Dzeks Londons: Brūnis vilks

— Mums ļoti gribētos paklausīties jūsu stāstos par Klondaiku, — Medža sacīja. — Varbūt drīkstam kādreiz aiziet, kamēr ciemosieties pie māsas? Bet vēl labāk būtu, ja jūs neatteiktos atnākt pie mums pusdienās.

— Jā, kundze, paldies, kundze, — ceļinieks automātiski nomurmināja, bet tad atjēdzās un piebilda: — Es neuzka­vēšos ilgi. Man jāsteidzas atpakaļ uz Ziemeļiem. Braukšu jau šodien pat ar nakts vilcienu. Man, redzat, ir noslēgts ar valdību līgums par pasta piegādi.

Kad Medža bija izteikusi savu dziļo nožēlu, viņš no jauna gribēja saņemties un aiziet. Tomēr nespēja atraut skatienu no viņas sejas. Dziļajā apbrīnā viņš aizmirsa pat

apjukumu, un nu pienāca viņas kārta pietvīkt un justies neveikli.

šajā mirklī, kad Volts bija nolēmis, ka arī viņam būtu jābilst kāds vārds, Vilks, kas ošņādams bija skraidījis pa briksnāju, izskrēja klajumā.

Skifs Millers atskurba kā uz burvja mājienu.

Skaistā sieviete bez pēdām pazuda no viņa redzes loka. Nu viņš redzēja vairs tikai suni, un sejā viņam atspogu­ļojās ārkārtīgs pārsteigums.

— Lai velns mani paraujl — viņš lēni un svinīgi no­teica.

Viņš smagnēji atsēdās uz koka stumbra, neievērodams, ka Medža paliek stāvam. Izdzirdis viņa balsi, Vilks pie­glauda ausis un tad pavēra muti platā smaidā. Suns ne­steidzīgi piegāja svešajam klāt, vispirms apostīja viņa rokas, tad sāka tās laizīt.

Skifs Millers noglāstīja sunim galvu un tikpat lēni un svinīgi atkārtoja:

— Lai velns mani paraujl

Atvainojiet, kundze, — viņš tūliņ steidzās piebilst, — es vienkārši esmu pagalam pārsteigts, vairāk nekā.

— Arī mēs esam pārsteigti, — Medža jautri atteica, — nekad neesam redzējuši Vilku tā izturamies pret sve­šinieku.

— Ak jūs viņu saucat par Vilku? — Millers jautāja.

Medža pamāja.

— Bet es tomēr nesaprotu viņa laipnību pret jums, var­būt tas ir tādēļ, ka esat no Klondaikas. Viņš, zināt, ir Klondaikas suns.

— Jā, kundze, — Millers izklaidīgi noteica. Viņš pa­cēla vienu Vilka priekškāju un, ar īkšķi aptaustīdams un paspaidīdams, pārbaudīja ķepas spilventiņu. — Pamīk- sta, — viņš konstatēja, — sen nav bijis aizjūgā.

— Patiesi, — sarunā iejaucās Volts, — patiesi dīvaini, kā viņš jums ļaujas.

Skifs Millers piecēlās un, pilnīgi aizmirsis mulso ap­brīnu pret Medžu, skadri un lietišķi noprasīja:

— Cik ilgi viņš pie jums ir?

Šajā mirklī suns; kas visu laiku bija grozījies un ber­zies gar atnācēja kājām, pavēra muti un ierējās. Tās bija īsas, priecīgas rejas, bet viņš reja.

— Paskat, tas ir kaut kas jauns, — noteica Skifs A^il- lers.

Volts un Medža neizpratnē saskatījās. Bija noticis brī­nums — Vilks rēja.

— Tā ir pirmā reize, kad viņš rej, — Medža paskaid­roja.

— Arī es to dzirdu pirmo reizi, — Millers piekrita.

Medža smaidīdama palūkojās uz viņu. Šis vīrs, acīm

redzot, bija jokupēteris.

— Protams, — viņa sacīja, — jo jūs viņu pazīstat tikai piecas minūtes.

Skifs Millers uzmeta viņai pētījošu skatienu, it kā cenz­damies ieraudzīt viltību, ko domājās saklausījis viņas vār­dos.

— Man šķita, ka esat sapratusi, — viņš nesteidzīgi sa­cīja. — Domāju, ka jūs uzreiz sapratāt, kad redzējāt, kā viņš luncinās ap mani. Tas ir mans suns. Un viņu nesauc par Vilku, bet gan par Brūni.

— O, Volti — Medža iesaucās, pagriezdamās pret vīru.

Volts tūliņ metās viņai palīgā.

— Kā jūs zināt, ka tas ir jūsu suns? — viņš noprasīja.

— Tāpēc, ka viņš ir mans, — skanēja atbilde.

— Tīras iedomas, — Volts asi atcirta.

Skifs savā gausajā, smagnējā manierē palūkojās viņam acīs un tad pamāja ar galvu uz Medžas pusi.

— Kā jūs zināt, ka tā ir jūsu sieva? Jus vienkārši at­bildēsiet: «Tāpēc, ka viņa ir mana sieva,» — bet es sa­cīšu — tīrās iedomas. Tas ir mans suns. Esmu viņu kopis un uzaudzinājis, tad jau laikam arī zināšu. Paskatieties, es jums tūliņ pierādīšu!

Skifs Millers pagriezās pret suni.

— Brūni! — viņš asi uzsauca, un suns, to izdzirdis, pieglauda ausis, it kā tiktu glāstīts. — Hei! — Suns strauji pagriezās pa labi. — Uz priekšu! — Suns pagrie­zienā spēji aprāvās un, paklausīgi izpildīdams pavēli, me­tās uz priekšu. — To pašu varu panākt ar svilpieniem, — Millers lepni paskaidroja, — viņš bija mans vedējsuns.

— Bet jūs taču neņemsiet viņu sev līdzi? — Medža dre­bošā balsī iejautājās.

Svešais palocīja galvu.

— Atpakaļ uz drausmīgo Klondaiku, atpakaļ ciešanās?

Viņš vēlreiz pamāja un piebilda:

— Tur nemaz neklājas tik ļauni. Paraugieties uz mani! Esmu taču stiprs un vesels, kā jums šķiet?

— Bet suni! Šausmīgi grūtie apstākļi, smagais darbs, bads, sals! Esmu par to lasījusi, zinu, kā tur ir.

— Reiz pie Mazo Zivju Upes es viņu bezmaz apēdu, — Millers drūmi piebilda. — Viņu izglāba vienīgi tas, ka todien man beigās tomēr pagadījās uz grauda briedis.

— Es drīzāk būtu pati nomirusi! — Medža iesaucās.

— Šajā malā viss ir citādi, — Millers sacīja. — Te jums suņi nav jāēd. Bet, kad cilvēkam nāve degungala, viņš spriež citādi. Jūs to nekad neesat pārdzīvojusi, tāpēc ari nesaprotat.

— Tieši par to jau es runāju, — viņa dedzīgi attrauca, — Kalifornijā suņus neēd. Kādēļ negribat viņu atstāt šeit? Jūs zināt, ka te viņam nekad netrūks barības. Ne­būs jācieš sals un mocības. Te viss ir liegs un piemīlīgs. Ne cilvēkos, ne dabā te nav nekā mežonīga, šeit viņš nekad nejutīs pātagas cirtienu. Un laiks ir labs — te nekad nesnieg.

— Bet vasarās te, piedošanu, ir neganti karsts, — Skifs Millers smiedamies iebilda.

— Jūs man tomēr neatbildējāt, — Medža dedzīgi tur­pināja, — kādu dzīvi varat sunim tur Ziemeļos solīt.

— Pilnu vēderu, kad man būs ēdamais, un lielāko tiesu man ir ko ēst.

— Bet pārējā laikā?

— Tad nekā.

— Un darbs?

— Jāstrādā ir, — Millers nepacietīgi attrauca. — Jā­strādā bez gala, jāpabadojas reizēm un jāsalst, un jā­cieš visas posta dienas, kas gadās, — to viņš baudīs, atnākdams man līdzi. Bet viņam tas patīk. Viņš pie tā ir pieradis. Viņš tādu dzīvi pazīst. Tādai viņš dzimis un au­dzināts. Bet jūs to nesaprotat. Jūs pati nezināt, ko ru­nājat. Tajā dzīvē šis suns iederas, tur viņš būs īsti lai­mīgs.

— Suns nekur neies, — Volts stingrā balsī paziņoja.

— Kā tad tā? — Millers jautāja, viņa uzacis drūmi saraucās un pierē iesitas stūrgalvības sārtums.

— Es teicu, ka suns nekur neies, un ar to šis jautā­jums nokārtots. Neticu, ka tas ir jūsu suns. Varbūt esat to kādreiz redzējis. Varbūt esat pat kādreiz vadījis pa­jūgu suņa saimniekam. Viņa paklausība Aļaskas pajūgu suņu komandām nav nekāds pierādījums, ka viņš pieder jums. Aļaskā ikviens suns tām paklausītu gluži tāpat, kā to darīja viņš. Turklāt tas, bez šaubām, ir vērtīgs suns, jo sevišķi Aļaskā, ar to arī izskaidrojama jūsu vēlēšanās viņu iegūt. Lai būtu kā būdams, jums jāpierāda, ka tas pieder jums.

Skifs Millers klausījās mierīgi un aukstasinīgi, tikai stūrgalvīgi pietvīkusi piere piesarka vēl tumšāka, spē- cīgie muskuļi zem uzvalka melnā auduma pietūka, un viņš ar skatienu nomērīja dzejnieku no galvas līdz kā­jām, it kā vērtēdams, cik liels spēks slēpjas trauslajā augumā.