Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Vīrietis?

— Diemžēl nekā sensacionāla, inspektora kungs. Tas bija kapteinis Kīns.

— Zinu. Viņš gāja aizņemties grāmatu.

— Var jau būt. Esmu manījis, ka nakts dežurants ir aiz­rautīgs lasītājs, tikai šaubos, vai viņa lektīra spētu ieintere­sēt kapteini. Un kāpēc tādā gadījumā viņam būtu jāslēpjas?

Dafs domīgi vērās jauneklī, kurš viņam arvien vairāk ie­patikās.

— Sakiet — vai jus jau sen pazīstat misteru Teitu?

— Iepazināmies pirms šī ceļojuma. Pērnvasar beidzu ju­risprudences studijas, bet tūlītēja pieprasījuma pēc manām zināšanām nebija. Viens draudziņš pateica, ka esot iespēja piepelnīties. Piekritu uzreiz, jo vienmēr esmu alcis apceļot pa­sauli. Turklāt vēl kā slavenā Teita kompanjons cerēju, ka daudz ko uzzināšu par tiesu praksi.

— Vai tas izdevās?

— Nē. Viņš ir mazrunīgs un visu laiku aprūpējams. Ja tādas lekmes kā šodien atkārtosies biežāk, nāksies vēl nožē­lot, ka esmu piekritis viņu pavadīt.

— Cik lēkmes viņam jau bijušas?

— Šī bija pirmā. Līdz šodienai domāju, ka viņa veselībai nav ne vainas.

Dafs izņēma no kabatas pīpi un aizkūpināja to.

— Kādu iespaidu uz jums atstājuši pārējie grupas locekļi?

— Reizēm šķiet, ka Lautons ir īpaši pūlējies, lai vienkop savaktu tik nesaderīgus ļaudis.

— Ko, piemēram, jūs domājat par Kīnu?

— Untumains. Apnicīgs. Bāž degunu tur, kur to neviens neaicina. No kurienes viņam līdzekļi ceļojumam? Šī izprieca nav pa viņa kabatai.

— Cik sabiedrisks uz kuģa bija misters Dreiks?

— Pat ļoti sabiedrisks. Tiesa, pārējos tas mazliet apgrū­tināja, jo vecais kungs slikti dzirdēja. Bet vispār viņš bija visai jauks onkulītis. Man viņa kurlums netraucēja, jo esmu pieradis aurot universitātes beisbola sacīkstēs.

— Ko teiksiet par Lautonu?

— Tādi kā viņš nelaiž sev tuvu klāt. Izglītots, teicami parvalda profesiju. Žēl, ka jūs nedzirdējāt, kā viņš stāstīja par Taueru! Gandrīz vienmēr par kaut ko norūpējies. Uz­traukumu jau viņam pietiek.

Un kāds jums šķiet Honivuds?

Viņu pamanīju tikai vakar no rīta. Šķiet, uz kuģa viņš ne uz brīdi neatstāja savu kajīti.

— Re ka! Bet man viņš teica, ka brauciena laikā esot gandrīz vai sadraudzējies ar misteru Dreiku.

— īsts jokupēteris! Es pats viņus iepazīstināju tikai tad, kad laineris tuvojās Sauthemptonas piestātnei. Esmu pārlie­cināts, ka līdz tam viņi nebija pārmijuši ne vārda.

— Savādi… — Dafs iegrima domās. — Kāds jums šorīt likās misters Ilonivuds?

— Kā cilvēks, kas pēkšņi ieraudzījis spoku. To nevarēja ne­pamanīt. Varbūt viņš ir nevesels? Doktors Lautons mēdz atkār­tot, ka ceļojumos labprāt dodoties cilvēki ar dažādām kaitēm. Vietu pārmaiņa līdzot atgūt veselību. Tas gan būtu jauki!

— Toties mis Potere patiešām ir burvīga jauna dāma, — Dafs šķelmīgi sacīja.

— Gluži manas domas. Žēl, ka, ņemot vērā radušos ap­stākļus, viņai nāksies atgriezties Amerikā.

— Kāds priekšstats jums radies par misteru Minčinu?

— īsta mūsu kompānijas dvēsele! — Kenavejs atdzīvo­jās. — Naudas viņam kā spaļu. Viņš vairākas reizes gribēja visus pacienāt ar šampanieti, bet atsaucās tikai Kīns, Benbovi, es un gadu nastas nesaliektā misis Lūsa. Sabiedrisks cilvēks. Lielījās, ka ne reizi dzīvē neesot palaidis garām iespēju pa­līksmoties. Uz pirmo Minčina šampanieša partiju ieradāmies mēs pieci. Bet nākamajā piedalījās tikai Kīns un vēl kādi bai­gie tipiņi, kurus Maksis, šķiet, izvilka no mašīntelpas.

— Vai šampanieša dzeršana bija jautra?

— Un kā vēl! Protams, ja tā stingrāk papēta Minčinu, ne­kāds šampanietis nenoslēps, ka viņam piemīt, kā lai to labāk pasaka — savi trūkumi…

Dafs iesmējās.

— Paldies, ka pastāstījāt par sastapšanos ar Kīnu vakar­vakarā, — viņš nopietni teica, pieceldamies no sola.

— Nedomāju, ka tam varētu būt kāda jēga. — Kenavejs paraustīja plecus. — Ticiet, denuncianta loma nav mans am­pluā, bet nabaga Dreiks bija tik lādzīgs… Acīmredzot mēs vēl sastapsimies?

— Visdrīzākajā laikā, — Dafs apliecināja.

Pārmijis dažus vārdus ar pārvaldnieku, inspektors devās ārā, kur jau gaidīja policijas mašīna. Viņš vēl nebija paspē­jis atvērt tās durvis, kad izdzirda priecīgu uzsaucienu:

— Inspektor, tikai vienu minūtīti, lūdzu!

Dafs atskatījās un ieraudzīja uz viesnīcas kāpnēm misteru Elmeru Benbovu, kas tēmēja uz viņu ar savu uzņemšanas ka­meru.

— Brīnišķīgi, — iekliedzās dzīvespriecīgais resnītis, plati smaidīdams. — Es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs noņemsiet savu katliņu, tas mazliet aizēno jūsu seju… Iekšēji ladēdamies par savu piekāpību, Dafs izpildīja amerikāņa lūgumu.

— Grandiozi! Un tagad, lūdzu, pasmaidiet! Es vēlos, lai jūs redz arī mani Akronas draugi. Tagad mazliet paejieties… tā. Un nu varat sēsties mašinā. Kolosāli! Visi mani paziņas būs sajūsmā! Slavenais Skotlendjarda inspektors Dafs atstāj Brūma viesnīcu, kur sācis izmeklēt Amerikas miljonāra mīk­lainās nāves apstākļus! Vareni, varat braukt! Paldies!

— Esmu gan es ēzelis, — Dafs norūca un pavēlēja šoferim braukt uz Vainstritu.

Pie komisariāta durvīm inspektors izkāpa, atlaida mašīnu un devās pie Heilija, kas bija iedziļinājies ziņojumu lasīšanā.

— Vai viesnīcā visu paveici?

— Man ir tāda nojauta, ka šī lieta vilksies bezgalīgi, — atzinās Dafs. — Vai neaizkāpsim iekost uz "Moniko" bāru?

Heiliju nevajadzēja pierunāt. Pēc piecām minūtēm, viņi jau sēdēja pie bāra letes. Dafs pasūtīja divus aperitīvus un iegri­ma domās.

— Uz tavu veselību! — kolīdz pokāli parādījās uz letes, Heilijs pārtrauca drauga skumīgo klusēšanu.

— Kāda tur veselība, — Dafs atsaucās. — Baidos, ka šī lieta to man pamatīgi sabojās.

— Neesi tāds pesimists, vecīt! Neredzu šajā lietā nekā ārkārtējā. Parasta slepkavība.

— Pati slepkavība, zināms, ir parasta, — Dafs piekrita.

— Un normālos apstākļos izdibināt patiesību nebūtu pārāk grūti. Bet konkrēti, — viņš izvilka no kabatas bloknotu,

— man te ir ierakstīti piecpadsmit cilvēku vārdi un uzvārdi. Un visi piecpadsmit ir tūristi, kas ceļo apkārt pasaulei! Ja pēkšņi nesāksies plūdi vai zemestrīce, pēc pāris dienām viņi attālināsies no nozieguma vietas pa maršrutu Parīze—Neapo­le—Portsaīda—Kalkuta—Singapūra un tā tālāk… Velns lai parauj doktora Lautona izstrādāto kustības sarakstu!

— Tu taču vari viņus aizturēt!

Tu domā? Diemžēl man ir tiesības aizturēt vienīgi slep­kavu un arī tad, ja būšu savācis viņa vainas pierādījumus. Un, ja to neizdarīšu zibens ātrumā, sāksies visādas starptau­tiskas nepatikšanas. Iejauksies Amerikas konsuls, varbūt pat vēstnieks, mani izsauks uz iekšlietu ministriju un pieprasīs paskaidrot, uz kāda pamata esmu iedrošinājies aizturēt tik daudzus ārzemniekus… Ies vaļā vēl nedzirdēts tracis. Ak kungs, kāpēc šī nelaime uzbrukusi tieši man? Vainīgs esi tu, jo tu man to uzgrūdi! Paldies!

Heilijs sāka smieties.

— Kurš vakarvakarā gaudoja pēc jaunas lietas?

— Mierīgs cilvēks ir laimīgs, — Dafs nomurmināja un ķē­rās klāt bifštekam.

— Vai tiešām viss rīts pagāja bez rezultātiem? — Heilijs jautāja.

— Saproti, neatradu neko, kas konkrēti savienotu kādu aizdomās turēto ar noslepkavoto, ir daži sīkumi, bet tie nespē­tu pārliecināt ne Amerikas vēstnieku, ne šefu. Par tādiem nie­kiem pat mušu nevar apcietināt.