Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Pasaule atkal atguvusi krāsas. — Viņš vārgi uzsmaidī­ja inspektoram. — Marks parūpējās, lai brokastis mums at­nestu šeit. Man nevajadzēs tērēt spēkus restorāna apmeklē­jumam. Tādā kārtā ceru tikt līdz mājām bez citu palīdzības. Es jau tagad jūtos tīri spirgts.

— Tas mani iepriecina, — Čārlijs sacīja. — Vai misters Kenavejs paspēja jums izstāstīt par viņvakara notikumiem?

— Visos sīkumos. Ne par kādiem miljoniem es neuzņem­tos tāda neģēļa aizstāvību.

— Lieliski. Un ja nu jūs reiz esat nolēmis neatstāt kajī­ti, varbūt es drīkstētu likt nojaust nelietim, ka esmu uzķēries uz viņa pasviestā āķa?

— Lai notiek, inspektor! Tikai būtu labi, lai aizdomu ēna pārāk ilgi neaptraipītu manu reputāciju.

— Visilgākais, stundu, godājamais mister Teit. Pie ho­rizonta jau var samanīt Sanfrancisko.

Ceļā uz restorānu Čenu pārtvēra kapteiņa palīgs.

— Ar jūsu nokāpšanu Amerikas krastā, ser, pats par se­vi saprotams, nebūs nekādu problēmu. Sliktāk ir ar jūsu asistentu misteru Kašimo. Viņš steigā visus savus dokumentus ir atstājis Honolulu. Baidos, ka viņš nedrīksēs iziet ārpus Ostas teritorijas.

— Manuprāt, viņš nemaz nevēlēsies to darīt. Visdrīzāk Kašimo deg nepacietībā atgriezties mājās, lai mūsu šefam pa­vēstītu par saviem varoņdarbiem. Šefs līdz šim nav bijis aug­stās domās par praktikanta izcilajām spējām. Amerikā viņam nav ko darīt.

— Mēs ar kapteini arī tā nospriedām. Sazinājāmies ar ostu un noskaidrojām, ka pēcpusdienā uz Honolulu dodas cits mūsu kompānijas laineris. Tā kapteinis neiebilst pieņemt viņu par klāja apkopēju. Ja jūs būtu ar mieru…

— Protams, esmu ar mieru! Izņemot vienu nelielu sīku­mu. — Čārlijs atvēra kabatas portfeli un izņēma dažas nau­daszīmes. — Es vēlētos, lai misters Kašimo mājup atgriežas pasažiera rangā. Lai gan viņam piemīt daži jaunībai rakstu­rīgi trūkumi, viņš ir nopelnījis šo nelielo izklaidēšanos. Būšu jums ļoti pateicīgs, mister Linč, ja parūpēsieties par biļeti manam palīgam.

— Ar lielāko prieku, inspektor. Kāda var būt runa!

Pēc brokastīm Stjuarts Vivians izpildīja savu solījumu un parādīja ar pirkstu uz rīta miglā iznirstošo Krievu pakalnu.

— Te nu ir visjaukākais mana ceļojuma brīdis, mister Čen! Vēl nekad šis skats nav mani tā sajūsminājis kā tagad. At­zīšos, ka bizošana pa pasauli nav man piemērota. Es jau sen to aptvēru, bet baidījos pirms laika atgriezties štatos. Neva­rēja zināt, ko iedomātos policija, ja es priekšlaicīgi norautos no enkura. Starp citu, inspektor, — vai tiesa, ka jūs esot gandrīz sasniedzis mērķi?

— Jā, mērķis ir sasniegts, — Čārlijs apstiprināja, — lai gan es centos ar to neplātīties. Acīmredzot man tas nav iz­devies…

— Oh! — Vivians uztraukumā noelsās. — Bet viņa vārds, pats par sevi saprotams, joprojām tiek turēts noslēpumā?

— Kāpēc gan? Misters Teits laipni atļāva to vairs ne­slēpt.

— Teits?! — Vivians iekliedzās. Brīdi paklusējis, viņš pa­lūkojās pulkstenī. — Atvainojiet, bet man jāskrien. Misters Lautons uz atvadām lūdza visus sapulcēties salonā. Tie, kas nepaliks Sanfrancisko, saņems no viņa biļetes un pie viena arī svētību tālākceļatn. Vai dieniņ, kāda sensācija, kāda sen­sācija! — Un prom viņš bija.

Nožļarkstēja enkura ķēde. "Karalis Arturs" sastinga muitas kontroles gaidās. Čārlijs pie trapa sagaidīja Brūsa slepka­vības izmeklēšanas laikā iepazīto kapteini Flaneriju.

Ko es redzu! — kapteinis iesaucās. — Kāda patīkama atkalredzēšanās, seržant Čen!

Patiešām patīkama, kapteini! — Čena smaids apliecināja viņa vārdu patiesīgumu. — Vienīgi šis tas ir mainī­jies kopš mūsu pēdējās tikšanās, ser. Jūsu priekšā atrodas nevis seržants, bet gan inspektors!

— Jauki, — kapteinis nopriecājās. — Taisnība vien būs ķiniešu parunai, ka cīruli uz zemes ilgi nenoturēt.

— Esmu laimīgs, ka mūsu toreizējās sarunas nav pagai­sušas no jūsu atmiņas! — Čārlijs iesmējās. — Bet tas, cik noprotu, ir…

— Skotlendjarda seržants Velss, — stādījās priekšā stalta auguma muskuļots vīrs, kas stāvēja līdzās kapteinim Flanerijam. — Kur tad ir tas mūsu meklējamais, inspektor?

— Domāju, ka pašlaik viņš no doktora Lautona saņem bi­ļeti mājup braucienam. Bet mēs pa to laiku dosimies uz vi­ņa kajīti, lai viņu tur godam sagaidītu. Ejam, džentlmeņi! At­slēga no simt deviņpadsmitās kajītes ir manā kabatā.

Inspektors ieveda kolēģus plašā, krēslainā telpā ar aizklā­tiem iluminatoriem. Flanerijs un Velss apsēdās pie galda, ku­ram līdzās stāvēja sapakoti čemodāni. Čārlijs aizslēdza dur­vis no iekšpuses un izņēma atslēgu.

— Tā, sagaidīšanai viss ir sagatavots, — viņš noteica.

— Vai manu pieprasījumu par Angļu krastmalas drēbnieku saņēmāt laikā?

Pašā laikā, ser! — Velss apstiprināja. — Nicas poli­cija operatīvi visu noskaidroja un pēc trīs stundām telegra­fēja mums izsmeļošu informāciju. Mūsu klients lūdzis Brīnām piešūt atrautu svārku kabatu. Labās puses kabatu, ser! Brīns vel atcerējies, kā klients svārkus viņa klātbūtnē iztinis no vis­parastākās pasta bandroles, tikai viņš neesot ievērojis, no kurienes tā sūtīta.

— No Londonas, protams, — Čens teica. — Ir nu gan skopulis… Tā vietā, lai izsviestu pierādījumu mēslu kastē, viņš to sūta pa pastu uz Nicu! Vai tiešām viņš domāja, ka tur bus drošībā? Bet kur gan viņš tik ilgi kavējas? Iešu pa­lūkoties. — Čārlijs izslīdēja koridorā un aizcirta aiz sevis durvis.

Visa Lautona grupa, izņemot Teitu, vēl atradās salonā. Varēja redzēt, ka tūristi par kaut ko ir satraukušies. Čārlijs ar pa ceļam satikto Linču iegāja salonā.

— Cienījamie pasažieri, — kapteiņa palīgs teica, — lūdzu visus doties uz savām kajītēm, jo muitnieki tūdaļ sāks bagā­žas apskati.

Pirmie devās prom Pamela Potere un Marks Kenavejs. Iedams garām inspektoram, Marks klusi ierunājās viņam pie auss:

— Mister Čen, pēc apskates es jums paziņošu jaunumu, ko pat jūs nezināt!

Kas gan tas varētu būt? — Čārlijs tāpat čukstus brīnī­jās. Pēkšņi kāds spēcīgi uzbelza viņam pa plecu. Tā bija Makša Minčina spēcīgā ķetna.

— Mister Čen, — gangsteris jautri sauca, — jūs esat pirmais policists, no kura man žēl šķirties! Tā vietā, lai klu­sībā sūtītu jūs pie velna, no visas sirds saku — uz redzēša­nos!

Arī misis Spaisere pagodināja inspektoru ar laipnu galvas mājienu, bet misis Līisas sirsnīgo aicinājumu apmeklēt viņu Kalifornijā pārtrauca Elmers Benbovs.

— Uz Kaliforniju, inspektor, jūs brauksiet tikai pēc tam, kad būsiet izciemojies pie mums Akronā!

— Un pēc Kalifornijas un Akronas apmeklējuma misters Čens varēs pārliecināties, ka nav labākas vietas pasaulē par manu dzimto Takomu! — piemetināja Ross.

— Kāpēc gan jābrauc tik tālu, — Vivians protestēja,

— ja mēs jau atrodamies Savienoto Valstu visbrīnišķīgākajā pilsētā!

Atstājis salonā dzīvā sarunā iegrimušos Kīnu un Lautonu, inspektors metās pakaļ aizejošiem tūristiem.

Simtdeviņpadsmitās kajītes durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Džons Ross. Paspēris dažus soļus, viņš ieraudzīja divus policijas uniformās tērptos vīriešus. Ross apstājās kā iemiets. Pēc tam strauji metas atpakaļ uz durvīm, bet tās ar savu vareno slāvu bija aizsedzis Čārlijs Čens.

— Mister Ros, — viņš teica, — jūs esat arestēts!