Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Kā no zemes Dafam līdzās izauga jauns amerikānis. Viņš no flakoniņa izņēma pērlei līdzīgu pastilu un pielika to Teita padegunei.

— Tās ir visai iedarbīgas zāles, — jauneklis paskaidroja.

— Pēc mirkļa patronam vajadzētu atjēgties. Viņš pats man lika lēkmes gadījumā tā rīkoties.

— Jūs esat mistera Teita sekretārs?

— Tieši tā, ser. Mans vārds ir Marks Kenavejs.

Advokāta sejā pamazām parādījās sārtums, viņš dziļi ieel­poja un lēnām atvēra acis. Tomēr viņš vēl izskatījās visai vārgs.

Pamanījis salona dziļumā durvis, Dafs tās atvēra un ierau­dzīja omulīgu telpu ar dīvānu vidū.

— Pārnesīsim jūsu patronu uz šejieni, — inspektors pie­dāvāja. — Viņš vēl pats nespēj īsti pārvietoties… Jūs varat palikt kopā ar viņu, — pēc tam kad Patriks Teits bija nogul­dīts uz dīvāna, atļāva Dafs. — Mēs aprunāsimies vēlāk.

Salons mirdzēt mirdzēja samta un riekstkoka pārpilnībā. Šī greznība liecināja par Brūma viesnīcas pirmā dekoratora uzpūtīgo lielummāniju. Šķiet, no tiem laikiem telpā nekas ne­bija mainījies. Grāmatskapi pildīja noputējuši apzeltīti sēju­mi, uz galdiņiem mētājās nodzeltējušu avīžu komplekti, sie­nas rotāja zīmējumi ar senlaiku sporta spēļu ainām. Ļaužu grupa, kuru izskats liecināja, ka viņi pieder mazliet jaunākam laikmetam, ar vāji slēptu satraukumu lūkojās Skotlendjarda inspektorā. Saule beidzot bija uzveikusi miglu un caur lo­giem izgaismoja to cilvēku sejas, kuru uzdotās mīklas tuvāka­jās dienās nāksies atminēt Dafam.

— Vai beidzot visi ir sapulcējušies? — viņš vaicāja Lau­tonam.

— Vēl piecu trūkst. Neskaitot misteru Teitu, viņa sekretā­ru un misis Poteri.

— Žēl. Bet būs vien jāsāk bez viņiem.

Dafs apsēdās pie salona vidū novietotā žurnālu galdiņa un izvilka bloknotu.

— Ceru, ka nevienam nav noslēpums, kāpēc esat sapulcē­ti. Runa ir par pagājušā naktī divdesmit astotajā numurā no­slepkavoto misteru Dreiku. — Neviens neteica ne vārda, un Dafs turpināja: — Vispirms iepazīsimies. Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs. Uzreiz brīdinu: bez manas atļaujas neviens nedrīkst atstāt viesnīcu.

— Kas vēl nebūs! — iespiedzās sīks vīrelis un pielēca kā­jās. — Tādā gadījumā es tūdaļ atsakos ceļot tālāk ar šo gru­pu! Jūs mani nekādās slepkavībās neiejauksiet! Pie mums Pitsfīldā, Masačūsetsas štatā…

— Lieliski, — Dafs pārtrauca vīreļa izvirdumu. — Tagad zinu, ar kuru no jums sākt. Kā jūs sauc?

— Normans Fenuviks. — Vīrelis uzvārdu izrunāja tik ātri, ka tas izklausījās kā "fēnikss".

— Kā lūdzu? Varbūt jūs atkārtotu pa burtiem?

— F-e-n-u-v-i-k-s! Jūsu zināšanai — visparastākais angļu uzvārds.

— Jūs esat anglis?

— Pēc izcelsmes. Mani senči ieceļoja Masačūsetsā tūkstoš seši simti piecdesmitajā gadā. Pēc revolūcijas viņi izlēma pa­likt uzticīgi savai otrajai dzimtenei.

— Nedomāju, ka tam varētu būt sakars ar pagājušās nakts slepkavību. — Dafs skumji pasmaidīja. — Vai jūs ceļojat vie­natnē?

— Ceļojam kopā ar māsu. — Viņš pamāja uz dāmu sev līdzās. — Mis Loru Fenuviku.

— Vai jums abiem ir kas zināms par notikušo?

Fenuviks atkal uzsprāga kājās.

— Kas tie par mājieniem?

— Nomierinieties, lūdzu! — Dafs atgaiņājās. — Mums nav laika spēlēt teātri. Atkārtoju: vai esat kaut ko redzējuši vai dzirdējuši, kam varētu būt kaut kāds sakars ar slepkavību?

— Es ne. Un māsa arī ne.

— Vai šorīt atstājāt viesnīcu?

— Mazliet pastaigājāmies pa centru. Uzmetām pēdējo ska­tienu Londonai. Esam taču cēlušies no britiem…

— Tas ir viss, paldies.

— Acumirkli, inspektora kungs! Mēs gribam tūdaļ atteik­ties ceļot tālāk ar šo grupu! Nekavējoties! Man nav ne mazā­kās vēlēšanās būt iepiņķētam…

— Tik un tā jums pagaidām jāpaliek viesnīcā. Tā ir kate­goriska prasība.

— Tā ir nekaunība! Es sūdzēšos mūsu vēstniekam! Viņš ir mana tēvoča labs paziņa un nepieļaus…

— Lūdzu, varat sūdzēties. Kurš būs nākamais? Ar mis Painelu jau esmu runājis, ar misis Spaiseri arī… Tātad jūs — ar ko man ir tas gods?

— Stjuarts Vivians no Delmontas Kalifornijas štatā, — uzrunātais rāmi atbildēja. Ja iznesīgā, tumši iedegušā vīrieša seju nekropļotu neglīta rēta, viņš būtu īsts skaistulis. — Esmu tikpat sašutis kā misters Fenuviks. Ar kādām tiesībām jūs laupāt mums pārvietošanās brīvību? Nogalināto nepazinu, ne­esam ne reizes pat vārdu pārmijuši. Arī ar citiem neesmu vēl pazīstams, — viņš piebilda.

— Viens izņēmums tomēr ir, — Dafs atgādināja.

— Ā, jūs domājat misis Spaiseri? Mēs patiešām esam se­ni paziņas.

— Un tikpat sen iecerējāt šo ceļojumu?

— Kāda nekaunība! — sieviete iesaucās.

— Jūs atļaujaties par daudz! — Vivians saniknots izgrūda, bet tūdaļ savaldījās. — Tā ir tīrā nejaušība, ka šeit satikā­mies. Mēs neesam redzējušies vairāk nekā gadu. Biju pār­steigts, kad Ņujorkā ieraudzīju misis Spaiseri.

— Tā gadās, — Dafs miermīlīgi piekrita. — Un par slep­kavību arī jums nekas nav zināms?

— No kurienes?

— Vai šorīt atstājāt viesnīcu?

— Biju pastaigāties. Pie viena nopirku pletkreklu Berlingtona arkādē.

— Vairāk neko nepirkāt?

— Nē.

— Ar ko jus nodarbojieties?

— Šad un tad spēlēju polo.

— Rētu iemantojāt spēlē?

— Tieši tā. Neveiksmīgi novēlos pirms dažiem gadiem.

Dafs uzrunāja citu tūristu:

— Mister Honivud, gribu uzdot jums tikai vienu jautāju­mu.

— Lūdzu, inspektora kungs. — Mierīgā balss nekādi ne­gāja kopā ar drebošo roku, kurā Honivuds turēja cigareti.

— Vai jūs šorīt atstājāt viesnīcu?

— Es? Nē, visu laiku biju uz vietas. Pēc brokastīm tūdaļ ienācu salonā un šķirstīju vecās avīzes.

— Pateicos. Tagad jūsu kārta. — Dafs pievērsās izmeklēti eleganti, tērptam kungam vidējos gados. Tā seju rotāja ērgļa deguns un dīvaini šauras acis. Brīvā uzvedība viņu it kā iz­cēla pārējo vidū.

— Esmu kapteinis Ronalds Kīns.

— Jūs esat virsnieks? — Dafs jutās pārsteigts.

— Apmēram…

— Zināms, ka virsnieks, — iejaucās Pamela Potere. — Kap­teinis Kīns man stāstīja par savu dienestu Dienvidāfrikā.

— Patiešām? — Dafa balsī jautās šaubas.

— Ne gluži tā… — Kīns bija apjucis. — Redzat, uz ku­ģa es sevi drusku romantizēju. Jaunā kompānijā gribas maz­liet…

— Kā tad. — Dafs piekrītoši pamāja. — Jaunā sabiedrībā rodas vēlēšanās izlikties par to, kas neesi. Armijā esat dienē­jis? Kīns vēl vairāk samulsa. Taču Dafa vērīgais skatiens nepieļāva izvairīgu atbildi.

— Nē, neesmu, — Kīns atzinās. — Kapteinis man ir tāds kā goda tituls, taču tas nenozīmē, ka…

— Kāda ir jūsu nodarbošanās?

— Pašlaik man nav pastāvīgas nodarbošanās. Bet… bet agrāk biju inženieris.

— Kā nokļuvāt Lautona grupā?

— Tāpat kā pārējie. Gribēju paceļot, jauki pavadīt laiku.

— Ceru, ka tas jums ir izdevies. Ko varat pastāstīt par aizvadītās nakts notikumiem?

— Galīgi neko.

— Vai arī jūs šorīt devāties pastaigā?

— Biju Amerikas bankā un apmainīju čeku pret naudu.

— Kā tad tā? — Lautons satraucās. — Es taču visiem ie­teicu ceļojumā izmantot mūsu biroja čekus!