Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

Uzzinājis no portjē, ka Sibilla Konveja atrodas savā ce­turtā stāva numurā, inspektors viņai piezvanīja un sadzirdēja klausulē melodisko balsi, kas daudzkārt bija sajūsminājusi tūkstošiem teātra mākslas cienītāju.

— Es klausos.

— Runā inspektors Dafs no Skotlendjarda.

— Paldies Dievam, ka esat klāt. Man nezin kāpēc kļuvis baisi. Bet es jums tā kā tā palīdzēšu.

— Vai varam satikties tūlīt? Visi grupas tūristi izklīduši pa savām istabām, bet kuru katru brīdi viņi nāks lejā uz res­torānu. Viņus gaidot, mēs varētu aprunāties.

— Labi. Es paņemšu līdzi to vēstuli. Vīrs to man atsūtīja no Londonas. Jūs no tās daudz ko sapratīsiet, un pēc tam…

— Pēc tam vērosim tos, kas iet uz restorānu. Hallē atra­du patīkamu stūrīti — daži mīksti krēsli, kurus gandrīz aiz­sedz palmas. Vai jūsu numurs ir tālu no lifta?

— Gandrīz blakus.

— Nāciet ārā, es tūdaļ pēc jums uzbraukšu, un mēs dosi­mies uz savu novērošanas punktu. Jūsu numurs ir četrdesmi­tais?

— Jā. Es jau eju.

Dafs enerģiski nospieda izsaukuma pogu. Kabīne brauca lejup tik nesteidzīgi, ka Dafam likās — pagājusi vesela mū­žība. Pēc tam spilgti apgaismotais cilindrs tikpat lēni cēlās augšup. Gaidošās dāmas zeltsprogainā galviņa apbrīnojami harmonēja ar viņas brokāta vakarkleitu. Un, lai gan koridorā bija krēslains, Dafs uz mūžu ieslēdza atmiņā sievietes klasis­ki daiļo, skumju apgaroto seju.

— Priecājos jūs redzēt, inspektor! Te ir minētā vēstule.—

Viņa pasniedza konvertu, un Dafs to rūpīgi noglabāja kabatā.

— Paldies. Lasīsim to lejā. Lūdzu, ienāciet, kamēr lifts nav sācis kustēties.

Viņš nospieda pirmā stāva pogu, kabīne nodrebēja un sā­ka slīdēt lejup.

— Es jūtos gauži slikti, — aktrise atzinās. — Bet zinu, ka man tas jādara…

— Cst! — Detektīvs pielika pirkstu pie lūpām. — Vēlāk… Mums būs laika diezgan, lai…

Viņš nepaguva pabeigt teikumu, jo atskanēja kluss, bet skaidrs šāviena troksnis. Kaut kas mīksti iesita viņam pa ple­cu un nokrita uz kabīnes grīdas. Dafs noliecās, lai paskatī tos uz nokritušo priekšmetu, un tajā pašā mirklī sajuta, ka Si­billa Konveja smagi saļimst uz viņa auguma. Dafs satvēra viņu rokās un ar šausmām ieraudzīja, ka uz zeltainā brokāta aizvien lielāks plešas sarkans traips.

— Lūk, tas arī viss, — tikko dzirdami izdvesa aktrise.

Dafs mēģināja kliegt, bet nespēja izdabūt ne skaņu. Mē­mā izmisumā viņš noskatījās, kā trešā stāva vāji apgaismo­tais koridors izgaist skatienam.

Atmiņas par drausmo minūti visu mūžu vajāja inspektoru. Viņa klātbūtnē nogalināja sievieti. Cieši līdzās viņam nolā­dētajā būrī, kurš apstāsies tikai pirmajā stāvā. Kad viņš tiks no tā ārā, būs jau par vēlu…

Šāviena iztraucētie iemītnieki bailīgi vēra vaļā savu numu­ru durvis. Dafs uzmanīgi novietoja Sibillu Konveju uz ādas dīvāna. Pietika uzmest viņai aci, lai saprastu, ka nekas vairs nav līdzams. Viņš metās atpakaļ pie lifta un pacēla tajā no­sviesto priekšmetu. Tas bija nobružāts zamša maisiņš. Inspek­tors skaidri zināja, kas tajā atrodas: akmentiņi. Visparastākie oļi, ar kādiem pilnas daudzas pludmales.

Tiklīdz Dafs aizvēra lifta durtiņas, atskanēja izsaukuma zvans, un kabīne iečīkstēdamās cēlās augšup. Lūkodamies kabīnes spilgtajā apgaismojumā, inspektors aptvēra, ka ik­viens tās pasažieris varēja kļūt par lielisku mērķi pat nemā­kulīgam šāvējam. Pietika caur reto drāšu režģi, kas ietvēra lifta šahtu, izbāzt jebkuru šaujamieroča stobru. Turklāt bez jebkāda riska: brīdi, kad atskanēja šāviens, kabīne jau bija ceļā uz nākamo stāvu, un slepkava nemanīts paguva izzust koridora pustumsā. Tagad tas šķita pašsaprotami, bet iepriekš paredzēt to nebūtu varējis pat ar vistrakāko iztēli apveltīts cilvēks. Dafs pie sevis nolamājās, vienlaikus gandrīz apbrī­nodams slepkavas velnišķīgo gudrību.

Hallē ienāca viesnīcas direktors. Viņa pārlieku kuplās mie­sas formas vedināja domāt par milzīgiem spageti kalniem, ko ar apetīti notiesājis cienījamais sinjors. Viņam pa pēdām sekoja tieviņš administrators. Izlauzies kā tanks cauri ziņkā­rīgo pūlim, direktors apstulbis blenza uz nogalēto aktrisi. Uz­klausījis Dafa paskaidrojumus, viņš sagrīļojās.

— Nošauta liftā?! Kas to izdarīja?

— Nezinu. Es pats arī atrados tajā liftā.

— Kopā ar noslepkavoto? — Direktora izbrīns auga augu­mā. — Tādā gadījumā jums jāpaliek šeit, līdz ieradīsies poli­cija.

— Pats par sevi saprotams. Mani sauc Dafs. Esmu Skot­lendjarda inspektors. Nogalinātā bija svarīga lieciniece Lon­donā izdarītas slepkavības lietā.

— Lieciniece? Ak tā… Nabadzīte! Viesnīcas prestižam tas ir pamatīgs trieciens. Vito, mudīgi drāz pēc ārsta! Lai gan… Ārstam te nebūs ko darīt… Dāmas un kungi, lūdzu, izklīs­tiet, nabaga sinjorai pat jūs vairs nevarat palīdzēt. Vito, kus­ties taču! Pasauc no posteņa municipālos policistus! Nekādus karabinierus, dzirdi! Tu vēl būtu spējīgs atvilkt šurp pašu Musolīni…

Izkaltušai maikstei līdzīgais administrators aizskrēja ko kājas nes. Dafs devās uz kāpnēm, bet resnulis viņu apturēja.

— Uz kurieni, sinjor?

— Izpētīt slepkavības apstākļus, sinjor direktor. Es taču jums paskaidroju, ka pārstāvu Skotlendjardu. Cik viesu paš­laik apmetušies jūsu viesnīcā?

— Tieši simt divdesmit — aizņemti visi numuri.

— Ak Dievs! — Dafs sadrūma. — Tas nozīmē, ka polici­jai būs ko noņemties, līdz visus iztaujās.

Pie sevis inspektors nodomāja, ka nopūlēties vajadzēs arī tam, kurš zina, ka slepkava jāmeklē vienīgi starp Lautona grupas tūristiem… Viņš uzkāpa trešajā stāvā. Koridorā ne­viena nebija. Nekas neliecināja, ka te kāds būtu šaudījies. Dafs sapīcis konstatēja, ka ideāla slepkavība tomēr ir iespē­jama… Nomākts viņš uzkāpa vēl stāvu augstāk un pieklau­vēja pie četrdesmitā numura durvīm. Tās atvēra nobijusies is­tabene. Inspektors viņai īsos vārdos pastāstīja par Sibillas Konvejas nāvi. Meiča ievaidējās.

— Ak, sinjor, viņa to paredzēja! Visu rītu viņa ļoti nervo­zēja un nepārtraukti atkārtoja, kas man būs jādara, ja ar vi­ņu notiks kāda nelaime.

— Un kas tad jums jādara?

— Jātelegrafē draugiem uz Ņujorku, lai tie nokārto sinjoras un nabaga mistera Honivuda mirstīgo atlieku pārvešanu uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

— Telegrammas jāsūta draugiem vai ģimenei?

— Sinjora nekad nepieminēja savu ģimeni. Ari mistera Ho­nivuda ģimeni ne.

— Lūdzu, parādiet man adreses, kuras nosauca sinjora. Pēc tam noejiet pirmajā stāvā un pasakiet direktoram, kur es atrodos. Droši vien viņi gribēs nelaiķi uznest augšā.

— Jūs esat inspektors Dafs?

— Jā.

— Sinjora šodien jūs vairākkārt pieminēja. Viņa tik ļoti gaidīja jūsu ierašanos…

Izvadījis istabeni, Dafs devās uz viesistabu. Lai gan vēs­tule, ko minūti pirms savas nāves viņam iedeva aktrise, de­dzināja kabatu, inspektors pirms itāļu policistu ierašanās no­teikti gribēja aplūkot numuru. Ātri viņš caurskatīja nedaudzās amerikāņu draugu sūtītās vēstules un neieraudzīja tajās nekā ievērības cienīga. Apsekoja rakstāmgalda atvilktnes un ne­aizslēgtās ceļasomas. Guļamistabā, revidēdams Sibillas Kon­vejas rokassomiņu, viņš pēkšņi sajuta, ka tiek novērots. Ap­griezies Dafs ieraudzīja smulgu municipālās policijas majoru, kas izbrīnīts blenza viņā.