Dzeks Londons: Brūnis vilks

Tad viņš piepeši aptupās, izslēja purnu un saka kram­pjaini plātīt muti, ikreiz ieplezdams to plašāk. Katru mu­tes papletienu pavadīja spazmas rīklē, kuras ar katru reizi kļuva spēcīgākas un mokošākas. Beidzot krampji satricināja balss saites — un tās sāka drebēt, sākumā pavisam klusi, vibrācija saplūda ar gārdzošo elpu, kas sunim lauzās ārā no krūtīm, tad pārvērtās par zemu, dobju skaņu, zemāko, kādu cilvēka auss jel kad uztvērusi. Tā bija muskuļu sagatavošanās, ieskaņa gaudošanai.

Bet tajā mirklī, kad kauciens jau lauzās ārā no atples­tās rīkles, mute krišus aizkrita ciet, krampji norima, un suns, acu nenovērsis, atkal skatījās pakaļ aizgājējam. Vilks pagrieza galvu un pār plecu tikpat neatlaidīgi sāka vērot Voltu. Taču vaicājošais skatiens palika bez atbil­des. Suns nesagaidīja ne vārda, ne kustības, nekāda iero­sinājuma vai norādījuma, ko tam darīt, kā izturēties.

Īss skatiens uz priekšu, kur vecais saimnieks tuvojās takas līkumam, Vilku no jauna satrauca. Viņš iesmilkstē­damies pielēca kājās un, it kā būtu kaut ko jaunu izdomā­jis, pievērsās Medžai. Pirmāk Vilks vispār nebija viņu ievē­rojis, bet tagad, ne 110 viena saimnieka palīdzības nesa­gaidījis, saprata, ka vienīgās cerības liekamas uz Medžu. Suns piegāja viņai klāt, ielika galvu klēpī un bakstīja ar purnu viņas roku. Tas bija vecs niķis, ja viņš gribēja ko izlūgties. Tad, pakapies nostāk, viņš sāka rotaļīgi dīžāties, pieplaka ar priekškājām pie zemes un centās ar visu au­gumu, sākot ar lūdzošajam acīm un pieglaustajām ausīm un beidzot ar asti, kas luncinājās kā vēzēklis, darīt viņai zināmu to domu, ko citādi neprata izteikt.

Taču drīz viņš atteicās ari no tā. Suni nomāca to cil­vēku saltums, kas nekad agrāk nebija pret viņu salti iz­turējušies. Viņš nespēja sagaidīt no tiem ne atbildi, ne palīdzību. Tie izlikās viņu neredzam. Tie bija kā miruši.

Vilks atkal lēni pagriezās un skatījās pakaļ vecajam saimniekam. Skifs Millers patlaban griezās Ceļa līkumā. Pēc mirkļa viņš būs izzudis skatam. Taču ne reizes viņš nepagrieza galvu atpakaļ, bet soļoja taisni uz priekšu smagnēji, vienmērīgi, it kā viņu nepavisam neinteresētu tas, kas notiek aiz muguras.

Sādā solī viņš nozuda aiz takas līkuma. Vilks gaidīja, vai gājējs neparādīsies no jauna. Gaidīja veselu garu mi­nūti, gaidīja klusēdams, rāms, pat nepakustēdamies, it kā pārvērties par akmeni — par dzīvu, par ilgu un kaislas vēlēšanās apgarotu akmeni. Vienreiz ierējies, viņš apklusa un gaidīja. Tad pagriezās un aiztecēja atpakaļ pie Volta Irvina. Apostījis viņa roku, suns smagi apgūlās viņam pie kājām, nenovērsdams acu no ceļa līkuma, kas bija tukšs un pamests.

Šķita, ka sīkais strautiņš, kas tecēja lejup pa apsūno­jušajiem akmeņiem, pēkšņi sācis burbuļot skaļāk. Skanēja vēl tikai pļavu cīruļa dziesma, citādi neviena troksnīša. Lielie, zeltainie tauriņi laidelējās saules mirdzas pielietajā gaisā, lāgiem pazuzdarni snaudulīgajā ēnā. Medža uz­meta vīram triumfējošu skatienu.

Pēc pāris minūtēm Vilks piecēlās. Viņa kustības pauda stingru apņēmību. Viņš nepaskatījās ne uz vīrieti, ne uz sievieti. Skatiens bija kā piekalts ceļam. Vilks bija izšķī­ries. Viņi to saprata. Un saprata, ka viņiem pašiem grū­tais pārbaudījums tikai tagad sākas.

Vilks sāka skriet, un Medžai jau savilkās lūpas, lai suni mīļi pasauktu, sauciens ar varu lauzās uz āru. Un tomēr neizlauzās. Neviļus viņa paskatījās uz vīru un re­dzēja, cik bargi tas viņu vēro. Lūpas aizvērās, un viņa klusi nopūtās.

Vilks vairs neskrēja rikšiem, bet joņoja gariem lēcie­niem. Ne reizi viņš nepalūkojās atpakaļ, vilka aste bija taisni nostiepta. Vienā lēcienā viņš nošķēla ceļa līkumu un pazuda.