Dzeks Londons: Brūnis vilks

Citā reizē brūnajam klaiņotājam bija palaimējies iz­skriet cauri Kalifornijai, visai Oregonai un lielākajai da­ļai Vašingtonas štata, pirms viņu nogādaja atpakaļ «pēc piederības». Visdīvainākais šajos ceļojumos bija apbrīno­jamais ātrums, ar kadu suns skrēja. Tiklīdz viņš, labi pa­ēdis un atpūties, tika vaļā, ta visu enerģiju veltīja tikai skriešanai. Bija izdevies noskaidrot, ka pirmajā dienā viņš noskrien pat līdz pusotra simta jūdžu un pēc tam pa simt jūdzēm dienā līdz tam brīdim, kad tiek notverts. Mājās viņš pastāvīgi atgriezās izkāmējis, izsalcis un me ­žonīgs, bet ceļa devās atspirdzis, uzkrājis jaunus spēkus; viņš traucās uz ziemeļiem, it kā paklausīdams kādam no­slēpumainam aicinājumam, ko neviens neprata izskaidrot.

Beidzot, veselu gadu nesekmīgi mēģinājis ai/bet t, suns pakļāvās neizbēgamajam liktenim un nolēma palikt mājā, kur viņš paša pirmaja dienā bija nokodis trusi un atgūlies strautmalā atpūsties! Un pat tad vel pagaja krietns laiks, iekām viņš sāka paciest saimnieka un saimnieces pieskar­šanos. Tā bija liela uzvara, jo viņi bija vienīgie, kas drīk­stēja suni noglāstīt. Vilks bija neiedomājami nedraudzīgs, un nevienam viesim, kas apmeklēja kotedžu, neizdevās nodibināt ar viņu sirsnīgas attiecības. Katru tuvošanās mē­ģinājumu viņš sagaidīja ar klusu ierūkšanos, bet, ja kā­dam pietika drosmes iet vēl tuvāk, zobi atžņiebās un rū­ciens pārgāja ņurdoņā — tik ļaunīgā un baisā ņurdoņā, ka nobijās pat visuzņēmīgākie, un tāpat no tās baidījas ari apkārtējo fermeru suņi, kas bija gan dzirdējuši suņa ņurdēšanu, bet nekad šādu vilka ņurdoņu.

Vilkam nebija pagatnes. Viņa dzīves stāsts sākās ar Voltu un Medžu. Viņš bija ieradies no dienvidiem, bet ne­kad neizdevās nekā uzzināt par saimnieku, kuram viņš piederējis un no kura, acīm redzot, aizbēdzis. Misis Džon­sona, viņu tuvākā kaimiņiene, kas viņus apgādāja ar pienu, apgalvoja, ka tas esot Klondaikas suns. Viņas brā­lis strādāja zeltraktuvēs tās tālās zemes ledājos, tādēļ viņa pati sevi uzskatīja par autoritāti šajā jautājumā.

Irvini par to arī nestrīdējās. Vilka ausu galiņi bija bo­jāti, acīm redzot, kādreiz stipri apsaldēti, jo nekad pil­nīgi nesadzija. Turklāt viņš izskatījās visai līdzīgs tiem Aļaskas suņiem, ko viņi bija redzējuši žurnālu un avīžu attēlos. Viņi bieži spriedelēja par Vilka pagātni un mē­ģināja iedomāties (no lasītā un, dzirdētā), kāda bijusi viņa dzīve ziemeļos. Viņi saprata, ka ziemeļi suni vēl aizvien vilina; naktīs viņi šad tad dzirdēja to klusi smilkstam; un, kad sāka pūst ziemeļu vējš un gaisā bija jūtams sala spī- vums, suni pārņēma nevaldāms nemiers un viņš sāka želi gaudot, kā mēdz gaudot vilki. Nekas nespēja viņu ierosi­nāt izpaust savas jūtas ar īstu suņa riešanu.

Kamēr viņi centas iekarot Vilka draudzību, notika garas pārrunās par to, kuram no viņiem suns pieder. Abi uzska­tīja viņu par savu, abi skaļi dižojās ar katru viņam pa­radītu suņa pieķeršanās izpausmi. Taču Irvinam jau no paša sākuma veicās labāk laikam tāpēc, ka viņš bija vī­rietis. Likās, Vilkam nebija ne mazākās izpratnes par sie­vietēm. Viņš nesaprata sievietes. Nekad viņš nespēja sa­mierināties ar Medžas svārkiem. Vajadzēja tiem tikai iečaukstēties, kad viņš jau aizdomīgi saboza spalvu, un vējainā dienā viņa vispār nedrīkstēja sunim tuvoties.

No otras puses, Medža viņu baroja; bez tam viņa val­dīja virtuvē — un vienīgi ar viņas laipnu atļauju Vilks drīkstēja ieiet šai svētajā vietā. Viņa cerēja, ka šīs lielas priekšrocības palīdzēs pārvarēt suņa nepatiku pret čauksto­šajiem svārkiem. Tad Volts ar lielām grūtībām piera­dināja Vilku gulēt viņam pie kājām, kamēr viņš rakstīja,

un, glāstīdams suni un visu laiku ar to sarunādamies, protams, pastrādāja visai maz. Beidzot Volts tomēr uz­varēja, droši vien tikai tādēļ, ka bija vīrietis, taču Medža centās pierādīt, ka viņiem piederētu vēl ceturtdaļjūdzes urdzošā strauta un viņu priedēs šalkotu vismaz divi va- karvēji, ja Volts būtu savu enerģiju ziedojis dzejas pār­vēršanai naudā un licis mierā Vilku, lai tas neietekmēts varētu pats sev izvēlēties īsto saimnieku.

—- Būtu laiks saņemt kādu ziņu par trioletieni, — ieru­nājās Volts, kad viņi minūtes piecas klusēdami bija gā­juši lejup pa taku. — Skaidrs, ka pastā būs čeks, un mēs to pārvērtīsim gardos griķu miltos, galonā kļavu sīrupa un jaunu galošu pārī tev.

— Un gardajā pienā no misis Džonsonas skaistās govs, — Medža piebilda, — rīt, kā tu zini, ir pirmais da­tums.

Volta seja neviļus apmācās, taču tūliņ atkal noskaidro­jās. un viņš uzsita ar plaukstu pa svārku krūšu kabatu.

— Nekas! Te man ir iekšā jauna, jauka gotiņa. La­bākā piena govs visā Kalifornijā.

— Kad tu to uzrakstīji? — viņa dedzīgi iejautājās. Tad pārmetoši piebilda: — Tu neesi man to pat parādījis.

— Saglabāju, lai nolasītu ceļā uz pastu, tik burvīgā vietā kā šī, — viņš atteica, ar rokas mājienu norādīdams uz nokaltuša, zemē guļoša koka stumbru, uz kura varēja apsēsties.

No paparžu biezokņa irdzēja sīks strautiņš un, pārslī­dējis pāri apsūnojušiem akmeņiem, šķērsoja taciņu viņiem pie pašām kājām. No ielejas cēlās pļavu cīruļu treļļi, bet viņiem virs galvas, te pazuzdami ēnā, te pazibēdami sau­les mirdzā, lidinājās lieli, zeltaini tauriņi.

Kamēr Volts klusi lasīja dzejoli, no lejas atskanēja ne­ierasts troksnis. Smagi soļi iečirkstējās uz oļainās takas, un ik pa brīdim lejup noripoja kāds kājas izkustināts ak­mentiņš. Kad Volts bija beidzis un uzlūkoja sievu, gai­dīdams atzinību, takas līkumā parādījās svešs vīrietis. Viņš bija kailu galvu un nosvīdis. Viena roka ar mutautu slaucīja sviedrus no pieres, bet otrā viņš nesa jaunu plat­mali un samirkušu, iestīvinātu apkaklīti, ko bija noņē­mis. Tas bija spēcīgi noaudzis vīrs, un likās, ka muskuļi teju, teju pārplēsīs gluži jauno gatavu apģērbu veikala pirkto melno uzvalku.

— Silta dieniņa, — Volts viņu sveicināja. Volts gribēja draudzīgi sadzīvot ar apkārtējiem lauciniekiem un nekad nepalaida garām izdevīgu gadījumu, lai to pie­rādītu.

Svešais apstājās un piekrītot pamāja.

— Es neesmu lāgā pieradis pie tāda karstuma, — viņš it kā atvainodamies sacīja. — Man vairāk pa prātam ir savi grādi trīsdesmit zem nulles.

— To jūs šajā pusē nesagaidīsiet, — Volts smiedamies atteica.

— Droši vien, — svešinieks piekrita, — bet neesmu arī nācis šurp to meklēt. Gribu apciemot savu māsu. Varbūt jūs zināt, kur viņa dzīvo? Viņas vārds ir Džonsona, Vil­jama Džonsona kundze.

— Tad jau jūs būsiet viņas brālis no Klondaikas! — Medža iesaucās, un viņas acis dzīvi iemirdzējās. — Tas pats, par kuru esam tik daudz dzirdējuši?

— Jā, kundze, tas pats, — vīrietis pieticīgi apstiprināja. — Mans vārds ir Millers, Skifs Millers. Gribēju viņai sa­gādāt pārsteigumu.

— Jūs ejat pa pareizo ceļu. Tikai esat nogriezies uz ma­zās taciņas. — Medža piecēlās, lai parādītu viņam ceļu, pamādama uz kraujas pusi apmēram ceturtdaļjūdzes aug­šup. — Vai redzat tur to priedulāju? Ejiet pa taku, kas pagriežas pa labi! Tas ir īsākais ceļš uz jūsu masas mā­jām. Apmaldīties nevarat.

— Labi, kundze, paldies, kundze, — viņš pateicās.

Bija skaidri redzams, ka svešais grasās iet tālāk, bet

tomēr bija kā pienaglots pie zemes. Viņš neapzinatā ap­brīnā nespēja nolaist acu no Medžas un grima aizvien dziļākā apjukumā kā milzīgā jūrā.