Erls Birgerss - Ceļojums ar slepkavu

— Tomēr tu esi aprakstījis kaudzi papīra, — Heilijs aiz­rādīja. — Varbūt papētīsim tavas piezīmes kopā. Reizēm divas galvas ir labāk nekā viena.

Dafs atvēra bloknotu.

— Tu biji klāt, kad sarunājos ar grupas pirmo daļu. Sim­pātiskā Pamela Potere, kas stingri nolēmusi atrast vectētiņa slepkavu. Mūsu kopējais draudziņš Lautons, kurš iepriekšējā vakarā strīdējās ar Dreiku un kura čemodāna siksna kļuva par slepkavības ieroci. Visai apķērīgā misis Spaisere, kas māk veikli izvairīties no jebkurām vārdiskām lamatām. Misters Honivuds…

— Pagaidi! — Heilijs iesaucās. — Atceries, kā viņam pa­nikā trīcēja rokas…

— Roku trīcēšanu neviena zvērināto tiesa neņems vērā. Man arī viņa izbīlis šķita aizdomīgs, nu un tad? Likums at­vēl katram trīcēt un drebēt, cik uziet.

— Vai aprunājies arī ar pārējiem?

— Runāju, protams. Arī ar Patriku Teitu no trīsdesmitā numura.

Dafs pastāstīja draugam par advokāta negaidīto sirdslēk­mi salonā. Heilijs uzmanīgi klausījās.

— Ko tu par to domā? — viņš jautāja.

— Domāju, ka viņu kaut kas stipri izbiedēja. Vai arī kāds, ko viņš necerēja ieraudzīt salonā. Bet ko tas dod? Teits ir ievērojams advokāts, neviens viņu nepiespiedīs teikt to, ko viņš vēlas noklusēt. Turklāt iespējams, ka viņš tiešām neko nezina. Teits apgalvo, ka tādas lēkmes viņam uznākot bieži.

— Tomēr tu nedrīksti advokātu izlaist no acīm. Tāpat kā Honivudu.

— Zinu. Bet ir vēl viens,.. — Dafs pastāstīja par Kīnu.

— Esmu gandrīz pārliecināts, ka naktī viņš atstāja savu nu­muru ne tikai lasīšanas kāres dēļ… Viņš arī jāpatur vērā. Visai veikls zellis, melo vienā gabalā un to nemaz neslēpj.

— Un kā pārējie?

— Nekādu pieturas punktu. Simpātisks jauneklis, Teita sekretārs Marks Kenavejs, polo spēlētājs Stjuarts Vivians, sens misis Spaiseres paziņa. Klibs Rietumu krasta koktirgotājs, vārdā Ross. Brālis un māsa Fenuviki. Brālis ir pretencio­za niecība. Nāvīgi apvainots, ka viņu iztaujā, un taisās neka­vējoties atteikties no tālākā ceļojuma.

— Ko tu saki!

— Tā ir, bet viņš nav uzmanības vērts. Fenuviks nespētu nožmiegt pat trusīti. Atliek četri, kas ciešāk jāpieskata: Honi­vuds, Teits, Lautons un Kīns. Jā, vēl ir Benbovi no Akronas. Vīram pieder riepu fabrika, un viņš ir nojūdzies uz filmēšanu. Nevar vien sagaidīt, kā mājās iepriecinās draugus un paziņas ar kustīgajām ceļojuma bildēm. Vienīgā ievērības cienīgā de­taļa: Benbovi dzīvo Akronā, kas atrodas divu jūdžu attālumā no Kantonas.

— Kantonā bija izgatavota seifa atslēdziņa?

— Jā. Tomēr Benbovain nav nekāda sakara ar slepkavību. Viņš nav tāda tipa cilvēks. Iepazinos ar pasaules apceļotāju misis Lūsu, jauku dāmu, cienījamos gados. Tādas var sastapt ikvienā tūristu grupā. Un, visbeidzot, diezgan atbaidošais Minčinu pāris no Čikāgas.

— No Čikāgas? Maksis Minčins?

— Tiešām Maksis. Kas ar viņu ir?

— Nekas, vienīgi pirms pāris dienām izlasīju šo vārdu Federālā izmeklēšanas biroja sūtītajā telegrammā Skotlend­jardam. Tavs Minčins ir liela kalibra gangsteris, kas klanu savstarpējo cīniņu dēļ uz laiku pārtraucis savu darbību.

— Neko teikt, tu mani iepriecināji…

— Vai ne? Ņujorkas policija iesaka viņu pieskatīt, jo Londonā esot apmetušies daži viņa drauģeļi, kam uz Maksi ir zobs.

— Tādā gadījumā, — Dafs apņēmīgi nosprieda, — man pēc pusdienām nāksies ar viņu vēlreiz tikties. Tiesa, Dreiku gan nenogalināja ložmetēja kārta. Iespējams, ka vecās pasau­les klimats labvēlīgi ietekmējis pat Maksi Minčinu, tomēr ar viņu der aprunāties kārtīgāk.

Pēc pusdienām abi policijas virsnieki atgriezās Vainstrītā un sāka pētīt Amerikas Savienoto Valstu karti.

— Ir nu gan zeme, — Dafs stenēja. — Tik milzīgā valstī policija ne mirkli nevar justies mierīga. Es negribētu tur strā­dāt ne par kādiem cepešiem. Re, kur tā ir — Makša Minčina iemīļotā pilsēta… Hm, Čikāga atrodas šeit, bet kur ir Detroita?

— Pēc Amerikas mērogiem turpat līdzās. — Heilija pirksts atdūrās Mičigana ezera krastā.

— Iznāk, ka Dreiks un Minčins dzīvojuši gandrīz kaimi­ņos! — Dafs iesaucās, — Varbūt pat pazinušies. Lai gan — kas varētu būt kopīgs Detroitas miljonāram ar Čikāgas gang­steri? Jo rādās, ka Dreiks patiešām bijis visu cienīts cilvēks, ko par Minčinu vis neteiksi. Varbūt abu pagātnē ir kāds ko­pīgs noslēpums? Teiksim, Kanādas alkohola kontrabanda pāri Mičigana ezeram "sausā likuma" laikos? Muļķības… Pro­tams, Maksītis varēja pamatīgi iedzīvoties no šī likuma pār­kāpšanas, bet turēt par to aizdomās Dreiku būtu idiotisms. Tikpat labi mēs varētu iedomāties, ka viņi kopā lasīja akmen­tiņus, gaidīdami spirta transportu no Kanādas! Stāsta gan, ka Amerikā viss ir iespējams, bet tas tomēr būtu par traku.

Pēc šī skumjā slēdziena Dafs nolika karti atpakaļ skapī un devās uz Brūma viesnīcu.

Misters Minčins bija ar mieru pieņemt detektīvu savā nu­murā. Čikāgas slavenība sagaidīja Dafu pidžamā un čībās.

— Pēc sātīgām pusdienām es allaž mēdzu nosnausties, — Maksis mīlīgi paskaidroja. — Tā vislabāk var atgūt spēkus.

— Lūdzu piedošanu, ka iztraucēju. — Dafs arī bija izmek­lēti pieklājīgs. Klusībā viņš nosprieda, ka pēcpusdienas snau­diens ir patīkami ietekmējis Minčina uzvedību.

— Neņemiet galvā! — Minčins omulīgi izstaipījās. — Va­rat turpināt pratinašanu. Lieciet lietā savus spīdzināšanas rī­kus!

— Skotlendjardā ar spīdzināšanu nenodarbojas! — Dafs apvainojās.

— Nevar būt! — gangsteris brīnījās. — Mūsu policija gan laiku pa laikam laiž darbā dūres. Iznāk, ka Amerika šo to var pamācīties no mīļās, vecās māmulītes Anglijas. Jo labāk! Raujiet vajā, inspektor!

— Pagājušajā naktī viesnīcā noslepkavots jūsu ceļabiedrs, — Dafs teica.

— Ak kāds jaunums! Par to jau čivina visi Londonas zvir­buli…

— Man diemžēl jāatgādina, ka pēc Skotlendjardā saņem­tās informācijas slepkavības bija jūsu dzīves dominante Či­kāgā.

— Kas… Kas bija slepkavības?

— Dominante, mister Minčin. Tas nozīmē, ka tādējādi jūs parasti atrisinājāt savas darījumu problēmas.

— Vai dieniņ, cik precīzi trāpīts! — Maksis sajūsmināts iesaucās. — Goda vārds, tie zeļļi saņēma pēc nopelniem. Tur­klāt tas notika Čikāgā. Londona nav manu interešu sfērā, va­rat ticēt.

— Ticu. Tomēr, zinot, ka tūristu vidū ir tāds slepkavību speciālists, mums vajadzēja…

— Jums vajadzēja sākt interesēties par manu necilo per­sonu? Lūdzu, interesējieties! Tikai jūs velti tērēsiet dārgo lai­ku, šīs pēdas nekur neved.

— Iespējams, — Dafs piekrita. — Vai jūs jau agrāk bijāt pazīstami ar Dreiku?

— Nē. Tiesa, iegriezdamies Detroitā savās darīšanās, tiku par viņu dzirdējis. Taču man nebija tas gods iepazīties ar tik ievērojamu cilvēku. Pirmoreiz ar viņu papļāpājām uz kuģa. Večuks uz goda. Atkārtoju: domāt, ka viņa šlipsi savilku es, ir vislielākā aplamība.

— Bez vajadzības Maksītis pat kaķēnam pāri nedarīs, — kvēli iejaucās misis Minčina. — Agrāk gan viņam nācās no­mierināt dažus karstgalvjus, bet tagad mēs esam uzsākuši jaunu dzīvi.

— Tāpēc jau atrodamies doktora Lautona kompānijā! Ārprāts, tikko tu, cilvēks, esi nolēmis pa īstam atpūsties, kāds mērglis grasās iegrūst tevi peļķē! Ko neteiksi, slepkavība! Atrastos mēs Čikāgā, es bez visādiem Skotlendjardiem sa­meklētu to nelieti un pa īstam ar viņu aprunātos! Pēc tam vi­ņam uz visiem laikiem zustu vēlēšanās sabojāt kārtīgiem ļau­dīm ceļošanas prieku…