Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Bet man labāk patīk Amerikas bankas čeki. Ceru, ka tas nav aizliegts?

— Protams, nav, bet mums ir tiesības no saviem klientiem prasīt lojalitāti. — Lautons neslēpa aizvainojumu. Tostarp Dafs pievērsās salona stūrī klusi sēdošam vīrietim.

— Beidzot esmu ticis arī līdz jums. Jūsu vārds? Nodarbo­šanās?

— Džons Ross, — uzrunātais atbildēja. Viņš rotaļājās ar masīvu spieķi, reizi pa reizei piesizdams ar to stīvi izstieptai kājai. — Naudu pelnu ar koktirdzniecību Takomā, Virdžīnijas štatā. Par šo ceļojumu sapņoju jau sen. Kas to būtu domājis, ka tam būs tik nelāgs sākums. Alana dzīve, inspektora kungs, ir kā atvērta grāmata. Ludzu, kuru lappusi vēlaties?

— Šķiet, jūs esat skots?

— Kā tad. Mūsu "rrr" neizzūd līdz pat nāvei. — Ross pa­smaidīja. — Taču visu apzinīgo dzīvi esmu pavadījis štatos. Jūs skatāties uz manu kāju? To pirms dažiem mēnešiem sa­lauza aizzāģētas sekvojas stumbrs. Diemžēl vietējais kaulu pravītājs nebija uzdevuma augstumos.

— Jūtu līdzi. Vai jums ir kas zināms par pagājušās nakts notikumiem?

— Diemžēl nekas. Nevaru jums palīdzēt. Dreiks bija gau­žām simpātisks večuks. Iepazināmies uz kuģa, viņš man uz­reiz iepatikās.

— Šorīt droši vien arī jūs…

— Jā, izgāju pastaigāties. Migla un tā tālāk. Londona ir tīri interesanta pilsētele. Neko tādu Klusā okeāna piekrastē neredzēsi.

— Jā, jūsu klimats mums reizēm nenāktu par ļaunu, — Dafs piekrita.

— Vai esat bijis mūsu pusē? — Ross jautāja.

— Tikai pavisam īsu laiku.

— Un kā jums patika?

— Par to citreiz. — Dafs pasmaidīja. — Šobrīd apsprie­žamas svarīgākas lietas. — Inspektors piecēlās. — Lūdzu ne­izklīst. Es tūdaļ atgriezīšos.

Fenuviks metās virsū doktoram Lautonam.

— Pieprasu nekavējoties atdot mums naudu, ko samaksā­jām par ceļojumu!

— Kāpēc? — Lautons izbrīnījies vaicāja.

— Kā — kāpēc? Nevar taču turpināt ceļojumu, ja notiek tādas lietas! — Fenuvika sašutumam nebija robežu.

— Ceļojums turpināsies arī tad, ja jūs vairs negribēsiet tajā piedalīties. — Lautons mierīgi sacīja. — Tā ir jūsu per­soniskā lieta. Es jau daudzus gadus darbojos tūrisma bizne­sā un iedrošinos apgalvot, ka cilvēki ceļojuma laikā arī mirst. Tas ir gaužām skumji, bet tāpēc mūsu plāni netiks mainīti, pat ja ir notikusi slepkavība. Protams, slikti, ka dažas dienas nāksies aizkavēties Londonā, bet mana vaina tā nav. Kontrak­tā bija paredzēti nelaimes gadījumi, bet firma atbild tikai par savām kļūdām. Šoreiz firma nav vainīga. Jūs, zināms, varat atteikties no tālākā ceļojuma, bet naudu jums neatdos.

— Kāda nekaunība! — Fenuviks iespiedzās. — Mums vi­siem jāturas kopā! Mēs sūdzēsimies vēstniekam!

Bet pārējie viņa dedzīgo aicinājumu neatbalstīja, un Fe­nuviks saīdzis apklusa. Kopā ar Ebenu salonā atgriezās Dafs.

— Es uzaicināju pagājušajā naktī dežurējošo portjē, — inspektors paskaidroja, — lai viņš palīdz sazīmēt cilvēku, kurš ap diviem naktī apmaldījās un nonāca citā stāvā. Stāvā, kurā nolika slepkavība.

Hbens pēc kārtas aplūkoja salonā sēdošos. Lautons… Ho­nivuds… Ross… Vivians… Fenuvikam skatiens pārslīdēja kā tukšai vietai.

— Tas ir viņš. — Portjē nešaubīdamies pamāja uz Ronal­du Kīnu.

— Ko tas nozīmē? — Kīns spēji izslējās.

— Tas nozīmē, ka es jūs redzēju, ser! Tieši jūs es sastapu nakts apgaitas laikā. Jūs vēl sacījāt, ka esat sajaucis stāvus.

— Vai tas atbilst patiesībai? — Dafs jautāja.

— Atbilst gan… — Kīns samulsa. — Mocījos ar bezmie­gu un devos aizņemties kādu grāmatu…

— Vecs triks. — Inspektors pasmaidīja.

— Var būt, ka vecs, — Kīns pamazām atguvās, — bet rei­zēm tā gadās ar cilvēkiem, kas nav analfabēti. Tā kā Teita sekretārs lasa patronam priekšā līdz vēlai naktij, devos uz trešo stāvu, lai palūgtu viņiem kādu grāmatu. Nezināju vienī­gi, kurā numurā viņi apmetušies, tāpēc nolēmu vispirms pa­klausīties pie durvīm, vai nesadzirdēšu balsis. Taču visur val­dīja klusums. Taisījos doties atpakaļ un uzdūros šim dežu­rantam.

— Kāpēc teicāt, ka esat sajaucis stāvus?

— Kāda velna pēc man jaapspriež ar portjē savas literā­rās intereses? Tā nav viņa darīšana. Teicu, kas iešāvās prātā.

— Tas ir nelāgs paradums. — Dafs cieši uzlūkoja Kīnu. īsta nelieša seja, viņš domāja. Tomēr viltus kapteiņa paskaid­rojumi izklausījās ticami. — Eben, jūs esat brīvs, — inspek­tors teica, — paldies, par palīdzēšanu. Pārējos lūdzu vēl brīti­ņu neatstāt salonu.

Nepievērsdams vērību sašutuma saucieniem, Dafs iegāja blakus istabā. Kenaveja aprūpētais Patriks Teits sēdēja uz dīvāna ar viskija glāzi rokā.

— Redzu, mister Teit, ka jūtaties jau labāk. — Inspektors apsēdās blakus advokātam.

— Lēkmes man vienmēr pāriet ātri, — Teits paskaidroja.

— Tās gan mēdz atkārtoties, tāpēc ceļoju kopā ar sekretāru. Ak Dievs, slepkavība! To nu gan negaidīju!

— To neviens negaidīja, mister Teit. Ja nu jūtaties maz­liet labāk, varbūt drīkstu…

— Acumirkli, — advokāts pārtrauca Dafu. — Atvainojiet manu ziņkāri, bet es vēl nezinu, kurš ir slepkavas upuris…

— Vai nebaidāties, ka varētu sākties jauna lēkme?

— Nekādā gadījumā! Man grupā nav ne radu, ne draugu. Tātad kurš?

— Misters Hjū Moriss Dreiks no Detroitas.

Teits nolieca galvu.

— Draugi nebijām, bet ilggadēji paziņas gan. Ļoti cienī­jams cilvēks ar nevainojamu pagātni un visai humāniem uz­skatiem. Nespēju iedomāties, ka kāds varētu uz viņu turēt ļau­nu prātu. Jums priekšā stāv grūts uzdevums, inspektora kungs.

— Ļoti grūts, — Dafs piekrita. — Tāpēc jau arī jūs trau­cēju. Jusu numurs ir trīsdesmitais, tas nav pārāk tālu no Dreika apartamentiem. Cikos jūs vakar aizgājāt gulēt?

Teits vaicājoši palūkojās sekretārā.

— Šķiet, ap divpadsmitiem, Mark?

— Varēja būt dažas minūtes pāri divpadsmitiem, — Kenavejs teica. — Es vienmēr lasu priekšā misteram Teitam, līdz viņš iemieg. Vakar sāku lasīt ap desmitiem, bet ap pusnakti patrons bija jau aizmidzis. Es pēc iespējas klusāk devos uz savu istabu otrā stāvā.

— Ko jūs lasījāt? — Dafs jautāja.

— Kriminālromānu. — Kenavejs pasmaidīja.

— Vai tas nav pārāk uzbudinoši sirds slimniekam?

— Krimiķos nekā uzbudinoša nav, — Teits iejaucās. — Es­mu advokāts, specializējos krimināllietās, tāpēc slepkavī­bas… — Viņš pēkšņi aprāvās.

— Lūdzu, turpiniet! Jūs droši vien gribējāt sacīt, ka slep­kavības jūsu darbā ir ikdienišķa parādība.

— Kāda tam nozīme?

— Tikai tāda, ka grūti izskaidrot, kāpēc tieši šī slepkavība jūs noveda līdz lēkmei.

— Tas nav nekāds brīnums. Viena lieta ir lasīt par slep­kavībām romānā vai apsūdzības slēdzienā, pavisam cita — uzzināt, ka kāds ir noslepkavots tavā tuvumā.

— Piekrītu. — Dafs iegrima domās. — Vai pagājušā naktī jūs neko nedzirdējāt?

— Neko.

— Ne kliedzienus, ne saucienus pēc palīdzības?

— Teicu jau — neko.

— Mister Teit, spēlēsim ar atklātām kārtīm! Nākot šurp, jūs vēl bijāt pilnīgi vesels. Par slepkavību jau zinājāt, tikai nezinājāt, kurš ir nogalināts. Taču, kolīdz ienācāt salonā un pārlaidāt acis klātesošajiem, tā tūdaļ nogāzāties ar sirdslēkmi.