tā ar! ir atslēdziņa, — Čārlijs apstiprināja. — Dubli­kāts no tās, kas kopā ar pulksteņķēdes posmu bija sažņaugta Hjū Morisa Dreika plaukstā.

Kenavejs klusi iesvilpās.

— Un kam ienāca prātā atslēdziņu iesmērēt man?

— Tieši tas mani interesē…

— Ari es beidzos vai nost no ziņkāres. — Marks domīgi palūkojās uz Tekā guļamtelpas pusi. — Un nerimšos, kamēr savu ziņkārību nebūšu apmierinājis.

— Nerimstiet ies gan. Tikai dariet to tā, lai neviens nepa­mana. Domāju, ka atslēdziņu centīsies paņemt pirms ieiešanas Sanfrancisko ostā. Tiklīdz redzēsiet, ka atslēdziņas vairs nav, tūdaļ ziņojiet man. Bet tagad atliksim somu vietā.

— Sakiet lūdzu, mister Čen, — Marks iejautājās, — vai arī Pamolai es nedrīkstu…

Čārlijs noliedzoši papurināja galvu. Tajā mirklī atvērās durvis un kajītē ienāca Teits.

— Piedodiet, ka iztraucēju svarīgā sarunā…

— Ko jūs, dārgais advokāt! Mēs spriedām par to, kā ie­karot visai simpātiskas jaunas dāmas sirdi. Tas nav nekāds īpašs noslēpums.

— Vai tādā gadījumā mēs šo apspriedi nevarētu turpināt pie aperitīva glāzes?

— Ar vislielāko nožēlu esmu spiests atteikties, mister Teit. — Čārlijs nopūtās. — Aperitīvi veicina apetīti, un es to nedrīkstu atļauties.

Vakariņu laikā inspektors izjautāja Pamelu par viņas kon­traktu ar Kīnu.

— Nekā nesaprotu! — Pamela gandrīz aizrijās ar saldē­jumu. — Kādi man var būt kontrakti ar šo glumo tipu?

— Vai tad jūs nelūdzāt viņu iesaistīties vectēva nāves ap­stākļu noskaidrošanā?

— Kā jums kaut kas tāds varēja ienākt prātā!

— Kins pats man to sacīja. Tik drausmīgu meli neesmu vēl redzējis.

— Taču, ja runa ir par kontraktiem, — meitene pusbalsī teica, — tad vienu es esmu noslēgusi. Ar sevi. Mums ir atli­cis tik maz laika…

— Tas tiesa. Es arī par to nepārtraukti raizējos.

— Tāpēc nolēmu sastādīt visu mūsu grupas vīriešu sarak­stu un mazliet palauzīt galvu ap to. Re, te tas ir. — Viņa iz­ņēma no somiņas rozā papīra lapu. — Pie katra vārda esmu pierakstījusi faktus, kas kaut vismazākā mērā var izraisīt aiz­domas. Iznāca, ka aizdomas var turēt visus, izņemot Marku Kenaveju un Maksi Minčinu. Nav neviena fakta, kas liecinātu pret viņiem.

— Tur jūs kļūdāties, — inspektors saeīja. — Ir iemesli, kas ļauj turēt aizdomās arī viņus.

— Ko tādā gadījumā lai iesāk? — Meitene bija izmisumā,

— Neko. — Inspektors paņēma Pamelas sarakstu un sa­plucināja to mazos gabaliņos. — Jums nav jālauza sava glītā galviņa, lai atminētu šo mīklu. Tā ir jau atminēta.

— Atminēta? — Mis Potere ar grūtībām valdījās, lai ne­sāktu kliegt. — Vai jūs zināt, kas noslepkavoja manu vectē­tiņu?

— Zinu. Vēl gan ir jaatrod daži pierādījumi, lai viņu va­rētu nodot Anglijas tiesai, bet nešaubos, ka tos atradīšu.

— Vai pateiksiet man, kurš ir slepkava?

— Vai jūs pati nevarat uzminēt?

— Protams, nel Kā lai es to varētu?

— Mūsu iespējas bija pilnīgi vienādas. — Čārlijs viņai uzsmaidīja. — Tikai jūs savējās neizmantojāt. Un es pat zinu, kāpēc. Jo jūsu domas ir pārāk aizņemtas ar kādu jaunu cil­vēku, kas jūs nepārtraukti kaitina. Tā kā man šādu traucē­jošu apstākļu nebija, es uzminēju pirmais. Dažu iemeslu dēļ savu atminējumu vēl neizpaudīšu.

Un Čārlijs Čens lieliskā noskaņojumā ķērās klāt saldēju­mam.

Beidzamās ceļojuma dienas rītā Čārlijs saņēma Dafa radiogrammu.

"Trūkst vārdu, lai pateiktos par visu, ko mūsu labā esi paveicis. Saņēmām apstiprinājumu, ka pirms piecpadsmit ga­diem Kalkutas juvelieris sadarbojies ar Dienvidāfrikas diman­tu kontrabandistiem. Par dārgakmeņu transportu Kimberlijā atbildēja Džims Everhards. Domāju, ka zamša maisiņi atlie­cas uz to laiku. Diemžel Sanfrancisko ierasties nevaru, ar aresta orderi būs kapteinis Flanerijs un seržants Velss. Ce­ru driz būt uz kājām, tavs Dafs."

Laiks bija apmācies, un tūristi kajītēs pamazām pakoja čemodānus un ceļasomas. Atkalredzēšanās gaidās ar dzimteni daudzi bija aizmirsuši ielūgumu uz kino seansu. Pie pusdie­nām Benbovs apstaigāja galdiņus un laipni atgādināja, ka ap pusdeviņiem vakarā gaida visus kuģa priekšgala salona.