D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Nostrādāts ar indiāņa veiklību! — Izlūks bez skaņas smējās. — Patīkami noskatīties! Bet bulta ir labs ierocis tikai tuvumā, un nazim jāpabeidz darbs.

— Ha! — indiānis iesaucās un ātri apgriezās kā medību suns, kas saodis medījumu.

— Dieva vārds, tur jau nāk vesels bars! — mednieks mirdzošām acīm iesaucās. — Ja tie pienāks pa šāvienam, es vienu nogāzīšu, lai tad vai visas sešas ciltis sadzird ma­nus šāvienus! Ko tu dzirdi, Čingačguk? Manām ausīm mežs ir mēms.

— Tuvumā ir tikai viens briedis, un tas ir beigts, — indiānis atteica un noliecās, ar ausi gandrīz pieskaroties pie zemes. — Es dzirdu soļus.

— Varbūt vilki. dzinuši briedi un tagad nāk pa tā pēdām?

— Nē, tuvojas balto cilvēku zirgi, — otrs atteica, cie­nīgi piecēlās un apsēdās uz baļķa agrākajā pozā. — Va­nagacs, tie ir tavi brāļi. Runā ar viņiem!

— Labi! Es tos uzrunāšu tādā angļu valodā, ka pašam karalim nebūs kauns man atbildēt, — mednieks sacīja tajā valodā, ar kuras skaidrību lielījās. — Bet es vēl nekā ne­redzu un nedzirdu ne dzīvnieku, ne cilvēku-soļus. Ahāl

Sauss žagars iebrikšķējās — tagad dzirdu, ka krūmi čab. Jā, jā, nu dzirdu soļu troksni, ko noturēju par ūdenskri-' tuma rūkoņu. Un te .jau ir arī viņi paši. Lai dievs viņus pasargā no irokēziem!

Tikko izlūks apklusa, parādījās nelielā pulciņa pirmais jātnieks.

Klajumiņu šķērsoja viena no tām līkumotajām takām, pa kādām brieži nāk uz upi nodzerties. Tā izbeidzās pie upes netālu no vietas, kur atpūtās mednieks ar saviem sarkanādainajiem biedriem. Pa taku lēni tuvojās ceļotāji, kuru parādīšanās meža biezoknī likās tik neparasta. Med­nieks pagāja dažus soļus uz priekšu, lai viņus sagaidītu.

— Kas nāk? •— izlūks prasīja un it kā nejauši pārmeta šauteni pār kreiso roku, ar labās rokas rādītājpirkstu pie- skardamies šautenes gailim. Bet viņa izturēšanās nebija draudoša.

— Likuma un karaļa draugi, — pirmais jātnieks atbil­dēja. — Mēs jājam pa šo ēnaino mežu jau kopš saules lēkta bez barības un esam ļoti noguruši.

— Tātad jūs esat apmaldījušies? — mednieks prasīja.

— Tieši tā. Vai nezināt, cik tālu no šejienes līdz Vil­jama Henrija fortam?

— Ha, ha! — mednieks iesmējās, bet tūliņ apvaldīja bīstamās skaņas, baidoties pievērst ienaidnieka uzmanību. — Jūs esat pazaudējuši ceļu, kā suns nozaudē pēdas, kad starp to un briedi atrodas Horikana ezers! Viljama Hen­rija forts, cilvēk! Ja jūs esat karaļa draugi un jums kādas darīšanas armijā, tad labāk jājiet gar upi uz Edvarda fortu un izklāstiet visu Vebam, kas sēž cietoksnī, kaut gan vi­ņam būtu vajadzējis lauzties aizās un mēģināt aizdzīt ne- kunīgo francūzi atpakaļ viņa migā .aiz Šampleina.

Ceļotājs nepaguva- uz šo negaidīto priekšlikumu atbil­dēt, kad, pašķirdams krūmus, no meža izjāja otrs jātnieks un nostājās uz ceļa pirmajam priekšā.

— No turienes, uz kurieni jūs ieteicat mums doties, mēs izjājām šorīt, — viņš sacīja.

— Tad jūs vispirms esat kļuvuši akli un tikai pēc tam apmaldījušies. Kara ceļš pāri valkai ir vismaz divas asis plats, tikpat plats kā tas, kas ved uz Londonu vai pat gar karaļa pili.

•—Neapstrīdēsim kara ceļa priekšrocības, — Heivards smaidīdams atbildēja, jo, kā lasītājs jau būs nopratis, ru­nātājs bija viņš. — Pašlaik varu sacīt tikai to, ka mēs uz­ticējāmies ceļvedim indiānim, kas solījās aizvest mūs pa kādu tuvāku, bet nepazīstamu taku. Taču viņš nomaldījās, un tagad mēs nezinām, kur atrodamies.

— Indiānis apmaldījies mežā! — mednieks šaubās pa­kratīja galvu. — Apmaldījies tādā laikā, kad saule de­dzina koku galotnes un strauti līdz malām pilni ūdens; kad sūnas pie katra akmens viņam stāsta, kurā pusē naktī spīd ziemeļu zvaigzne! Meži pilni briežu takām, kas ved pie strautiem un sālsbedrēm, tās ir visiem pazīstamas vie­tas. Arī zosu bari vēl visi nav aizlaidušies uz Kanādas ūdeņiem. Ārkārtīgi dīvaini, ka indiānis apmaldījies mežā starp Horikanu un upes līkumu! Vai viņš ir mohauks?

— No dzimšanas ne, šī cilts viņu uzņēmusi savā vidū. Man liekas, viņa dzimtene atrodas vairāk uz ziemeļiem, viņš ir tas, ko jūs saucat par huroni.

— Ha! — vienā balsī iesaucās abi mednieka sarkan- ādainie biedri, kas līdz šim bija sēdējuši nekustīgi un it kā vienaldzīgi pret .visu notiekošo, bet tagad uzlēca kājās; ziņkārība un interese bija pārspējusi viņu mieru.

— Huronis? — izlūks drūmi atkārtoja un atkal, šaubas neslēpdams, pakratīja galvu. — Tā ir nodevīga, blēdīga cilts. Huronis paliek huronis, lai kas to pieņēmis savā vidū. No viņa nekas cits neiznāk kā gļēvulis un klaidonis! Ja esat uzticējušies vienam no tiem, tad tikai jābrīnās, ka neesat sastapušies ar veselu baru!

— Par to nav ko baidīties, jo Viljama Henrija forts at­rodas ne visai tālu. Turklāt jūs aizmirstat, ka viņš tagad ir mohauks, kalpo mūsu armijā un ir mūsu draugs.

— Bet es jums saku: kas piedzimis kā mings, tas nomirs kā mings, — otrs pārliecinātā balsī atteica. — Mohauks! Ja gribat atrast godīgus indiāņus, tad meklējiet tos pie delavariem vai mohikāņiem. Ja viņi cīnās — ko gan lab­prāt nedara, jo ļāvušies, lai makuasi viņus padara par sievām, — bet, ja viņi iet kaujā, tad labāka karavīra par delavaru vai mohikāni nav!

— Pietiek! — Heivards nepacietīgi sacīja. — Es jums nejautāju, kāds raksturs ir tam cilvēkam, ko es labi pa­zīstu, bet kas jums ir svešinieks. Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu: cik tālu ir līdz galvenajai armijai, kas atrodas Edvarda fortā?

— Tas, šķiet, atkarīgs no tā, kas ir jūsu ceļvedis.

— Nemētāsimies ar tukšiem vārdiem, draugs, — Hei­vards runāja mierīgāk, apvaldījis savu īgnumu. — Ja jūs man pateiksiet, cik tālu ir līdz Edvarda fortam un aizve- dīsiet mani uz turieni, jūs par savām pūlēm saņemsiet atalgojumu.

— Un, ja es tā darītu, kas man galvos par to, ka neaiz- vedu pie armijas nocietinājumiem ienaidnieku, Monkalma spiegu? Ne katrs, kas runā angliski, ir uzticams pavalst­nieks.

— Ja jūs kalpojat par izlūku, tad jums vajadzētu zināt karaļa armijas sešdesmito pulku!

— Sešdesmito! Kā nu nezināšu! Nebūs daudz tāda, ko jūs varētu pateikt par karaļa amerikāņu armijas pulkiem un ko es nezinātu, kaut gan nevalkāju sarkano kareivja kamzoli, bet zaļo mednieka tērpu.

— Nu, tad jūs zināsiet arī šā pulka majora vārdu?

— Majora? — Mednieks saslējās kā cilvēks, kas lepns par parādīto uzticību. — Ja ir kāds, kas šajā zemē pazīst majoru Efingemu, tad tas stāv jūsu priekšā.

— Šajā pulkā ir vairāki majori. Tas, kuru jūs minējāt, ir vecākais. Bet es runāju par jaunāko no tiem, par to, kas komandē garnizonu Viljama Henrija fortā.

— Jā, esmu gan dzirdējis, kāds varen bagāts, jauns cil­vēks no dienvidu provincēm iecelts šajā amatā. Viņš ir vēl pārāk jauns šādam uzdevumam, un nederēja to iecelt sirmām galvām pāri, bet stāsta gan, ka viņš savu lietu protot un esot drošsirdīgs karavīrs.

— Lai nu viņš būtu kāds būdams un cik piemērots sa­vam uzdevumam, pašlaik viņš runā ar jums un tātad nav bīstams ienaidnieks.

Izlūks brīdi pārsteigts uzlūkoja Heivardu, tad pacēla cepuri un atbildēja mazāk pašapzinīgā tonī, lai gan vēl šaubījās .

— Es dzirdēju, ka viena nodaļa šorīt došoties no Ed­varda forta uz ezeru.

— Tas ir tiesa. Bet es izvēlējos īsāku ceļu un paļāvos uz indiāni, par kuru stāstīju.