Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Tevi ļoti mīlošais Volters.

Pēc vēstules izlasīšanas Dafu pārņēma pilnīga bezcerība. Atrisinājums bija tik tuvu — un atkal nekā! Ka Hjū Dreika slepkavība bija nejauša, viņš nojauta jau Londonā. Taču trīskārtīgais slepkava bija jāatklāj un jātiesā. Vēstulē viņa klātbūtni varēja just katrā rindā. Bet kā lai tagad uzzina, kurš no tūristiem ir Everhards? Teits, Kenavejs, Vivians? Ross? Varbūt Minčins? Benbovs vai Kīns? Un ja nu Fenu­viks? Nē, pēdējais atkrīt, jo viņš Nicā pameta grupu un ne­varēja nošaut Honivuda sievu… Ja Dafs nevēlējās, lai par viņu rēktu viss Skotlendjarda personālais sastāvs, slepkava bija jāatrod! Inspektors iebāza vēstuli kabatā un izgāja hal­lē. Tur viņu apstādināja līdz nāvei pārbiedētais doktors Lau­tons.

— Portjē man teica, ka atkal notikusi slepkavība. Ko no­galināja šoreiz?

— Honivuda sievu. Nošāva liftā. Tieši man blakus. Minū­ti pirms tam, kad viņa taisījās man uzrādīt Dreika un Honi­vuda slepkavu. Slepkavu, kas ceļo jūsu grupā.

— Manā grupā? — Lautons ievaimanājās. — Tagad arī es tam ticu. Ticēju arī agrāk, tikai centos sev testāstīt, ka tas nav iespējams. Tagad tiešām nav vairs jēgas turpināt ce­ļojumu. Tās ir beigas.

Dafs sapurināja sabrukušo grupas vadītāju.

— Tās nav beigas, doktor! Ceļojums noteikti jāturpina. Ceru, ka jūs man palīdzēsiet. Turklāt pēdējais upuris nebija no jūsu grupas. Teorētiski šī slepkavība neskar nevienu no jūsējiem. Vietējā policija kādu no jums var iztaujāt vienīgi kā iespējamo liecinieku. Pēc dažām dienām vai pat ātrāk jums atļaus mierīgi turpināt ceļojumu.

— Mierīgi!?

— Jā. Slepkava savu ir paveicis, un, ja jūs turpināsiet iecerēto maršrutu, viņš jutīsies pilnīgā drošībā. Pārējais ir mana un Skotlendjarda darīšana.

— Lai notiek, — doktors Lautons piekrita. — Ja jau jums liekas, ka tā vajag… Bet pēdējā slepkavība mani ir galīgi izsitusi no sliedēm. Trīs nāves — tas pat pasaules ceļojumam ir par daudz!

— Es jūs saprotu. Tomēr, lūdzu, turieties kā vīrs!

Dafs gariem zobiem tiesaja vakariņas, kad restorānā ienā­ca Pamela Potere un tuvojās viņa galdiņam.

— Gribat zināt jaunumus? Mēs ar misteru Kenaveju tūdaļ pēc ierašanās viesnīcā devāmies izlūkot apkārtni. Markam ga­dījās brīvs brītiņš, jo misters Teits pēc vilciena nolikās at­pūsties. Tikko atstājām viesnīcu, pie tās durvīm apstājās milzīgs auto. Varat iedomāties, kas no tā izkāpa?

— Kas?

— Mūsu dārgie paziņas Fenuviki!

— Nevar būt! Tiešām viņi?

— Viņi gan. Ļoti steidzīgi. Tomēr neslēpa izbrīnu, ka mēs esam klāt. Esot domājuši, ka mēs ieradīsimies tikai rīt.

— Cikos tas notika?

— Varēja būt divas minūtes pāri septiņiem. Kad mēs ar Marku hallē sastapāmies, pulkstenis nosita septiņas reizes.

— Divas minūtes pāri septiņiem… — Dafs lēnām atkār­toja. Pamela viņam uzsmaidīja un devās uz blakus galdiņu, pie kura jau sēdēja misis Lūsa. Inspektors turpināja automā­tiski vakariņot. Viņš atcerējās, ka Sibillu Konveju nošāva tie­ši ceturksni pirms septiņiem…

Dafs tā arī nespēja, kā nākas, izgaršot itāļu virtuves gar­dumus, jo atlikušo vakariņu laiku cītīgi prātoja, ko iesākt ar Fenuvikiem. Varbūt nodot viņus Itālijas policijas ziņā? Taču pret Normanu Fenuviku nebija nekādu konkrētu pierādījumu. Turklāt tāda gadījumā majors sāktu interesēties par visu Lautona grupu, un to inspektors nevēlējās. Beidzot Dafs no­lēma atstāt dīvaino pāri mierā.

No jauna saticies ar municipālās policijas šefu, inspektors pārliecinājās par sava lēmuma pareizību. Majors, kura uzpūtī­ba bija krietni noplakusi, atzinās, ka liecinieku pratināšanas gaitā nozieguma aina kļuvusi arvien neskaidrāka. Viss atgā­dināja klasisku bezpierādījumu slepkavību. Nebija atrasts ne ierocis, ne lodes čaulīte. Vienīgais tiešais liecinieks Dafs atra­dās ārpus aizdomām. Varēja manīt, ka majors ir tuvu sabru­kumam. Izteicis viņam līdzjūtību, Dafs izgāja ievilkt elpu uz terases un ieraudzīja tur pītos krēslos sēdošos Pamelu Poteri un Marku Kenaveju.

— Jauka vietiņa patērzēšanai, — apsēdies līdzās jaunie­šiem, detektīvs konstatēja.

— Patiešām jauka, — Kenavejs piekrita. — Tik spoža mē­nesnīca un vēl aromāts, kas plūst no apelsīnu birzs! Mēs tie­ši prātojam, vai nebūs jāpiemaksā pie rēķina. Lautons jau ceļojuma sākumā brīdināja, ka par papildu servisu nāksies piemaksāt. Piemēram, par veļas mazgāšanu, par vīnu, ko pa­sūtīsim numurā, un tā tālāk. Varbūt mēnessgaisma un ziedu smarža arī ir papildu serviss?

— Ļoti negribas sagandēt jūsu romantisko noskaņoju­mu. — Inspektors pasmaidīja. — Bet man steidzīgi jānoskaid­ro daži jautājumi. Vai tiesa, ka pirms vakariņām jūs abi devā­ties nelielā pastaigā?

— Vēlējāmies uzlabot apetīti, — Kenavejs paskaidroja.

— Mūs taču nepārtraukti baro kā uz kaušanu! Kā pēc tā lai novērtē šejienes pavārmākslas šedevrus?

— Misters Teits neiebilda, ka jūs viņu atstājat vienu?

— Tieši otrādi, viņš gribēja atpūsties un bija laimīgs, ka vācos prom.

— Kurā stāvā esat apmetušies?

— Trešajā.

— Tālu no lifta?

— Gandrīz līdzās.

— Vai sešos četrdesmit piecās jūs vēl bijāt viesnīcā? Vai dzirdējāt šāviena troksni?

— Biju un dzirdēju.

— Kur jūs tajā brīdī atradāties?

— Apakšējā hallē. Gaidīju Pamelu. Mēs gan bijām noru­nājuši satikties septiņos, bet patrons mani vārda tiešajā no­zīmē patrieca no numura.

— Vai, gaidīdams Pamelu, nepamanījāt vēl kādu no jūsu grupas?

— Nevienu. Šurpu turpu šaudījās tikai daži viesnīcas kal­potāji. Šāviena troksni dzirdēju, bet nesapratu, kas tas ir. Troksnis atskanēja no lifta puses, un, tā kā jau biju iepazinies ar šo Itālijas tehnikas brīnumu, gaidīju, ka nākamā mirklī kabīne, liesmu un dumu apņemta, gāzīsies lejā! — Marks iesmejās.

— Vai tas nozīmē, ka šāviena brīdī misters Teits atradās savā numurā?

— Protams, un jādomā, ka sirsnīgi krāca.

— Pieņemsim, ka tā arī bija, — Dafs domīgi novilka.

Nule pieminētais misters Teits, tērpies elegantā vakara

uzvalkā, cienīgi iesoļoja terasē. Dafs pārsteigts vēroja, ka advokāts nepavisam nav tik vecs, kā viņam bija licies. Var­būt slimīgs, noteikti norūpējies, bet citādi — vīrietis labākajos gados.

— Es jūs meklēju, — Teits uzrunāja Kenaveju.

— Pakavējieties mūsu kompānijā, — Dafs aicināja. — Va­kars ir tik jauks!

— Neredzu nekā jauka, — Teits saīdzis noducināja. — Vis­mīļāk es gribētu atrasties Ņujorkā. Man šī bezdarbīgā vaļošanās ir līdz kaklam…

Ka tik viņš netaisās pārtraukt ceļojumu, Dafs pie sevis no­domāja.

— Iesim augšā, Mark! — Teits pavēlēja. — Gribu doties pie miera. Neraizējieties, šovakar ilga lasīšana neiznāks.

— Atkal kriminālromāni? — Dafs jautāja.

— Nē. Slepkavību te tāpat ir diezgan. Mēs tagad lasām krievu klasiku. Marks cer mani tā ātrāk iemidzināt, lai viņam atliktu vairāk laika pastaigam mēnessgaismā. Ejam, Mark!

— Pienākums aicina! — Marks Kenavejs smaidīdams pie­cēlās. — Jāiet vien būs. Diemžēl tev vienai nāksies apmaksāt rēķinu par mēnesnīcu un ziedu smaržām. Ar labu nakti!

— Patīkams jauneklis, vai ne? — Dafs uzlūkoja Pamelu.

— Ļoti patīkams, — meitene atsaucās. — Tikai reizēm… Toties šodien viņš uzvedās lieliski.