Dzeks Londons: Brūnis vilks

Viņa iegāja atpakaļ mājā, lai uzvilktu galošas, jo zāle vēl mirka rasā, un, iznākusi ārā, redzēja, ka vīrs, viņu gaidīdams, iegrimis plaukstoša mandeļkoka ziedpumpura apbrīnošanā. Viņa meklējot pārlaida skatienu pār augsto zāli starp augļu kokiem.

— Kur Vilks? — viņa jautaja.

— Nupat vēl bija tepat, — Volts Irvins sacīja, atrau­dams skatienu no plaukstošā zieda poētiskā brīnuma, un arī sāka lūkoties visapkārt. — Vēl tikko redzēju viņu dze­namies pakaļ trusim.

— Vilk! Vilk! Surp, sunīt! — viņa sauca, kad viņi iz­gāja no augļu dārza un devās tālāk pa taku, kura caur gaiļpiešu džungļiem veda uz ciema ceļu.

Irvins iebāza mutē abu roku mazo pirkstiņu un, papil­dinot viņas saukšanu, spalgi iesvilpās.

Viņa ātri aizspieda ausis un neiecietīgi saviebās.

— Ak šausmas! Tu esi liriski noskaņots dzejnieks ar tik smalku jušanu un nezin ko, bet tik nejēdzīgi svilp. Man pārplīsīs bungādiņa. Tu jau svilp trakāk par…

— Orfeju.

— Es gan gribēju teikt — ielas puiku, — viņa pārme­toši pabeidza teikumu.

— Poēzija cilvēku nekavē būt praktiskam — vismaz mani ne. Es neesmu no tiem badmirām dzejniekiem, kas nespēj savas dzejas pērles pārdot žurnāliem.

Viņš piepūtās tēlotā pašapziņā.

— Es neesmu pažobeļu dziedonis vai par lētu naudu nolīgts trallinātājs balles zālēs. Un kādēļ? Tādēļ, ka esmu praktisks. Mana dzeja nav tik nabadzīga, ka par to pretī nevarētu iegūt drošu vērtību, teiksim, puķēs slīgstošu ko­tedžu, burvīgu ziedu pļavu kalnos, priedulāju, augļu dārzu ar trīsdesmit septiņiem kokiem, vienu garu upenāju rindu un divām īsām zemeņu dobēm, nemaz jau nerunājot par ceturtdaļjūdzi burbuļojoša strauta. Es, mīļā Medža, tir­gojos ar skaistumu, pārdodu dziesmu un iekasēju lietde­rīgas vērtības. Es nodziedu dziesmu un ar žurnālu palī­dzību pārvēršu to par vakarvēja elpu, kas šalko mūsu priežu silā, par čalojošu strautu, kas burzguļodams plūst pār apsūnojušiem akmeņiem un atbalso manī jaunu dziesmu, kura tomēr ir tā pati vecā, tikai brīnumaini — hm — pārvērtusies.

— Kaut visas tavu dziesmu pārvērtības būtu tik veik­smīgas! — viņa smiedamās atteica.

— Nosauc vienu, kura nebūtu tāda!

— Abi jaukie soneti, kas pārvērtās par sliktāko govi visā apkaimē.

— Govs bija skaista … — viņš gribēja aizstāvēties.

— Tikai nedeva pienu, — Medža viņu pārtrauca.

— Bet skaista tā tomēr bija, — viņš neatlaidās.

— Sajā gadījumā skaistais ar lietderīgo nekādi nebija apvienojams, — vina atbildēja. — Bet redzi, Vilks arī ir klāt.

No brikšņiem apauguša pakalna atskanēja lūstošu zaru troksnis, un tad pēdas četrdesmit virs viņiem klints stā­vās nokares virsotnē parādījās Vilka galva un pleci. Viņš stāvēja, stingri atspēries, un ar priekšķepām izkustināja oli; izslietām ausīm un vērīgām acīm viņš sekoja akmens lidojumam, līdz tas nokrita viņiem pie kājām. Tad viņš palūkojās uz saimniekiem un, muti iepletis, smēja pār visu purnu.

— Vilk! Vilciņ! — vīrietis un sieviete vienā balsī uz­sauca sunim. — Mījais Vilk!

Izdzirdis saucienu, suns atglauda ausis un pastiepa galvu uz priekšu, it kā ļaudamies neredzamas rokas glās­tām.

Viņi noskatījās, kā Vilks, atmuguriski kāpdamies, pa­zuda biezoknī, un gāja tālāk. Pēc dažām minūtēm ceļa līkumā, kur kalns nebija tik stāvs, suns viņiem piebiedro­jās, saceldams ap sevi veselu sīku oļu un putekļu lavīnu. Suns nebija sevišķi pieglaudīgs. Vīrietis viņam papliķēja pa muguru un paberzēja ausis, sieviete viņu apmīļoja mazliet maigāk un ilgāk, un Vilks aizdrāzās pa celiņu vi­ņiem pa priekšu, slīdēdams viegli un ātri, īsta vilka gaita.

Pēc ķermeņa veidojuma un spalvojuma tas bija īsts, liels meža vilks; tikai spalvas krāsa un plankumi noliedza izcelsmi no vilku cilts. Sīs pazīmes liecināja, ka tas to­mēr ir suns. Nekad nav redzēts tādas krāsas vilks. Kažokā mijās gaišbrūna, tumši brūna, kastaņbrūna nokrāsa — visdažādāko brūnumu gamma. Mugura un pleci bija silti brūnā tonī, kas uz sāniem kļuva gaišāks, līdz uz vēdera pargaja pavisam dzeltenā krāsā, kura šķita mazliet no­smulēta, jo bija sajaukta ar brūno. Baltais kakls un ķe­pas, tapat arī plankumiņi virs acīm izskatījās netīri, jo baltumā jaucās brūna piekrāsa, bet acis zaigoja kā divi zeltainbrūni topāzi.

Vīrietis un sieviete bija sunim ārkārtīgi pieķērušies — varbūt tādēļ, ka ar milzu grūtībām bija iekarojuši tā mī­lestību. Tas patiesi nebija nācies viegli, kad suns pirmo­reiz mīklainā kārtā nezin no kurienes uzradās viņu kalnu kotedža. Nobrāztām kājām un izbadējies tas viņu acu priekšā, turpat pie viņu logiem, nokoda trusi, tad aizrā- poja gabaliņu nostāk un apgūlās strautmalā zem upe­nāju krūrna. Kad Volts Irvins gāja turp, lai iebrucēju aplūkotu mazliet tuvāk, suns viņu sagaidīja ar niknu ņur- doņu, tāpat tas žņieba zobus pretī Medžai, kad viņa de­vās lejā pie strauta, nesdama par izlīguma zīmi lielu bļodu ar pienu un maizi.

Atnācējs šķita gaužām nemīlīgas dabas, jo noraidīja vi­sus draudzīgos tuvošanās mēģinājumus, neļaudams sev pieskarties un sagaidīdams viņus ar atņirgtiem zobiem un saboztu spalvu. Un tomēr projām negāja, gulšņāja straut­malā un apēda visu, ko viņi tam deva, ja vien nolika to drošā atstatumā un paši aizgāja. Viņš neapšaubāmi uz­kavējās tikai tādēļ, ka bija tik novārdzis; pēc dažām die­nam, mazliet atkopies, viņš nozuda.

Ar to pašu suns būtu izgaisis no Irvina un viņa sievas dzīves, ja Irvinam tieši tad nebūtu gadījušās darīšanas štata ziemeļos. Braukdams vilcienā, viņš netālu no Ka- lifornijas un Oregonas štatu robežas, nejauši palūkojies ārā pa logu, ieraudzīja gar sliežu ceļu skrienam savu ne­draudzīgo ciemiņu. Kā brūns vilks tas noguris, tomēr ne­nogurdināms joņoja gar dzelzceļa sliedēm, divsimt jūdžu garajā ceļā noputējis un noskretis.

Irvins bija impulsīvs cilvēks, turklāt dzejnieks. Nāka- maja stacijā viņš izkāpa no vilciena, nopirka skārnī ga­balu gaļas un netālu no pilsētiņas klaidoni noķēra. Ba­gāžas vagonā Vilks otrreiz atgriezās Irvinu kalnu mā­jiņā. Tur viņu veselu nedēļu noturēja ķēdē un abi Irvini viņu kopa lielā mīlestībā. Bet tā bija mīlestība, kurā ne mirkli nedrīkstēja aizmirst piesardzību. Noslēdzies un nai­dīgs kā atnācējs no citas planētas — suns ar ņurdoņu at­bildēja uz viņu mīļajiem vārdiem. Viņš nekad nerēja. Pa visu laiku, kamēr tas pie viņiem uzturējās, viņi ne reizes nedzirdēja viņu ierejamies.

Iekarot suņa draudzību bija ļoti grūti. Bet Irvinam pa­tika grūti uzdevumi. Viņš lika pagatavot metāla plāksnīti un tajā ieštancēt: «NOGĀDĀT VOLTAM IRVINAM GLENELLENA, SONOMAS APGABALĀ, KALIFORNIJĀ». Plāksnīti piestiprināja pie adas siksniņas, ko aplika su­nim ap kaklu. Tad viņu atlaida vaļa, un viņš tūliņ pa­zuda. Nākamajā diena viņi saņēma telegrammu no Men- dosinas. Divdesmit stundās Vilks bija noskrējis vairāk nekā simt jūdžu uz ziemeļiem un ceļā notverts.

Mājās viņu nogādāja Velsa transporta firma; trīs die­nas viņš nostāvēja ķēdē, bet ceturtajā, vaļā palaists, ne­kavējoties nozuda. Šoreiz viņam izdevās sasniegt Dienvid- oregonu, pirms viņu sagūstīja un atsūtīja atpakaļ. Ikreiz, ticis brīvībā, viņš aizbēga un vienmēr bēga uz ziemeļiem. It kā nezināms spēks viņu nemitīgi vilktu uz ziemeļiem. «Dzimtas puses instinkts,» sacīja Irvins, samaksājis iz­pirkumam visu naudu, ko,bija dabūjis par iespiestu so­netu, un atvedis dzīvnieku atpakaļ no Ziemeļoregonas.