Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— "Pusnakti aizbraucam", — Dafs atkārtoja. — Nebūtu slikti uzzināt, uz kurieni?

— Viesnīcas darbinieki stāsta, ka Fenuviks esot taujājis par kuģiem, kas no Dženovas dodas uz Ņujorku.

— No Dženovas? Tas nozīmē, ka, braucot pa Zilgā krasta šoseju, viņi droši vien ir jau šķērsojuši Itālijas robežu…

— Ceru, ka tas ir noticis. — Lautons pamāja.

— Rādās, ka šī doma jūs iepriecina.

— Pat ļoti. Es jau piecpadsmit gadus strādāju tūrisma biz­nesa, bet tik pretigu tipu redzu pirmo reizi! Esmu sajūsmā, ka beidzot viņš izgaisis kā dūmi.

— Un kopā ar viņu izgaisis jūsu alibi.

— Kam man alibi? — Lautons neslēpa izbrīnu. — Atkār­toju: franču policija nešaubās, ka tā bijusi visparastākā paš­nāvība, kādas Rivjērā notiek dučiem. Vai varu iet? Kā allaž pirms došanās ceļa man ir milzums darīšanu.

Doktors aizgaja, un Dafs iegrima domās. Nu jau divi no aizdomās turamajiem bija izzuduši no viņa redzesloka. Ho­nivuds — uz visiem laikiem… Un, lai gan Fenuviks nepavi­sam nelīdzinājās aukstasinīgam slepkavam, inspektors pēc pieredzes zināja, ka ārējais izskats mēdz būt maldinošs.

Pie durvīm klauvēja. Nākamajā mirklī Dafu apžilbināja franču policijas komisāra Anrī Destēna mundiera zeltmirdzošās treses un uzšuves, kas lieliski harmonēja ar Nicas uzbā­zīgi grezno atmosfēru.

— Bezgalīgi priecājos sastapt cienījamo kolēģi no Skot­lendjarda, — sirsnīgi kratīdams Dafa roku, sacīja komisārs.

— Nesagaidījis jūsu vizīti, steidzos šurp, lai uzzinātu jūsu pirmos iespaidus.

— Tas bija pilnīgi lieki, godātais komisār, — Dafs atbil­dēja. — Jūsu raports ir pati pilnība. Tajā skaidri atspoguļo­jas franču policijas augstā kvalifikācija. Jūsu secinājumi pil­nībā sakrīt ar to, ko uzzināju, iztaujādams tūristus un grupas vadītāju doktoru Lautonu.

— Ak, inspektor, jūs man glaimojat! — Šķita, ka komi­sārs teju, teju sāks murrāt kā labi paēdis runcis. — Mēs esam tikai pieticīgi slavenā Skotlendjarda skolnieki. Tomēr jāatzīst, ka ar Honivudu nācās krietni noņemties. Pēdas ap viņu bija izmīdījuši ziņkārīgie, arī ierocis bija gājis no rokas ro­kā. Viens pirksta nospiedums uz otra — ārprāts. Par laimi, Honivuda rādītājpirksta nospiedums uz mēlītes bija skaidri saskatāms. Bez tam mums ir ieroču tirgotāja liecība, ka šo "Smitu un Vesonu" nelaiķis pircis dienu pirms nāves. Ja gri­bat turpināt izmeklēšanu…

— Negribu vis, — Dafs apliecināja. — Man nav ne mazā­kā iemesla apšaubīt franču kolēģu veikumu.

— Prieks dzirdēt! — Destēns apmierināts iesaucās.

— Diemžēl mūsu paradīzes stūrītī pašnāvības nav retums. Varbūt tāpēc, ka krāšņā daba pārāk asi kontrastē ar cilvēku personiskajiem pārdzīvojumiem. Doktors Lautons stāstīja, ka nabaga Honivuds esot ļoti smagi pārdzīvojis šķiršanos no savas talantīgās sievas. Viņš jau ir zvanījis kundzei uz San­remo, lai pavēstītu par bijušā laulātā drauga nāvi. Licies, ka viņa nav bijusi sevišķi satraukta. Tādas ir sievietes, mesjē! Un tomēr — vai mēs varētu bez viņām dzīvot?

— To nu es nezinu. — Dafs pasmaidīja.

— Nekādā gadījumā, mesjē! Par to pat domas nevar būt! — Komisārs sasita plaukstas. — Vai varu uzskatīt, ka šī lieta ir pabeigta?

— Protams. Vai drīkstu informēt doktoru Lautonu, ka vi­ņa grupa var gatavoties aizceļošanai?

— Bez šaubām! Tam nav nekādu šķēršļu. Laimīgu ceļu arī jums, inspektor! Ai, gandrīz aizmirsu. — Destēns iebāza roku kabatā. — Varbūt kāds no tūristiem uzņemtos atdot šo mantiņu mis Sibillai Konvejai. Mēs to atradām līdzās nelai­ķim. Šaubījos, vai sūtīt to kopā ar viņa pārējām mantām. Nezin vai tāds nieks varēja piederēt miljonāram. Drīzāk tas izkritis kādam no ziņkārīgajiem dīkdieņiem. Bet ko var zināt? Ja nu tas nelaiķim bija dārgs suvenīrs? Man tas nav vaja­dzīgs. Vēlreiz vēlu jums visu to labāko!

Dafs samulsis vērās zamša maisiņā — tādā pašā, kādu at­rada līdzās nožņaugtajam automobiļu magnātam. Viņš at­raisīja satrupējušo saitīti un izbēra uz galda sīkus, pelēkus oļus. Inspektors brīdi uzmanīgi akmentiņus aplūkoja, pēc tam sabēra tos atpakaļ un maisiņu aizsēja. Nocēlis telefona klausu­li, viņš teica:

— Lūdzu, savienojiet mani ar Sanremo viesnīcu "Palace" un paaiciniet pie aparāta mis Sibillu Konveju. Es gaidīšu sa­vā numurā.

Pie durvīm bikli pieklauvēja, un parādījās Lautons.

— Redzēju, ka komisārs aizgāja. Vai viņš atļāva mums at­stāt Nicu?

— Jā. Viņš uzskata, ka šī lieta ir pabeigta.

— Viņš? Bet jūs?

— Tas atkarīgs no manas sarunas ar mis Konveju.

— Es jau viņai zvanīju!

— Zinu. — Dafs pamanīja, ka doktors sāk uztraukties.

— Es zvanu viņai citā nolūkā.

— Saprotu. Es būšu tepat viesnīcā. Ekspresis atiet četros trīsdesmit, visi jau ir gandrīz sapakojušies. Katram gadīju­mam mani var atrast vai nu numurā, vai apakšējā hallē.

Tūdaļ pēc Lautona aiziešanas iezvanījās starppilsētu tele­fona signāls.

— Halo! Halo! — Inspektors ar balss skaļumu demonstrē­ja neuzticību Francijas telefona sakariem.

— Kas vēlas runāt ar mis Konveju? — jautāja tik tikko sadzirdama melodiska balss.

— Es! Skotlendjarda inspektors Dafs! Es izmeklēju lietu par…

— Kāds inspektors?

— Dafs. DAFS!!

— Nekliedziet tik skaļi. Vārdi saplūst, un es neko nesa­protu.

Tikai tad Dafs apjēdza, ka bauro kā satrakots vērsis. Sa­valdījies viņš sāka runāt normāli.

— Mans vārds ir Dafs. Inspektors Dafs no Skotlendjarda. Vadu izmeklēšanu sakarā ar doktora Lautona grupas tūrista mistera Dreika noslepkavošanu. Pašlaik atrodos Nicā.

— Sapratu. Kāpēc jūs zvanāt man?

— Vispirms, lai izteiktu līdzjūtību…

— Pateicos. Lautons jau izteica man līdzjūtību sakarā ar mana bijušā vīra pašnāvību.

— Tā nebija pašnāvība. Misteru Honivudu nogalināja.

Klausulē iestājās klusums.

— Vai jūs mani dzirdat? — Dafs uztraucās.

— Jā, — balss skanēja pavisam klusu.

— Un es, mis Konveja, esmu pārliecināts, ka abas slepka­vības ir savstarpēji saistītas.

— Apliecinu, ka tas ir taisnība.

— Kā… ko jūs teicāt? — Inspektors neticēja savām au­sīm.

— Teicu, ka abas nāves ir saistītas. Var pat sacīt, ka tā ir viena slepkavība.

— Kādā nozīmē? — Dafs sasprindzināja dzirdi.

— Mums vajadzētu satikties. Tas ir pārāk garš stāsts. Vai jūs varat atbraukt uz Sanremo kopā ar Lautona grupu?

— Zināms! Viņš teica, ka vilciens no Nicas atiet puspie­cos, tātad Sanremo mēs būsim ap pusseptiņiem.

— Es jūs gaidīšu. Tas, ko taisos jums atklāt, arī var pa­gaidīt. Vīrs, baidīdamies kaitēt manai karjerai, negribēja teikt jums patiesību. Tagad, domāju, tam vairs nav nozīmes. Ne­drīkst pieļaut, ka ļaundaris paliek nesodīts. Es zinu, kas no­galināja manu vīru.

— Jūs… Jūs zināt? — Dafs juta, ka mute ir pavisam sausa.

— Zinu.

— Dieva dēļ, kāpēc riskēt un atstāt viņu brīvībā vēl da­žas stundas? Nosauciet man viņa vārdu!

— Varu tikai pateikt, ka tas ir viens no Lautona grupas tūristiem.

— Kurš?

— Viņa tagadējo vārdu nezinu. Senajos laikos, kad bijām pazīstami, viņu sauca Džims Everhards. Protams, tāda vārda grupas sarakstā nav.

— Ka jūs to zināt?

— Vīrs man atrakstīja vēstuli.

— Un tur nav tagadējā vārda?

— Nav.