Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Nākamajā mirklī kapteinis Flanerijs pārsteigtajam koktirgotājam uzlika rokudzelžus, bet seržants Velss veikli izkra­tīja viņam kabatas.

— Nesaprotu, kas te notiek! — Ross aizžņaugtā balsī ie­šņācās.

— Noliek tas, ka jūs tiekat arestēts sakarā ar aizdomām par Hjū Morisa Dreika noslepkavošanu šā gada septītā feb­ruāra rītā Londonas Brūma viesnīcā, — inspektors paskaidro­ja. — Ir gan arī vēl citi noziegumi, bet, tā kā jums ir tikai viena dzīvība, par tiem jums nenāksies atbildēt. Jums pāri galvai pietiks ar Dreiku, lai gan Nieā esat nogalinājis Honi­vudu, Sanremo — Sibillu Konveju, Jokohamā seržantu Velbi­ju un vēl mēģinājāt Honolulu nogalēt inspektoru Dafu un mani — uz "Karaļa Artura".

— Tic ir nekaunīgi meli! — Ross aizsmacis izgrūda.

— Meli? Kašimo, parādies!

No platā dīvāna apakšas izlīda mazliet apputējis prakti­kants. Inspektors palīdzēja viņam uzslieties kājās.

— Atļaujiet klātesošos iepazīstināt ar Honolulu policijas komisariāta praktikantu misteru Kašimo. Baidos, ka pēc ilg­stošas tupēšanas zem dīvāna viņš būs mazliet notirpis. Toties ceru, ka mans cienījamais palīgs spēs parādīt, kur atrodas seifa atslēdziņa.

— Spēšu, skolotāj. — Kašiino ar nelielām grūtībām pielie­cās un no Rosa labās kajas bikšu atloka izvilka mazu, spī­dīgu priekšmetu. Paklanoties viņš to pasniedza inspektoram.

— Šo atslēdziņu ar numuru 3260 tiesas zvērinātie noteikti novērtēs augstu, — Čārlijs sacīja. — Jūsu vietā es gan sen būtu pacenties tikt no tās vaļā. Ja jāizvēlas starp dzīvību vai naudu, es izvēlētos dzīvību. Jūs — naudu. Zināms, tās ir jū­su tiesības.

— Tā atslēdziņa man ir iesmērēta! — Ross kliedza. — Es protestēju! Es visu noliegšu!

— Par to es nešaubos, — Čārlijs teica. — Bet kā jūs no­liegsiet to, ko fiksējusi objektīvā kinokamera? Kā pierādīsiet, ka tas neesat jūs, kas iznākat no drēbnieka darbnīcas Angļu krastmalā? Jūs esat pārāk pašpārliecināts, mister Ros! Kā varējāt nepamanīt, ka ar vienu vienīgu vārdu jau bijāt sevi atmaskojis, pirms ielikāt pistoli mistera Teita rokā?

— Kas par vārdu? Nesaprotu, ko jūs tur gvelžat!

— Liktenīgo vārdu jās pateicāt mistera Minčina rīkotajās vakariņās. Gribat zināt, kas tas bija par vārdu? Varu atgādi­nāt. — Čārlijs kaut ko uzrakstīja uz bloknota lapiņas un pa­sniedza to Rosam. — Vai gribat, lai to uzdāvinu jums kā ap­liecinājumu jūsu muļķībai?

Ross nicinoši ielūkojās papīrītī un nobāla. Viņš vienā mir­klī novecoja un kļuva pelēks kā zeme.

— Paturiet to sev, — viņš ar grūtībām izrunāja. — Es nekrāju suvenīrus. It īpaši jau tagad…

— Kašimo, — Čārlijs uzrunāja savu asistentu, — aiznes mistera Rosa čemodānus uz manu kajīti. Lai muitnieki tos apskata kopā ar manu ceļasomu. Pēc tam gaidi mistera Linča norādījumus. Viņš apsolīja parūpēties par tavu atgriešanos Honolulu. Ja tev kļūst garlaicīgi, vari aiziet apciemot Minčinus un pie reizes atjaunot gan savu, gan mistera Teita labo slavu. Vārdu sakot, izstāsti viņiem visu, ko esam uzzinājuši.

— Tagad, mister Ros, pienācis īstais laiks. — sacīja Velss, kad Kašimo bija aiz sevis aizvēris durvis, — atvieglot savu sirdsapziņu ar vaļsirdīgu atzīšanos.

— Man nenāk ne prātā atzīties noziegumos, kuros neesmu vainīgs. — Ross noburkšķēja.

— To neviens no jums arī neprasa. Es taču piedāvāju at­zīties vienīgi tajos, ko esat izdarījis. Pierādījumu pietiek: gan jūsu seifa atslēdziņa, gan drebnieka liecība…

— Man nospļauties uz jūsu atslēdziņu un jūsu drēbnieku! Jums trūkst paša galvenā — slepkavības motīvu. Vienīgi ār­prātīgais bez iemesla nogalinās pēc kārtas daudzus cilvēkus, bet jebkurš ārsts apliecinās, ka esmu pie pilna prāta. Kāda velna pēc Takomas koktirgotājam Džonam Rosam būtu jāno­žņaudz Detroitas miljonārs, ko viņš pazinis knapi nedēļu?

— Džonam Rosam patiešām nebija iemesla nožņaugt Drei­ku, — seržants piekrita, — bet, ja pieņemam, ka Dreiku no­galināja Džims Everhards, motīvi var parādīties.

Ross pūlējās ko sacīt, bet viņam neklausīja balss. Šķita, ka leju, teju viņš zaudēs samaņu.

— Tāpēc, — seržants turpināja, — mēs ar motīvu meklē­šanu pārāk nesteidzamies. Mūs pirmām kārtām interesēja no­skaidrot, aiz kāda vārda ir noslēpies Džims Everhards. Patei­coties mistera Čena palīdzībai, mēs to uzzinājām. Nu, bet mo­tīvi… Jūsu bijušie kontrabandas laiku kolēģi vienā balsī stāstīja par jūsu patoloģisko skopumu. Tas ir pietiekams mo­tīvs jusu naidam pret Honivudu, jo kā nekā viņš slepeni aiz­veda Sibillu Konveju, par kuras līdzekļiem jūs lepni dzīvojāt!

— Aizveda Sibillu? — Ross rūgti iesmējās. — Viņi abi nozaga manus dimantus, visu, kas man piederēja! Kaut kādas tur smukas dziedonites dēļ es pat pirksta nepakustinātu, bet dimanti… Sibilla sapinās ar to draņķa policistu un aizlaidās, pilnīgi iztīrījusi mums abiem vien zināmo slēptuvi; dimantu vietā viņi ņirgādamies atstaja tos sasodītos maišeļus ar visparastakajiem krasta oļiem! Laikam cerēja, ka es vēl ilgi nepamanīšu šo neģēlīgo krāpšanu. Teātrī paskaidroja, ka mis Konveja lauzusi kontraktu un devusies kāzu ceļojumā. Man bija kādas viņas draudzenītes adrese, un es tai aizrakstīju, ka tie abi, kad atgriezīsies, dzīvi nepaliks. Bet viņi Keiptaunā neatgriezās…

— Un jūs, viņus nesagaidījis, beidzot pārcēlāties uz Austrāliju, bet no turienes — uz štatiem. Kā mums izdevās noskaidrot, Takomā jūs kļuvāt par visu cienītu, kārtīgu sa­biedrības locekli. Jums veicas kokmateriālu biznesā, jums bija savs rēķins bankā. Turklāt daudz lielāks nekā nolaupīto di­mantu vērtība. Kas gan spieda jūs tik pēkšņi atteikties no mierīgas, nodrošinātās dzīves un kļūt par nožēlojamu, vajātu noziedznieku?

— Nožēlojamu? — Rosa acis niknumā pieplūda asinīm.

— Visu Amerikas seifu bagātība mani nepiespiestu atteikties no laimes atriebties tiem abiem izdzimteņiem! Reiz, kad ar salauztu kaju vāļājos gulta, man rokās nonāca kāds Ņujorkas žurnāls. Uz tā vāka bija Sibillas bilde — ar maniem diman­tiem ap kaklu! Tajā mirkli sapratu, kas ir manas dzīves vie­nīgais mērķis…

— Un ko jums bija nodarījis misters Dreiks? — Rosa mo­nologu pārtrauca Flanerijs.

— Neko. Tā bija nolādēta kļūda. Es neuzgriezu viņa gu­ļamistabā gaismu…

— Seržants Velbijs arī bija kļūda?

— Nē. — Ross, kā sitienu dabūjis, nolieca galvu. — Ar Velbiju citādi nevarēja — tā bija godīga spēle: vai nu es vi­ņu, vai viņš mani.

— Pēc tam jūs nolēmāt tikpat godīgi paspēlēties ar in­spektoru Dafu?

— Es ticēju, ka, novācis Velbiju, beidzot esmu drošībā un varēšu mierīgi atgriezties mājās. Un tad Honolulu pie kuģa trapa ieraudzīju Dafu… To mani nervi vairs nespēja izturēt, man bija jātiek no viņa vaļā… Es nevarēju atļauties ceļa­biedrus no Skotlendjarda.

— Jā. Un viņa vietā liktenis uz kuģa jums piespēlēja ceļa­biedru no Honolulu policijas, — Čārlijs Čens pielika punktu Rosa pašatklāsmei.

"Karali Arturu" viņi atstāja pirmie. Pie trapa kapteini Flancriju gaidīja melnais policijas limuzīns.

— Jus atkal apmetīsieties Stjuarta viesnīcā, godātais in­spektor? — Flanerijs jautāja Čenam, atvērdams durvis Vel­sa m un Rosam.

Čārlijs pasmaidīja.

— Protams, kapteini. Var teikt, ka ar Sanfrancisko man saistās jau nelielas tradīcijas.