Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Par to es nešaubos, — inspektors teica. — Cikos jūs vakar devāties pie miera?

— Cikos? Vakarā mūs aizvilka uz teātri. Aktieri jau tā nekas, bet gabals bija tik garlaicīgs, ka mēs ar Sediju lo­žā gandrīz aizmigām. Bet, tā kā nekā labāka nebija ko darīt, nonīkām līdz izrādes beigām. Viesnīcā atgriezāmies pēc vien­padsmitiem un ap pusnakti jau saldi krācām. Tā ludziņa bija pārāka par visām miegazālēm!

— Es pirms iemigšanas domāju par mazo Maksiti, — mi­sis Minčina steidzās papildināt liecību. — Maksītis ir mūsu dēls. Viņa dēļ pierunāju vīru izbeigt biznesu. Mūsu zēns mā­cās kara skolā, un viņam ļoti piestāv formas tērps. Savā kur­sa par ieročiem viņš ir lielākais speciālists!

— Tas viņam iedzimts no manis! — Minčins priecīgi ierē­cās. Arī inspektors nevilšus pasmaidīja.

— Vēlreiz atvainojos, ka iztraucēju jūsu atpūtu! — Dafs piecēlās. — Bet man ir jāpārbauda visniecīgākās aizdomas.

— Pats par sevi saprotams, — gangsteris negaidot pie­balsoja. — Es gan parasti policijai nepalīdzu, bet šinī gadīju­mā jūs varat rēķināties ar Maksi Minčinu. Mani tracina bez­jēdzīgas slepkavības. Onkulītis arī bez citu palīdzības drīz būtu atstiepis kājas. — Maksis draudzīgi uzsita inspektoram uz pleca. — Ar to, priekšniek, es gribu teikt, ka šinī lietā tev ir pilnīgi uzticams kompanjons.

Koridorā Dafs aptvēra, ka brīvprātīgo pulks aug augumā un drīz vairs nebūs neviena, ko turēt aizdomās.

Hallē doktors Lautons dzīvi sarunājās ar jaunu švītu.

— Mister Daf, — tūrisma speciālists iesaucās. — Prieks jūs redzēt! Atļaujiet iepazīstināt ar Amerikas vēstniecības tre­šo sekretāru misteru Gilovu! Viņš ieradies sakarā ar pagāju­šās nakts skumjo notikumu.

Gilovs neapšaubāmi reprezentēja to amerikāņu zelta jau­natnes daļu, kuras pārstāvjus varēja sastapt visās ASV vēst­niecībās. Dienas viņi pavada gultā vāļājoties, bet pievakarē sapošas un dodas uz diplomātiskajiem rautiem, lai nacionālo interešu vārdā augu nakti aizrautīgi dejotu. Un tā bez gala.

— Ir taču tiesa, inspektor, — viņš slinki stiepa vārdus,

— ka doktora Lautona grupa varēs turpināt ceļu, ja līdz rī­tam neradīsies jauni pierādījumi?

— Šaubos gan, — detektīvs īgni norūca.

— Patiešām? — švītīgais diplomāts brīnījās. — Varbūt jums ir kādi konkrēti iemesli aizturēt tūristus Londonā?

— To gluži nevaru apgalvot.

— Vai tas nozīmē, ka esat nolēmuši aizturēt vienu no vi­ņiem? Kuru?

— Nē, esmu nolēmis aizturēt visus.

Gilovs sarauca uzacis.

— Uz kāda pamata, ja drīkstu zināt? — Nesaņēmis atbil­di, jaunais frants ironiski pasmīnēja.

— Godājamo inspektor, tas ir visīstākais absurds. Labāk būs, ja izlikšos to nedzirdējis. Cik zinu, Anglijā likumus cie­na. Viena tūrista noslepkavošana jūsu teritorijā nedod jums tiesības aizturēt visus grupā ceļojošos ārzemju pilsoņus.

— Bet viņu noslepkavoja viens no šīs grupas!

— Vai jums ir pierādījumi? Varbūt tas bija kāds no vies­nīcas darbiniekiem?

— Kas nēsā pulksteni platīna ķēdē?

— Tādā gadījumā tas varētu būt kāds viesnīcā ielavījies maniaks. Sāda versija ir tikpat iespējama kā jūsējā, bet tāpēc jau jūs netaisāties arestēt visus Londonas maniakus, vai ne? Situācija ir skaidrāka par skaidru: vai nu jums ir konkrēts pamats kādu aizturēt, vai arī doktora Lautona vadītā grupa pilnā sastāvā dodas tālāk uz Parīzi un Nicu!

— To mēs vēl redzēsim! — Dafs atbildēja, lai gan saprata, cik slidena ir viņa pozīcija.

Atlikušo laiku vi ņš izmisīgi tērēja, iztaujādams neskaitā­mos milzīgās pilsētas juvelierus un drēbniekus. Tomēr ne pie viena nebija iegriezies noslēpumains džentlmenis ar lūgumu salabot pulksteņķēdi vai piešūt atrautu kabatu. Un, tā kā lietas iepriekšējā izmeklēšanā viņš nevarēja uzrādīt nevienu konkrētu pierādījumu, Lautona grupa varēja mierīgi atstāt Londonu. Tiesa, tās sastāvs bija sarucis, jo misis Potere no­lēma tēva mirstīgās atliekas pavadīt atpakaļ uz dzimto pil­sētu. Pamela tālāk ceļoja bez mātes. Toties Fenuviki pārtrauca strīdēties ar Lautonu par atdodamo naudu un ar skābiem ģīmjiem palika grupā.

Mirklī, kad vilciens uz Duvru uzņēma gaitu Viktorijas sta­cija, inspektors Dafs parakstīja pēdējo no dienesta vēstulēm, kuras tika adresētas vairāku Amerikas pilsētu policijai. Visās bija lūgums: noskaidrot, vai vēstulē minētajai personai pagāt­ne nav bijuši jel kādi sakari ar Detroitas autorūpniecības magnātu Hjū Morisu Dreiku. Dafs saprata, ka uz izsmeļo­šām atbildēm būs jāgaida krietns laiciņš, vismaz mēnesis. Tā­pēc kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm jau pēc nedēļas viņu pārsteidza šefa zvans. Pa telefonu viņš īsi paskaidroja, ka "pienākusi jauna informācija sakarā ar Dreika lietu".

Dafs galīgi apjuka, kad gaidītās Amerikas vēstules vietā šefs viņam pasniedza telegrammu no Nicas: "Lūdzam neka­vējoties ierasties inspektoru Dafu sakarā ar pēkšņo Lautona grupas tūrista Voltera Honivuda nāvi. Versija — pašnāvība. Komisārs Destēns."

— Vai varu jau šodien doties ceļā? — Dafs jautāja.

— Protams, — šefs teica. — Būtu labi, ja jūs viņu notver­tu vēl pirms izbraukšanas no Sanremo. Cik noprotams, Lau­tons stingri turas pie ceļojuma grafika.

— Tas gan aizvien vairāk sāk izskatīties pēc slepkavību grafika, — inspektors drūmi sacīja. — Franču komisāra ver­sija šķiet visai apšaubāma.

— Man arī tā šķiet, — šefs piekrita. — Gribu cerēt, ka pēc jūsu ierašanās Rivjērā doktora Lautona tūristu grupā vairs nenotiks ne slepkavības, ne pašnāvības. Vēlu veiksmi, inspektor Daf!

— Franču policijas atskaitē rakstīts, ka vienīgie, kas paš­nāvības brīdi atradās dārzā un pat dzirdēja šāviena troksni, bijāt jūs un misters Fenuviks. Vai tā ir patiesība?

— Protams, ja to apgalvo franču policija. — doktors Lau­tons pat nedomāja slēpt, ka franču policistus viņš vērtē apmē­ram tikpat augstu ka to angļu kolēģus.

— Tomēr te, — Dafs vēlreiz ielūkojās oficiālajā raportā,

— te vēl atzīmēts, ka pēc šāviena jūs turpinājāt sarunāties ar misteru Fenuviku…

— Vai tas būtu aizliegts? Pirmkārt, piejūras parkā šaudās visi, kam vien ienāk prāta; iespējams, ka franči tā izklaidē­jas. Otrkārt, lai apklusinātu Fenuviku, vajadzētu šaut vismaz ar lielgabalu, un arī tas nez vai līdzētu.

— Vai Fenuviks arī dzirdēja šāvienu?

— Noteikti dzirdēja. Viņš pat sarāvās. Taču par notikušo mēs uzzinājām vēlāk viesnīcā, kur mūs uzaicināja policija.

— Iznāk, ka jums abiem ir savstarpējs alibi.

— Bija, — Lautons precizēja. — Līdz šim rītam.

— Kāpēc "bija"? — inspektors nesaprata.

— Redzat šo zīmīti? Istabene to šorīt atrada uz Fenuvika spilvena un atnesa man. Lūdzu, varat izlasīt.

Ar sliktu pildspalvu uz papīra strēmeles bija uzskricelēts:

"Godātais doktor Lauton! Es jūs brīdināju, ka jebkuru krimi­nālu notikumu atkārtošanas gadījumā mēs kategoriski at­teiksimies jūsu sabiedrībā ceļot tālāk. Man ir apriebusies pra­tināšana, kuru jus nezin kāpēc esat aizmirsis iekļaut ceļoju­ma kontraktā. Mēs noīrējām mašīnu un pusnaktī aizbraucam. Jums nav tiesību mūs aizturēt. Jūs zināt mūsu Pitsfīldas ad­resi, tāpēc ceru, ka, atgriezies mājās, es priekšā atradīšu čeku par ceļojumā neiztērēto summu. Jūsu interesēs ir čeku izsūtīt pēc iespējas ātrāk. Normans Fenuviks."