D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

D. F. Kūpers

PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Varbūt visā plašajā pierobežā, kas šķira franču īpašu­mus no angļu koloniju teritorijas Ziemeļamerikā, neatra­dīsies vieta, kas spilgtāk liecinātu par 1755.—1763. gada niknajām un nežēlīgajām kaujām kā apvidus starp Hudzo- nas upes izteku un apkārtējiem ezeriem.

Šis apvidus bija tik izdevīgs un piemērots karojošo pulku kustībai, ka nevarēja palikt neievērots. Garais Šam- pleina ezers stiepās no Kanādas robežām dziļi iekšā Ņu­jorkas provincē, sniedzot frančiem dabisku ceļu, pa kuru viņi varēja' nobraukt pusi' atstatuma, kas tos šķīra no ienaidnieka.

Sampleina ezera dienvidu galam pievienojas ezers ar kristāldzidru ūdeni — Horikana jeb Svētais ezers.

Kalnu grēdu ietverts, Svētais ezers vijas ap neskaitā­mam sīkām saliņām un stiepjas vēl tālāk uz dienvidiem, līdz tam ceļā stājas plakankalne. Tur sākas vairākas jū­dzes gara valka, pa kuru ceļotājs nonāk pie Hudzonas upes, kas, par spīti daudzajām krācēm -jeb «rumbām», no šās vietas uz leju ir kuģojama.

Lolodami pārdrošus uzbrukuma plānus, neatlaidīgie franči centās nokļūt tālajās, nepieejamajās Alegeinu kalnu aizās un, protams, tūliņ novērtēja minētā apvidus labvē­līgos dabas apstākļus. Drīz vien tas kļuva par asiņainu ciņu lauku, kurā naidīgās puses raudzīja izšķirt jautā­jumu, kam jaunās kolonijas piederēs.

Uzkalnos, kas atradās pie satiksmes ceļiem, izauga cie­tokšņi, tos iekaroja gan viena, gan otra naidīgā puse, tos gan sagrāva, gan uzcēla par jaunu, kā nu uzvarētāji at­zina par vajadzīgu. Kamēr mierīgie zemkopji vairījās no bīstamajām kalnu aizām un centās uzturēties senajās no­metņu vietās, kur bija drošāk, milzīgie karapulki devās dziļi iekšā mežos, no kurienes atgriezās tikai nedaudzi, iz­diluši kā skeleti, neveiksmju nomākti.

Lai gan šis nelaimīgais apvidus nepazina miera jau­kumu, mežos valdīja moža dzīvība; norās un klajumos skanēja kara mūzika, kalni atbalsoja skaļus smieklus un daža laba pārgalvīga jaunekļa gaviļu saucienu, kad tas, zaļoksnēja jaunības spēka pārpilns, traucās arvien tālāk, lai galu galā ieslīgtu ilgā miegā, no kura nav atmodas.

Šajā cīņām bagātajā un asinīm slacītajā apvidū risinājās notikumi, ko mēģināsim attēlot. Šie notikumi attiecas uz trešo kara gadu, kad Francija un Anglija cīnījās par tie­sībām uz šo zemi, ko, par laimi, nevienai no tām nebija lemts paturēt.

Angļu karaspēku sakāva niecīgs pulciņš franču un indiāņu. Šās negaidītās nelaimes dēļ liels robežas posms palika bez apsardzības, un šim nopietnajam ļaunumam vēl pievienojās simtiem iedomātu un pārspīlētu briesmu.

Iebiedētie kolonisti sadzirdēja mežoņu kaujas saucienus katrā vētras brāzienā, kas triecās šurp no bezgalīgajiem mežiem rietumos.

Baiļu pārņemts, veselais saprāts nespēja iegrožot iz­tēli, kas briesmas daudzkārt pārspīlēja. Pat visdrošsirdī­gākie un pašapzinīgākie vīri jau sāka šaubīties par kara iznākumu. Bailīgo un mazdūšīgo skaits neticami ātri vai­rojās, tie jau paredzēja, ka visi Anglijas īpašumi Amerikā vai nu nonāks citticībnieku — franču rokās, vai ari franču sabiedrotie — indiāņi tos nežēlīgi nopostīs.

Kad cietoksnī, kas atradās starp Hudzonas upi un eze­riem esošās valkas dienviddaļā, pienāca vēstis par Mon- kalma virzīšanos augšup pa Šampleina ezeru, turklāt vēl ar tik lielu armiju, «cik kokiem lapu», tās uzņēma ar maz­dūšīgu padevību. Ziņu par Monkalma tuvošanos atnesa kāds indiānis vasaras dienas pievakarē. Līdz ar šo ziņu indiānis nodeva cietokšņa komandantam ari pulkveža Monro, kurš pārvaldīja cietoksni Svētā ezera krastā, pra­sību, lai nekavējoties nosūta viņam iespējami lielus pa­līgspēkus. Piecas jūdzes lielo attālumu, ko meža dēls bija veicis divās stundās, karaspēka daļa ar vezumiem varēja noiet no saules lēkta līdz rietam. Anglijas kroņa uzticamie kalpi bija nosaukuši vienu no cietokšņiem par Viljama Henrija fortu, otru — par Edvarda fortu. Nupat minētais veterāns skots Monro pārzināja pirmo fortu; viņa rīcībā bija viens regulārā karaspēka pulks un neliela brīvprā­tīgo kolonistu nodaļa. Tas tiešām bija pārāk mazs spēks, lai statos pretī varenajai armijai, ko Monkalms virzīja pret cietokšņa vaļņiem.

Otrā cietokšņa komandants bija ģenerālis Vebs, kura rīcībā atradās vairāk nekā pieci tūkstoši vīru. Ja apvie­notu izkliedētās nodajas savā vadībā, ģenerālis varētu vest pretī uzņēmīgajam francūzim divtik lielu kareivju skaitu.

Bet neveiksmju iebiedētie angļu ģenerāļi un viņu apakš­nieki atzina par drošāku sagaidīt vareno pretinieku uz vietas un neriskēja doties tam pretī, lai ar kauju aptu­rētu viņa virzīšanos uz priekšu.

Pirmais uztraukums par briesmīgo vēsti jau' bija mazliet norimis, kad Hudzonas krastā ierīkotajā nometnē, kuras ierakumi veidoja cietokšņa ārējo nocietinājumu ķēdi, iz­platījās baumas, ka pusotra tūkstoša izlases vīru rītausmā dosies uz Viljama Henrija fortu. Baumas drīz vien apstip­rinājās, jo vairākās nodaļas saņēma virspavēlnieka ko­mandu sagatavoties steidzīgam pārgājienam. Visas šau­bas izgaisa, un nākamajās pāris stundās nometnē dzirdēja vienīgi steidzīgus soļus un redzēja satrauktas sejas. Jaun­kareivji satraukti skraidelēja šurpu turpu un ar pārmē­rīgu centību tikai kavēja paši sevi; veterāni turpretī visu darīja apdomīgi un aukstasinīgi, bez kādas steigas, vienīgi nopietnie vaibsti un nemierīgais skatiens skaidri liecināja, ka arī viņiem vēl nepiedzīvotais, baismīgais karš meža biezokņos nesagādā nekāda prieka.

Beidzot saule krāšņi norietēja aiz tālajiem kalniem rie­tumos, un, kad tumsas plīvurs nolaidās pār nometni, ga­tavošanās troksnis norima. Nodzisa arī pēdējā uguntiņa kāda virsnieka baļķu būdā. Koki meta tumšas ēnas pār nometnes vaļņiem un šalcošo upi. Nometnē iestājās klu­sums, tikpat dziļš kā apkārtējos milzīgajos mežos.

Ausa miglains rīts. Kareivju smago miegu pārtrauca bungu rīboņa, kas atskanēja no klajumiņiem mežmalā. Vēl tikko jaušami slējās milzīgo priežu silueti, bet aus­trumi jau sārtojās un atsedza dzidrās debesis. Acumirklī visa nometne bija kājās ? pat nevīžīgākais kareivis izstei­dzās, lai nolūkotos biedru aiziešanā un pārdzīvotu šķirša­nās brīža notikumus un uztraukumu. Izlases karapulka sagatavošanās nevilkās ilgi. Karaļa algotņi uzpūtīgi mar­šēja labajā spārnā, bet pieticīgie kolonistu brīvprātīgie sakārtojās pa kreisi.

Izlūki izgāja pirmie. Mantu vezumus pavadīja stipra sardze, un, pirms vēl uzlecošā saule pelēko rita miglu vērta zeltainu, kareivji jau saslēdzās rindās un stingrā solī atstāja nometni. Viņi ieturēja lepno gaitu un kārtīgās rindas tik ilgi, kamēr tos pavadīja apbrīnas pilnie skatieni. Pamazām tālumā kara mūzikas skaņas kļuva klusākas, likās, mežs lēni aprij dzīvo pūli, līdz beidzot tas pavisam nozuda biezoknī.

Tagad vējš neatnesa šurp pat visspalgākās skaņas; pē­dējais kareivis bija nozudis skatienam, bet pie vienas no lielākajām un ērtākajām baļķu mājām, kā likās, atkal sā­kās gatavošanās ceļojumam. Mājas priekšā bija pievests kāds pusducis zirgu, kuru greznā apseglojuma īpatnības norādīja, ka vismaz divi no tiem domāti augstas kārtas lēdijām, kas šajā nomaļajā apvidū bija retums. Trešais zirgs bija apseglots kādam virsniekam, to liecināja arī ieroči. Pārējie zirgi, spriežot pēc vienkāršā apseglojuma un piesietajiem saiņiem, acīmredzot piederēja zemākas kārtas jātniekiem, kas gaidīja tikai pavēli, lai kāptu seg­los. Godbijīgā atstatumā šo grupu vēroja dīkdieņu ba­riņi —- daži apbrīnoja virsnieka tīrasiņu zirgu, citi trulā ziņkārībā nolūkojās sagatavošanās ainā.