Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Lēkmes parasti sākas pēkšņi.

— Iespējams. Bet tikpat iespējams, ka salonā jūs ieraudzī­jāt kādu…

— Nē!

— Kādu, kura klātbūtne jums…

— Vēlreiz atkārtoju — nē! — Vecišķā advokāta acis sāka drudžaini spīdēt, glāze drebēja rokā.

Kenavejs nolēma iejaukties.

— Atvainojiet, inspektora kungs, bet jūs atļaujaties par daudz! Misters Teits tomēr ir nevesels…

— Redzu. — Dafs nopūtās. — Piedodiet, lūdzu! Jums tais­nība. Ceru, ka saprotat — es pildu tikai savu pienākumu. — Viņš piecēlās. — Tomēr esmu pārliecināts, mister Teit, ka lēk­mi izraisīja tas, ko ieraudzījāt salonā. Tik un tā jums būs man tas jāizstāsta.

— Turēt visus aizdomās ir jūsu profesijas privilēģija, — Teits vārgā balsī atbildēja.

Koridorā inspektoru gaidīja Heilijs.

— Mēs pārbaudījām visus Lautona grupas vīriešu aizņem­tos numurus. Neatradām ne sarautu pulksteņķēdi, ne pelēku žaketi ar atrautu kabatu.

— Būtu brīnums, ja jūs tos atrastu. Ikviens no šiem amerikaņu džentlmeņiem devās pastaigā un kopā ar kādu no vi­ņiem viesnīcu atstāja arī lietiskie pierādījumi.

— Man jāatgriežas Vainstrītā, — Heilijs teica. — Varbūt tu vēlāk piekāpsi pie manis?

— Labprāt. — Dafs pamāja. — Vai neatceries, kas tas bi­ja par meldiņu, ko uz ielas spēlēja orķestrītis?

— Tas bija mednieku maršs. Par to, cik grūti aplenkt me­žonīgu zvēru. Kāpēc tas tevi interesē?

— Mežonīgu zvēru patiešām ir grūti aplenkt, vai ne?

— Skatoties, kāds zvērs. Nešaubos, vecīt, ka savējo tu dabūsi rokā! Uz redzēšanos!

Pie salona durvīm Dafu uzrunāja Pamela Potere.

— Šķiet, ka māte tagad varētu jūs pieņemt…

— Labi, pēc brīža ieradīšos pie jums. — Salonā Dafs vēl­reiz visiem piekodināja neatstāt viesnīcu un atļāva ilgās gai­dīšanas saniknotajiem tūristiem atgriezties savos numuros.

— Man vēl jātiekas ar tiem jūsu grupas locekļiem, kuri nebi­ja atnākuši, — inspektors brīdināja Lautonu.

— Katrā ziņā! Tiklīdz viņi parādīsies, es jums paziņo­šu, — Lautons apliecināja un turpināja atkauties no dedzīgi žestikulējošā Fenuvika.

Misis Poteres numura durvis atvēra Pamela. Viesistabā logu aizkari bija aizvilkti un valdīja pustumsa. Uz dīvāna vī­dēja trausls sievietes stāvs.

— Māt, ieradies inspektors Dafs. — Pamela teica. Dāma ievaidējās, un inspektors samulsa.

— Es patiesi negribēju jūs traucēt, kundze, bet noziegu­ma apstākļi ir tik mīklaini, ka esmu spiests…

— Neko darīt, inspektora kungs. Lūdzu, sēdieties! Ceru, ka aizklātie logi jūs pārāk netraucē. Pēc pārciestā šoka izska­tos tik šausmīgi, ka negribu nevienam rādīties…

— Ar jūsu meitu esmu jau runājis. — Dafs piebīdīja krēs­lu tuvāk dīvānam. — Tāpēc lieku jautājumu nebūs. Jūs no­teikti par sava tēva dzīvi zināt vairāk nekā mis Pamela. Var­būt viņam bija kādi ienaidnieki?

— Ienaidnieki?! Ak Dievs! — misis Potere vēlreiz ievaidē­jās. — Pamela, pasniedz man ožamo sāli! — Meitene ielika mātes rokā zaļu flakoniņu. Dziji ieelpojusi, misis Potere ar redzamu piepūli turpināja: — Tētiņš, varat man ticēt, inspek­tor, bija īsts svētais. Pamela, kā sauc inspektoru?

— Inspektors Dafs, māmiņ.

Ja kāds svētais ir staigājis pa zemes virsu, tad tas bi­ja mans tēvs. Viņam vienkārši nevarēja būt ienaidnieki. Pat domāt par to ir idiotisms.

— Bet slepkavībai taču bija kāds iemesls! Un mans uzde­vums ir to atklāt. Varbūt jūsu tēva pagātnē slēpās kāds pirmā mirkli nenozīmīgs sīkums, kas kļuva par iemeslu baigajam no­tikumam? — Dafs izņēma no kabatas zamša maisiņu. — Vai tas nerosina jus kaut ko atcerēties? Lūdzu, esiet tik laipna, — inspektors uzlūkoja Pamelu, — un atvelciet mazliet aizkarus!

— Labprāt. — Meitene metās izpildīt Dafa lūgumu.

— Ai, nevajag! — misis Potere vārgi protestēja. — Es tā­pat labi redzu.

Inspektors pasniedza viņai maisiņu.

— Apskatiet to vērīgi! Atradām gultā līdzās nelaiķim.

— Kas tas ir?

— Zamša maisiņš, pilns ar visparastākajiem akmentiņiem. Vai tas jums neko neatgādina?

— Man ne. Un jums?

— Arī ne. Varbūt jūsu tēvam bijušas darīšanas ar šahtām?

— Nekad neesmu par to dzirdējusi.

— Varbūt akmentiņiem ir kāds sakars ar automobiļiem?

— Kādas muļķības! Pamela, sakārto man spilvenu…

— Tūlīt, māmiņ…

Dafs nopūtās un iebāza maisiņu kabatā.

— Vai uz kuģa tikāties ar pārējiem ceļojuma dalībniekiem?

— Es ne reizi neatstāju savu kajīti, — misis Potere pār­liecināti apgalvoja. — Pamela visu laiku skraidīja apkārt tieši tad, kad bija man visvairāk nepieciešama.

Dafs parādīja meitenei pulksteņķēdes posmu.

— Varbūt kādam no grupas kungiem jūs pamanījāt pulk­steni ar šādu platīna ķēdīti?

— Diemžēl nē. Tādām lietām es nepievēršu uzmanību.

— Un atslēdziņa? Vai tā jums neko neatgādina?

— Redzu to pirmo reizi.

— Vai arī jūs šo atslēdziņu nekad neesat redzējusi? — Dafs atkal uzrunāja misis Poteri.

— Pasaule ir pilna ar dažādām atslēgām. — Pamelas mā­te iegrozījās ērtāk spilvenos. — Baidos, ka ar tās palīdzību mēs neko neatklāsim.

— Labi, vairāk es jūs netraucēšu. — Dafs piecēlās.

— Atkārtoju: tā ir pilnīgi bezjēdzīga slepkavība, tai neva­rēja būt nekāds iemesls. — Misis Poteres balsī skanēja cieša­nas. — Gribētos cerēt, ka jums izdosies atrast slepkavu, bet, taisnību sakot, īstas ticības man nav.

— Tomēr es netaisos zaudēt ne ticību, ne cerību. — Dafs viegli paklanījās un ar velti izšķiesta laika sajūtu atstāja krēslaino telpu. Koridorā viņu notvēra Pamela.

— Nedusmojieties pārāk uz māti! Šo tikšanos sagādāju jums tikai tāpēc, lai jūs saprastu, kāpēc ģimenes vārdā tagad uzstājos es. Par māti vienmēr rūpējušies citi.

— Saprotu. Pacentīšos viņu vairāk netraucēt. Bet mēs abi turpmāk darbosimies kopā.

— Bez šaubām, — meitene nopietni teica. — Mums tas jādara vectētiņa dēļ.

Dafs atgriezās divdesmit astotajā numurā, kur viņu gaidī­ja daktiloskopists.

— Esmu visu paveicis, inspektor, — viņš teica. — Dīvai­ni, bet es neko neatradu.

— Ko neatradāt?

— Uz klausāmā aparāta nevienu pirkstu nospiedumu. Pat Dreika ne. Tas noslaucīts pa tīro.

— Tiešām dīvaini. Bet varbūt… Varbūt Dreiku nožņaudza pavisam citā vietā un pēc tam ar visu aparātu atnesa šurp?

— Bet kāpēc? Nesaprotu.

— Es tikai tā skaļi prātoju. — Dafs pasmējās. — Kāpēc pārnesa… Nezinu… Lai nu tas paliek, dosimies prom.

Inspektors pat iedomāties nevarēja, ka tikko kā ir izlaidis no rokām Hjū Morisa Dreika noslepkavošanas iemeslu. Viņš nepievērsa uzmanību vecā kunga vājdzirdībai.

Iesēdinājis Skotlendjarda mašīnā fotogrāfu un daktiloskopistu, Dafs nolēma vēlreiz apstaigāt viesnīcu. Hallē viņš saskrējās ar joprojām raižpilno doktoru Lautonu.

— Beidzot atgriezušies arī pārējie pieci, — viņš teica.

— Es lūdzu tos uzkavēties salonā. Būs labāk, ja tūdaļ dosi­mies turp.

— Ar lielāko prieku, — Dafs piekrita.

Salonā Lautons iepazīstināja inspektoru ar klātesošajiem — tie bija misters Benbovs ar kundzi, misters Maksis Minčins ar kundzi un vecāka dāma, misis Latimere Lūsa.

Dafs ieinteresēti aplūkoja nelielā, visai raibo kompāniju. "Kāda dīvaina nācija šie amerikāņi," viņš domāja, "tāds rasu sajaukums, dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, bet ceļo kopā kā viena ģimene… Amerika patiešām ir īsts cilvēces kausēja­mais katls."