D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Tas būtu veltīgi, viņš droši vieji atbildētu ar kādu izsaucienu. Viņš gan saprot angliski, bet kā lielākā daļa viņa ciltsbrāļu izliekas, ka neprot mūsu valodu. Bez tam —• diezin vai viņš vēlēsies ar mani runāt tagad, kad kara ap­stākļi liek viņam izturēties ar vislielāko cieņu. Bet, lūk, mūsu ceļvedis apstājies. Acīmredzot tur sākas taka, pa kuru mums jānogriežas.

Majoram Heivardam bija taisnība. Indiānis stāvēja ne­kustīgi un, jātniekiem tuvojoties, norādīja uz biezajiem krūmiem kara ceļa malā, kuros bija saskatāma taka — tik šaura, ka pa to varēja jāt tikai rindā.

•— Pa šo taku mums jānogriežas, — jaunais virsnieks sacīja klusā balsī. — Neizrādiet nekādas šaubas, citādi at­sauksiet briesmas, no kurām baidāties.

— Kora, kā tu domā? —- ierunājās gaišmatainā Alise. — Vai nebūtu drošāk sekot karaspēkam?

— Jūs slikti pazīstat mežoņu paražas, Alise, tāpēc arī nesaprotat, kādos apstākļos no viņiem jābaidās, — Hei- vards sacīja. — Ja ienaidnieks jau sasniedzis valku — kas gan nav iedomājams, tāpēc ka priekšā atrodas mūsu izlūki, — tad tas ielenks karaspēka nodaļu, jo tur var iegūt vairāk skalpu. Karaspēka ceļš ir zināms, bet mūsu taka vēl noslēpums, jo tikai pirms stundas nolēmām pa to jāt.

— Vai tiešām mēs neuzticēsimies šim cilvēkam tikai tādfšļ, ka viņa izturēšanās ir citāda un ādas krāsa tumša? — Kora vēsi sacīja.

Alise vairs nešaubījās. Viņa uzcirta savam naragan- setam [2] ar pātagu, pirmā pašķīra krūmu zarus un devās pa krēslainu, līkumotu taku indiānim pakaļ. Heivārds sa­jūsmināts uzlūkoja Koru un nolieca viņas priekšā krūmu zarus, kamēr Alise viena pati devās uz priekšu. Pavadoņi nesekoja viņiem līdzi mežā, bet aizjāja pa lielo ceļu. Hei- vards paskaidroja, ka tā iepriekš norunāts, jo tālredzī­gais indiānis ieteicis samazināt pēdu daudzumu uz takas. Tā varētu apmānīt Kanādas sarkanādainos, ja, tie nejauši būtu atklīduši tik tālu pulkam priekšā.

Kādu laiku ceļa grūtības neļāva sarunāties. Bet, kad viņi bija izjājuši cauri plašajai krūmāja .joslai, kas auga gar kara ceļu, viņi nonāca zem mūžsenu koku krēslainām velvēm. Šeit ceļš kļuva ērtāks, un, tiklīdz indiānis redzēja, ka sievietes spēj labi valdīt savus zirgus, viņš devās uz priekšu ātrāk — pa pusei skrienot, pa pusei soļojot. Tā arī sieviešu zirgiem nācās iet pusriksī. Virsnieks pagrie­zās pret melnaci Koru un gribēja kaut ko teikt, kad tā­lumā aizmugurē atskanēja zirga pakavu klaudzieni pret koku saknēm. Viņš apturēja zirgu, arī Kora ar Alisi pie­vilka pavadas, un visi trīs apstājās, lai uzzinātu, ko ne­gaidītais traucējums nozīmē.

Pēc brīža viņi ieraudzīja dzeltenbrūnu kumeliņu, kas skrēja kā briedis starp slaikajiem priežu stumbriem. Nā­kamajā acumirklī parādījās garais, neveiklais cilvēks, ko aprakstījām iepriekšējā nodaļā. Viņš jāja uz savas vājās ķēves tik ātri, cik vien tā spēja skriet. Kaut arī viņš ne­mitīgi bikstīja ķēvei sānos ar savu vienīgo piesi, viņš pa­nāca tikai to, ka ķēvītes pakaļējās kājas aulekšoja, bet priekšējās tām pieskaņojās klibojošā riksī. Rikšiem un aulekšiem bieži mainoties, radās ilūzija, it kā zirgs kustē­tos ātrāk, nekā" tas īstenībā notika, tāpēc Heivards, kas ļoti labi pazina-zirgus, nevarēja noteikt, kādā solī tuvo­jas šis nožēlojamais dzīvnieks, ko neatlaidīgais sekotājs tik cītīgi apstrādā ar vienīgo piesi.

Jātnieka izturēšanās un kustības bija tikpat apbrīnoja­mas kā viņa zirga izskats un gaita. Līdz ar katru zirga soli jātnieks pacēlās kāpšļos stāvus, gan pārāk izstiep­dams, gan saliekdams garās kājas, tāpēc likās, ka te viņš izaug liels, te atkal .sarūk, un nekādi nevarēja noteikt viņa auguma patiesos izmērus. Ja vēl piemetinām, ka tie ķēves sāni, ko bikstīja piesis, likās skrienam ātrāk uz priekšu nekā otri, turklāt kuplās astes vēzieni skaidri no­rādīja, kurus sānus apstrādā piesis, — tad zirga un jāf- nieka kopaina būs pilnīga.

Heivarda atklātā, glītā un vīrišķīgā seja pamazām no­skaidrojās, kad viņš ieraudzīja jātnieku, un ap lūpām sa­vilkās smaids. Alise nemaz, nepūlējās apvaldīt smieklus", un pat Koras tumšajās, nopietnajās acīs pavīdēja jautrība.

— Vai jūs meklējat kādu no mums?, — Heivards jau­tāja, kad dīvainais jātnieks piejāja klāt un apturēja zirgu. — Ceru, ka jūs nenesat ļaunas vēstis?

— Tieši tā, — svešinieks atteica, enerģiski vicinādams trīsstūraino cepuri, lai saviļņotu • smacīgo meža gaisu, un atļaudams klātesošajiem pašiem spriest, uz kuru no Hei­varda jautājumiem viņa atbilde attiecas.

Kad viņš bija atvēsinājis seju un atvilcis elpu, viņš ' turpināja: ^

— Dzirdēju, ka jūs jājot uz Viljama Henrija fortu. Tā kā arī es dodos turp, tad domāju, ka mums visiem būs patīkami pavadīt laiku labā sabiedrībā.

— Balsošana,» kā liekas, nav taisnīgi izdarīta, — Hei­vards atteica. — Mēs esam trīs, bet jūs esat aprunājies tikai ar sevi pašu.

— Tikpat netaisni ir arī tas, ka viens kavalieris uzņe­mas rūpes par divām jaunām dāmām, — otrs atbildēja pa pusei vientiesīgi, pa pusei vulgāri. — Ja kavalieris ir īsts vīrietis un dāmas īstas sievietes, tad visos strīdīgos jau­tājumos viņas piekritīs vīrietim. Tātad arī jums par vi­siem ir tikai viena balss.

— Ja jūs gribat nokļūt pie ezera, tad esat uz nepareiza ceļa, — Heivards augstprātīgi sacīja. — Lielais ceļš atro­das tur, vismaz pus jūdzi aiz mums.

— Tieši tā, —^svešinieks atteica un nemaz nesamulsa no vēsās uzņemšanas. — Edvardā es pavadīju vienu ne­dēļu, un man vajadzētu būt mēmam, ja es neprasītu, pa kādu ceļu man jājāj. Bet, ja es būtu mēms, tad nevarētu izpildīt savu amatu. — Mazliet pairgoj ies par savu asprā­tību, viņš nopietni turpināja:

— Manas profesijas cilvēkam nav ieteicams kļūt pārāk familiāram ar tiem, kas viņam jāmāca, tādēļ arī es nese­koju karaspēkam. Turklāt es ticu, ka tāds džentlmenis kā jūs var labāk spriest par ceļošanu, tāpēc nolēmu pievie­noties jūsu grupai, lai ceļš būtu patīkamāks un sarunas lietderīgākas.

— Ļoti patvaļīga un pārsteidzīga rīcība! — Heivards iesaucās neziņā —* dusmoties vai smieties svešajam tieši sejā. -T- Bet jūs runājāt par mācīšanu un par profesiju. Vai esat šejienes korpusa skolotājs, kas māca aizstāvības un apsūdzības cēlo mākslu? Vai varbūt jūs esat no tiem, kas velk līnijas un leņķus un izliekas, ka māca mate­mātiku?

Svešinieksfk^du brīdi uzlūkoja jautātāju ļoti pārsteigts, tad, zaudējis visu pašapziņu, jau pazemīgi atbildēja:

— Ceru, ka nevar būt ne runas par kāda apvainošanu; par aizstāvēšanos nedomāju, jo ar dieva žēlastību neesmu izdarījis nevienu lielāku grēku. Nesaprotu, ko jūs gribat sacīt, pieminēdams līnijas un leņķus, un citu pamācīšanu atstāju tiem, kas izredzēti šim svētajam darbam. Man pie­der tikai psalmu dziedāšanas- gaišā māksla un prasme skandināt slavas un pateicības dziesmas.

— Viņš acīmredzot ir Apollona skolnieks, — Alise jautri iesaucās. — Tāpēc es ņemu viņu savā sevišķā aiz­stāvībā. Beidziet viebties, Heivard, manas ausis ilgojas pēc maigam skaņām, atļaujiet viņam ceļot kopā ar mums! Turklāt, — viņa steidzīgi klusā balsi piebilda un pameta skatienu uz Koru, kas lēni sekoja klusajam, drūmajam ceļvedim, vājadzības gadījumā mums būs viens biedrs vairāk.

— Vai jūs domājat, Alise, ka es iedrošinātos vest pa šo slepeno taku tos, ko mīlu, ja varētu iedomāties šādu vajadzību?