Džeks Londons: Jūras vilks

Nemaz lāgā nezinu, ar ko iesākt, lai gan dažreiz pa jokam es visu vainu uzveļu čārlijam Fjūresetam. Viņam piederēja vasaras mājiņa Dzirnlejā, Teimelpeisa kalna pa­vēnī, bet viņš tur nedzīvoja, ja nu vienīgi ziemas mēne­šos, kad mēdza paslaistīties un smadzeņu atpūtināšanai palasīt Nīči un Sopenhaueru. Kad pienāca vasara, viņš deva priekšroku nerimtīgam darbam karstajā un putek­ļainajā lielpilsētā, lai, raujoties melnās miesās, nodroši­nātu sev iztiku. Ja es nebūtu paradis braukt pie viņa cie­mos katru sestdienas pēcpusdienu un palikt tur līdz pirm­dienas rītam, šis liktenīgais janvāra pirmdienas rīts nebūtu sastapis mani jūrā Sanfrancisko līcī.

Nevar apgalvot, ka kuģis, uz kura atrados, nebūtu drošs, jo «Martiness» bija jauns tvaika prāmis, kas de­vās savā ceturtajā vai piektajā braucienā starp Sausalito un Sanfrancisko. Briesmu avots bija biezā migla, kas ietina līci un par ko man, kā jau sauszemniekam, bija maz sajēgas. Patiešām, atceros rimto sajūsmu, ar kādu izraudzījos sev vietu augšklāja priekšgalā, tieši zem stūres mājas, un ļāvu miglas noslēpumainībai pārņemt manu iz­tēli. Pūta dzestrs vējiņš, un kādu laiku biju viens necaur­redzamajā miklumā — un tomēr ne gluži viens, jo ne­skaidri apzinājos tepat klāt, stiklotajā telpā virs manas galvas, esam stūres vīru un vēl kādu, ko uzskatīju par kapteini.

Atminos savas pārdomas par to, cik ērta ir šī darba dalīšana, kas man aiztaupa pūles apgūt miglas, vējus, paisumu, bēgumu un kuģa vadīšanas māku, lai varētu apmeklēt draugu, kurš dzīvo jūras ieloka viņā pusē. Labi gan, ka ir speciālisti, es prātoju. Daudziem tūkstošiem ļaužu, kuri par jūru un navigāciju nezina vairāk kā es, pietiek ar to, ka stūres vīrs un kapteinis prot savu arodu. Savukārt man nav jāšķiež spēki, lai piesavinātos mil­zumu visādu zināšanu, es tos veltīju dažiem īpašiem jau- tājumiem, piemēram, Edgara Po vietas noteikšanai amerikāņu literatūrā — starp citu, par to kārtējā «Atlan- tika» numurā bija publicēts mans apcerējums. Tūlīt pēc uznākšanas uz kuģa, ejot cauri pasažieru salonam, es ar acīm vai apriju druknu džentlmeni, kurš lasīja «Atlan- tiku», uzšķīris tajā tieši manu eseju. Un te no jauna pa­rādījās šī darba dalīšana: stūres vīra un kapteiņa speciā­lās zināšanas droši nogādāja drukno džentlmeni no Sau- salito uz Sanfrancisko un tajā pašā laikā atjāva viņam aizgūt manas speciālās zināšanas par Po.

Cilvēks ar sarkanu seju, aizcirzdams aiz sevis kajītes durvis un izstampādams uz klāja, iztraucēja mani no pār­domām, tomēr es paguvu prātā izplānot tēzes savam nā­košajam apcerējumam, kuru biju nolēmis nosaukt «Ne­pieciešamība būt neatkarīgam. Daijrades brīvību aizstā­vot». Sarkansejainais vīrs uzmeta skatienu stūres mājai, urbās ar acīm apkārtējā miglā, pārstampāja pāri klājam un atkal atpakaļ (viņam, bez šaubām, bija protēzes) un apstājās man blakus ar plati izplestām kājām un aizrautī­gas tīksmes izteiksmi sejā. Nebiju kļūdījies, nospriezdams, ka viņš savas dienas ir pavadījis uz jūras.

— Lūk, tāds riebīgs laiks kā šis te pāragri padara ma­tus sirmus, — viņš teica, pamādams ar galvu uz stūres mājas pusi.

— Nedomāju, ka te būtu kādas sevišķas grūtības, — es atbildēju. — Tas taču rādās tik vienkārši kā ābece. Virzienu nosaka pēc kompasa, attālums un ātrums arī ir zināmi. Viss pārējais nav nekas cits kā tīra matemātika.

— Grūtības! — viņš iešņācās. — Vienkārši kā ābecei Tīra matemātika!

Blenzdams manī, sarkanvaidzis šķita sasparojies un at­muguriski atmetamies pret vēju. — Un ko jūs teiksiet par šo te bēgumu, kas brāžas ārā pa Zelta vārtiem? — viņš noprasīja vai, pareizāk sakot, nobauroja. — Cik ātri tas plūst? Kāds te ir dreifs, ko? Lūdzu, paklausieties! Zvana boja, un mēs ejam tai tieši virsū! Redziet, viņi maina kursu!

Kaut kur no miglas lauzās laukā drūmas zvana skaņas, un es redzēju, ka stūres vīrs lielā steigā griež ratu. Zvans, kas bija šķitis taisni priekšā, tagad skanēja no sāniem. Aizsmakusi pūta mūsu pašu svilpe, un laiku pa laikam no miglas pie mums atlidoja citu kuģu signāli.

— Tas ir kaut kāds satiksmes tvaikonītis, — sarkan­sejainais teica, norādīdams pa labi, no kurienes atska­nēja svilpiens. — Un tur! Vai to jūs dzirdat? To pūš ar muti. Visdrīzāk tas ir lihteris ar buru. Vai, kā tev derētu uzmanīties, mister Lihterman! Ā, tā jau es domāju. Ta­gad kāds prasās uz elli.

No neredzamā pasažieru kuģīša nāca svilpiens pēc svil­piena, un ar muti pūstais rags skanēja kā šausmu pār­ņemts.

— Un nu viņi apmainās ar savstarpējas cieņas aplieci­nājumiem un mēģina tikt viens no otra vaļā, — sarkan- vaidzis turpināja, kad trauksmīgie pūtieni mitējās.

Viņa seja staroja un acis uzbudinājumā zibsnīja, kad viņš man pārtulkoja artikulētā runā signālragu un svil­pju valodu. — Lūk, tā tur, kas tūto viņā pusē pa kreisi, ir tvaika sirēna. Un vai jūs dzirdat to tēvaini ar vardi rīklē, — cik varu spriest, tas ir tvaika šoneris, kas no Hed- sas velkas iekšā līcī pretī bēgumam.

Ļoti tuvu, taisni pašā priekšā, iespiedzās sīka, spalga svilpīte, pūzdama kā prātu zaudējusi. Uz «Martinesa» at­skanēja gongs. Mūsu dzenrati apstājās, to vienmērīgie puksti pieklusa un tad atsākās no jauna. Gluži kā circeņa čirkstēšana, lielu zvēru rēkoņai pa vidu sīkā, spalgā svil­pīte izšāvās caur miglu vairāk iesānis un drīz vien kļuva klusāka un klusāka. Palūkojos uz savu sarunu biedru, gaidot paskaidrojumu.

— Viens no tiem sasodīti pārgalvīgajiem barkasiem, — viņš teica. — Gandrīz gribētos, kaut mēs to būtu nolai­duši dibenā, resgalis tāds! Tie šo jucekli padara tikai vēl lielāku. Un kāds no viņiem labums? Katrs ēzelis uzkāpj uz tāda un tad tik triec to uz velna paraušanu, pūzdams savu svilpi kā nelabā apsēsts un likdams visiem pārējiem uzmanīties no viņa tāpēc, ka viņš, lūk, nāk un pats uz­manīties nespēj. Tāpēc, ka nāk viņš! Un jums viņš vēl jāpalaiž garām! Ceļa tiesības? Elementāra pieklājība? Viņi nemaz nezina, ko šie vārdi nozīmē!

Jutos tīri vai uzjautrināts par sarkanvaidža nepamatoto dusmu izvirdumu, un, kamēr viņš sašutis stampāja pa klāju uz priekšu un atpakaļ, es ieslīgu pārdomās par mig­las romantiku. Un tur jau arī bija nenoliedzama roman­tika: šī migla kā bezgalīga noslēpuma pelēka ēna gulst pāri riņķojošajai zemes piciņai; un cilvēki — tīrie gais­mas puteklīši vai dzirkstis, uz mūžiem nolādēti ar neprā­tīgu darba prieku, jāj uz saviem koka un tērauda ruma- kiem cauri pašām noslēpuma dzīlēm un, akli taustoties, meklē ceļu cauri Neredzamajam, kliegdami un klaigādami pašpazinīgus vārdus, kaut arī neziņa un bailes dara sma­gas viņu sirdis.

Mana sarunu biedra balss lika man atgriezties īstenībā un iesmieties. Es pats taču arī biju taustījies un pinies, kaut gan domāju, ka esmu gājis redzīgām acīm cauri no­slēpumam.

— Paklau! Kāds nāk uz mūsu pusi, — viņš pavēstīja. — Un vai to jūs dzirdat? Viņš ātri tuvojas. Nāk taisni mums virsū. Domājams, viņš mūs vēl nedzird. Vējš pūš pretējā virzienā.

Dzestrā brīze vilka tieši uz mums, un es varēju skaidri saklausīt svilpi netālu priekšā, mazliet iesānis.

— Satiksmes kuģītis? — es jautāju.

Sarkanvaidzis pamāja, tad piemetināja: — Citādi jau

nebūtu nesies tādā gaitā. — Viņš aprauti iesmējās. — Tie tur augšā kļūst nemierīgi.