Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Un tas ir cilvēks, kas noslepkavoja Hjū Morisu Dreiku?

— Jā.

— Arī par to ir vēstulē?

— Jā. Vēstule ir pie manis. Vakarā to parādīšu.

— Vai jūs, neredzējusi šo cilvēku daudzus gadus, spēsiet viņu pazīt?

— Nav ne mazāko šaubu.

Dafs atviegloti nopūtās. Beidzot! Viņš noslaucīja nosvīdušo pieri.

— Halo! Halo, vai jūs mani vēl dzirdat?

— Jā.

— Es vakarā noteikti ieradīšos pie jums. Pēc pussepti­ņiem… Atbraukšu kopā ar grupu. — Pēkšņi Dafam iešāvās prātā Fenuviks, bet tas nelikās nopietni. Tomēr katram gadī­jumam viņš piemetināja: — Lūdzu, neatstājiet numuru, ie­kams es neesmu atbraucis! Pacentīšos, lai jūs varētu neuzkrī­toši aplūkot Lautona tūristus. Apsolu, ka jums tāpēc nebūs nepatikšanas.

— Pateicos. Lai ko tas man maksātu, esmu apņēmusies šo lietu novest līdz galam. Visdrīzāk — maksa būs ļoti augsta. No tā jau vīrs baidījās. Bet viņa slepkavam jāsaņem sods. Varat uz mani paļauties.

— Nezinu, kā lai jums pateicos… Līdz vakaram!

— Līdz vakaram. Gaidu jūsu zvanu.

Nolicis klausuli, Dafs nevarēja vien attapties. Kad istabā ienāca Lautons, inspektors ilgi neapjēdza, ko tas no viņa vē­las.

— Vai ar Sanremo jau runājāt?

— Ar Sanremo? Jā, protams.

— Vai uzzinājāt ko jaunu?

— Nē.

— Žēl… Brauksiet atpakaļ uz Londonu?

— Pagaidām vēl ne. Būšu pateicīgs, ja rezervēsiet man vie­nu biļeti uz Sanremo.

Pusdienojot restorānā, Dafs pēc iespējas neuzkrītošāk cen­tās aplūkot visus tūristus pēc kārtas. Tagad, kad viņš zinā­ja, ka slepkava ir tepat, inspektors dega kā ugunīs. Kurš? Varbūt Lautons? Pilnīgi iespējams. Doktors pārāk satraucās, kad izdzirda par zvanīšanu uz Sanremo… Teits? Kā tur bija ar viņa pēkšņo lēkmi? Kenavejs? Pārāk jauns. Benbovs? Gandrīz neiespējami. No Kīna gan var gaidīt nezin ko… Maksis Minčins? Gangsteri nevilcinādamies likvidē savus pre­tiniekus, bet ar ko viņam varēja sariebt kurlais večuks? Ross? Vivians? Fenuviks? Dafs pie sevis nolamājās. Fenuviks bija aizlaidies lapās. Zināms, ja vajadzēs, viņš kašķīgo vīreli sa­meklēs kaut elles dibenā. Izraus no Indiānas štata Pitsfīldas un atgādās Londonā…

Ekspresis atstāja Nicas stacijas galveno peronu tieši pus­piecos. Pārliecinājies, ka neviens pēdējā mirklī nav atteicies no tālakceļošanas, Dafs atgriezās kupejā, kur jau klusēdami sēdēja Teits un Kenavejs.

— Paldies Dievam, ka pakošanās drudzis ir aiz mugu­ras, — Dafs teica, — un nu varam mierīgi apbrīnot garāmslīdošās ainavas.

— Ja jūs rūpējaties par manu sirdi, — Teits īgni atbildē­ja, — varat neuztraukties. Pagaidām jūtos labi.

— Patīkami to dzirdēt. Ko lai dara, manā dabā ir vienmēr par kādu raizēties.

Kādu brīdi Dafa uzmanību saistīja mežiem apaugušie pa­kalni, kas saplūda ar jūras rāmo zilgmi.

— Ir nu gan skaistums, — viņš mēģināja turpināt sarunu.

— Dekorācija, — Teits norūca, neatraudamies no laikrak­sta. Dafs pievērsās Kenavejam.

— Vai šis ir jūsu pirmais tālais ceļojums?

— Nē. Studiju gados es diezgan daudz izklejojos pa pa­sauli. Tikai tagad sāku aptvert, cik tas bija lieliski…

— Diemžēl dzīve nesastāv no vieniem priekiem…

— Diemžēl, — Kenavejs piekrita, uzmetis skatienu savam drūmajam patronam.

— Tas tiešām ir jauki, ka ar jūsu veselību viss ir kārtī­bā, — inspektors atkal uzrunāja Teitu. — Kad jūs salonā zau­dējāt samaņu, gandrīz necerēju, ka varēšu ar jums aprunāties.

— Tomēr jūsu aktivitāte ir apbrīnojama, — Teits nikni teica. — Pat jums vajadzētu manīt, ka šīs sarunas mani ap­grūtina.

— Pat man? — Dafs sarauca pieri. — Droši vien jums taisnība. Jūsu ironija ir vietā, jo es tā arī neesmu spējis uz­zināt, kāda iemesla dēļ jūs toreiz noģībāt.

— Nekāda iemesla nebija, godājamo inspektor, absolūti nekāda. Es jau jums to sacīju.

— Jā, jā, es kļūstu aizmāršīgs. Vai tajā naktī, kad nogali­nāja Hjū Dreiku, jus arī neko nedzirdējāt? Vaidus, gārdzienus, cīņas troksni?

— Ka es varēju ko dzirdēt, ja starp manu un Dreika nu­muru atradās Honivuda apartamenti?

— Tāda gadījumā jūs, protams, nebūtu dzirdējis neko. Taču, godājamo advokāt, lieta tā, ka Dreiku noslepkavoja Honivuda numurā.

— Ko? — Kenavejs iekliedzās. Teits nobāla, bet turpināja klusēt.

— Vai jūs dzirdējāt, mister Teit? Dreiku noslepkavoja Ho­nivuda numurā, — Dafs atkārtoja.

— Tomēr aizrakāties gan, — Teits saīdzis nosvieda avīzi.

— Būs jāatzīst, ka jūsu spējas ir mazliet lielākas, nekā sāku­mā domāju.

— Atzīstat gan. Es savukārt ceru, ka būsiet ar mieru maz­liet mainīt savu agrāko liecību.

Teita lupu kaktiņos pavīdēja smaids.

— Lai notiek. Izstāstīšu, ko zinu. Gribat — ticiet, gribat — neticiet Tas man gluži vienalga. Naktī uz septīto februāri es patiešām caur miegu blakusistabā saklausīju troksni, kas at­gādināja cīkstēšanos. Skaidri zināju, ka tas ir Honivuda nu­murs. Troksnis nevarēja būt ilgs, jo, kad galīgi uzmodos, viss jau bija apklusis. Prātoju, ko darīt. Ceļojumā devos ar nolū­ku uzlabot nervus, un doma, ka varu iepiņķēties svešos ķīvi­ņos, izsauca šausmas. Zināms, man nebija ne jausmas, ka blakusistabā notiek slepkavība. Tā kā mieru nekas vairs ne­traucēja, likos uz auss un tūdaļ aizmigu. Pamodos rītausmā, un pēkšņi sagribējās kādā mazā kafejnīcā izdzert tasi stip­ras kafijas. Ārsts gan man to ir stingri aizliedzis, bet galu galā mēs neviens nedzīvosim mūžīgi… Padzēris kafiju, es vislabakā noskaņojumā apmetu līkumu miglainajā Sentdžeimsa parkā, un, kad atgriezos viesnīcā, portjē paziņoja pēdējo jaunumu: naktī trešā stāvā nogalināts amerikāņu tūrists. Viņa vārdu portjē nezināja, bet man tūdaļ iešāvās prātā: Honi­vuds! Cīniņš aiz sienas! Es dzirdēju, kā nogalina manu tautie­ti un neko nedarīju, lai viņam palīdzētu, lai aizturētu noziedz­nieku! Ticiet, es biju šokā! Nākamais trieciens bija vēl bries­mīgāks. Iedams uz salonu, zināju, ka nekad vairs neredzēšu dzīvu Honivudu, bet tieši viņu es ieraudzīju pirmo — dzīvu un veselu… To mana sirds nespēja izturēt.

— Žēl, — teica inspektors, — jums to man vajadzēja iz­stāstīt tajā rītā.

— Jums taisnība. Bet jutos tik vārgs un slims… Mana vienīgā vēlēšanās bija turēties pēc iespējas nost no tā visa. Ilgojos vienīgi miera. Tas arī viss. Jums, protams, ir pamats man neticēt. Kā vēlaties ..

— Gribētos ticēt. Vai to vajadzēja darīt, rādīs nākotne.

— Vēlos tikai vēlreiz atkārtot, — advokāta balsī ieskanē­jās simpātijas, — ka jūsu spējas patiesi ir daudz lielākas, ne­kā es sākumā domāju. Un tas man sagādā prieku, inspektor!

— Pateicos… Re, Sanremo jau klāt!

Autobusā, kas tūristus veda uz viesnīcu, Lautons metodis­ki iepazīstināja grupu ar rītdienas plānu.

— Galvenais — nenokavējieties! Tūdaļ pēc pusdienām mēs braucam uz ostu. Lai nebūtu liekas rūpes ar bagāžu, izpako­jiet tikai pašu nepieciešamāko. Protams, tas var sagādat neēr­tības, bet laineris uz Dženovu mūs negaidīs.

Pēc dažām minūtēm viņi jau atradās viesnīcas "Palace" hallē. Dafs palūdza sev numuru pirmajā stāvā līdzās lifta cilindram, ko ieskāva rets drāšu režģis. Šis lifts, cerēja inspek­tors, pēc dažām minūtēm uznesīs viņu pretī Londonā izdarī­tās slepkavības noslēpumam… "Palace" nepiederēja pie tām modernajām viesnīcām, ar kurām lepojās Sanremo. Taču tai piemita neliela hoteļa šarms un komforts. Līdz vakariņām bija vēl laba pusstunda, koridoros jautās tas diskrētais klu­sums, kura laikā kūrorta viesi savos numuros gatavojās pie klātajiem galdiem doties izcilu drēbnieku darinātajos vakar­tērpos.