Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Dieva dēļ, inspektor, kas te notika?

— Kāds mēģināja uz mani šaut, bet es viņu mazliet ap­steidzu, — Čārlijs gandriz ar lepnumu paskaidroja.

— Mēs nedrīkstam pieļaut, ka uz "Karaļa Artura" notiek tādas lietas! — Linčs saniknots iesaucās.

— Nepieļaujiet gan, — Čārlijs labsirdīgi piekrita. — Arī es turpmāk neko tādu nepieļaušu. Rīt no rīta uz kuģa uzkāps divi policijas virsnieki, kuri ir pilnvaroti šo strēlnieku nodot Londonas tiesai.

Pēc šī paziņojuma viņš devās uz savu kajīti, stingri apņē­mies kārtīgi nomazgāties dušā. Taču jauko nodomu izjauca satrauktais Marks Kenavejs.

— Ser! Mister Čen! Lūdzu, lūdzu, ienāciet mūsu kajītē! Ātrāk!

Pārbiedētā Marka pavadīts, Čārlijs iegāja kajītē un ierau­dzīja tur nekustīgi gulošo, nāves bālo Teitu.

— Lēkme?

— Jā. Tā sākusies, kad mēs ar Pamelu bijām deju zālē. Es paspēju viņam iedot zāles, un patrona elpa jau sāk iz­līdzināties. Bet es jūs saucu cita iemesla dēļ… Tikai nupat uzzināju, ka uz jums ir šauts. Un tagad paraugieties… re­dzat, kas atrodas uz grīdas blakus kojai?

Čārlijs piegāja tuvāk un ieraudzīja, ka līdzās Teita pār kojas malu pārkartajai rokai uz grīdas mētājas pistole.

— Es… Es pieskāros stobram, — Marks izbīlī čukstēja.

— Inspektor, man likās, ka tas ir silts!

— Silts gan. — Čārlijs bezrūpīgi pacēla ieroci. — Kā nu nebūs silts, ja no ta nesen šauts. Varu saderēt, ka uz mani. Un pie viena varu saderēt, ka līdzās jūsu un manu pirkstu nospiedumiem uz stobra atrodas arī jūsu patrona pirkstu no­spiedumi.

— Teits! — jauneklis šausmās iesaucās. — Tātad tomēr Teits…

Čārlijs mierīgi atvēra bagāžas skapi, izņēma Marka ceļa­somu un uziika to uz krēsla. Viņš netiecās sataustīt atslēdzi­ņu. Jau pie pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka virsējā Kalkutas viesnīcas uzlīme ir norauta un lietiskais pierādījums izgaisis.

— Tīri nostrādāts, — inspektors konstatēja.

— Pie kā to lai tagad meklējam? — Kenavejs čukstus ie­jautājās.

— Pie tā, kurš man vajadzīgs. — Čārlijs pasmīnēja.

— Pie tā, kas uz mani šāva.

— Kur gan Teits to būtu noslēpis? Kabatā?

— Pie mistera Teita atslēdziņas nav. Tā atrodas pie slep­kavas, kas prot aprēķināt vairākus gājienus uz priekšu. Viņš saviem nekrietniem nolūkiem nekaunējās izmantot pat nelai­mīgā mistera Teita slimību. Viņš atnāca pēc atslēdziņas, ie­raudzīja, ka advokāts ir bezsamaņā un ielika viņa rokā pisto­li, no kuras tikko šāva uz mani. Tas ir cilvēks ar ļoti attīstī­tu iztēli. Rīt ar vislielāko prieku nodošu viņu kapteinim Flauerijam.

Inspektors Čens ielika pistoli kabata. Kenavejs jau bija atguvies.

— Paldies Dievam, — viņš atviegloti nopūtās, — man tikpat ka akmens no sirds novēlās. — ieraudzījis, ka Teits sakustas, Marks pašūpoja galvu. — Lēkme pariet. Nelaimīgs cilvēks. Lai gan pierādījums šķita neapgāžams, es tā arī pa īstam nenoticēju, ka viņš varētu būt slepkava. Neraugoties uz savām dīvainībām, misters Teits ir patiesi krietns cilvēks un nav spējīgs uz noziegumu.

— Par to nav ne mazāko šaubu, — Čārlijs piekrita. — Ne­viens nedrīkst uzzināt, kas te notika. Lai mūsu medījums uz­skata, ka esam uzķērušies uz viņa āķa. Tā mums būs vieglāk viņu notvert.

— Bušu mēms ka zivs, — Kenavejs apsolīja. — Sanfran­cisko ir deguna gala, un man pietiks rupestu, lai dabūtu uz kājām misteru Teitu. Nodošu viņu dēla rokās, un ar to mani pienākumi beigsies. Ne par kādiem pasaules labumiem es vairs šādu darbiņu neuzņemšos!

— Patiešām, reizēm ir labāk kļūt par aukli sev. — Čārlijs uzsmaidīja Kenavejam un grasījās atstāt kajīti. Bet jau­neklis viņu uz mirkli aizturēja.

— Mister Čen, tikai, ludzu, nedusmojieties… Tā ir mana pēdējā iespēja, citas vairs nebūs.

— Par kādu iespēju jūs runājat? — Čārlijs izbrīnā jau­tāja.

— Par iespēju atvadīties no Pamelas. Krastā jau vairs ne­satiksimies.

— Tiešām?

— Vārdu sakot, ja jūs būtu tik laipns 1111 Pamelai pateiktu, ka, tiklīdz misteram Teitam kļūs labāk, es priecāšos viņu re­dzēt lasītavā. Apmēram pēc pusstundas…

— Varat neturpināt. — Čārlijs pasmaidīja. — Likšu lietā visu savu daiļrunību, lai to panāktu!

Iegājis Pamelas Poteres kajītē, inspektors redzēja, ka meitene ir ļoti satraukta.

— Ārprāts, kā es pārbijos, izdzirdusi šāvienu! Visi par jums vien tikai runā. Jils tiešām neesat pat ievainots?

— Ne skrambiņas. — Čārlijs izpleta rokas. — Pieņemsim, ka tas ir bijis draudzīgs joks. Esmu ieradies pie jums svarīgā uzdevumā. Jums zinamais misters Kenavejs lūdz dāmu vēl nelikties gulēt un apmēram pēc pusstundas tikties ar viņu la­sītavā.

— Un viņš domā, ka es iešu? Un kāpēc pēc pusstundas?

— Tāpēc, ka misteram Teitam atkal bija lēkme.

— Vai, es nezināju! Atvainojiet… nabaga misters Teits!

— Viņam jau kļūst labāk. Un misters Kenavejs drīz atbrī­vosies. Manuprāt, — pēc nelielas pauzes inspektors piemetinā­ja, — Marks ir ļoti jauks puisis.

— Var jau būt, — Pamela nepadevās. — Mani viņš tā kā tā kaitina. Un ja es turp aiziešu, tad tikai tāpēc, ka lūdzāt jūs.

Tomēr jau pēc piecpadsmit minūtēm Pamela bija pie lasī­tavas durvīm — un kā par brīnumu Marks jau bija priekšā! Acīmredzot patrona veselība uzlabojās neparasti strauji…

— Labvakar! Misteram Čenam izdevās tevi pierunāt?

— Viņam tas nemaz nebija jādara. Tā šausmīgā sirēnas gaudošana tik un tā neļauj aizmigt.

— Man šķiet, ta gaudo tieši laikā. Skan kā raudas par to, ka es tevi vairs nekad neredzēšu.

— Vai tas tevi apbēdina?

— Pat ļoti apbēdina. Es… es nezinu, kā visu šo laiku būtu izticis bez tevis. Un ka lai dzīvoju bez tevis turpmāk… Tas ir… bez domām par tevi… Tu man esi tik bezgala va­jadzīga, ka es…

Miglas svilpe ierēcās tā, ka viņa turpmākos vārdus vairs nevareja sadzirdēt. Marks gan mēģināja vēl ko saoīt, tad ap­klusa un pievilka Pamelu sev klāt un izmisīgi sāka skūpstīt.

— Tu patiešām mani mīli? — pārsteigtā Pamela iejautā­jās, kad svilpes gaudas apklusa.

— Esmu tevis dēļ zaudējis prātu! Es tik ļoti baidījos tev sacīt, ka tevi mīlu! Domāju, tu tūdaļ sāksi smieties un pa­griezīsi man muguru…

— Nekad, — meitene čukstēja, — nekad es tevi neatstā­šu…

Miglas svilpe atkal ierēcās. Nākamā pauzē Marks iegavilē­jās:

Ak kungs, kāda dievišķīga nakts!

Čārlijs Čens gan tā nedomāja. Kapteinis, baidīdamies no jauna uzbrukuma, lika viņam gulēt savā kajītē. Tā nu garās nakts stundas inspektors novārtījās bez miega, pie sevis ap­cerēdams jautājumu par jūras vilku krākšanu. Viņš iesnaudās tikai pret rītu un, kad pamodās, redzēja, ka kajītes saimnieks jau sen ir kājās un pat paspējis saņemt radiogrammu.

"Flanerijs un Velss ieradīsies ar ostas kapteiņa kuteri."

— Vai jums, inspektor, neliekas, — kapteinis jautāja,

— ka būtu drošāk līdz kutera pienākšanai mūsu putniņu ieslo­dzīt dzelzs būrī?

— Nekādā gadījumā, — Čārlijs noraidīja priekšlikumu.

— Viņam jājūtas pilnīgā drošībā līdz pēdējai minūtei.

— Kā vēlaties. — Kapteinis paraustīja plecus. — Es gan justos mierīgāk, ja redzētu viņu aiz restēm.

Pirms brokastīm Čārlijs iegriezās advokāta kajītē. Teits izskatījās daudz labāk, lai gan vaibstos varēja manīt bezmie­ga nakts pēdas.