Džeks Londons: Jūras vilks

Tāds iespaids par spēku man radās no šī cilvēka, kurš soļoja uz priekšu un atpakaļ. Viņš stingri turējās uz kā­jām; soļoja pa klāju droši un noteikti; ikviena viņa mus­kuļa kustība, tas, kā viņš paraustīja plecus vai savilka lūpas, turot mutē cigāru, bija apņēmīga un šķita rodamies no spēka, kurš bija pārliecīgs un neuzveicams. Kaut gan šis spēks izpaudās katrā viņa darbībā, tas likās vienīgi vēs­tām par vēl lielāku spēku, kas slēpjas iekšienē, guļ dīkā un tikai laiku pa laikam sarosās, bet kuru katru mirkli var pamosties drausmīgs un neatvairāms kā saniknots lauva vai neganta vētra.

Pavārs izbāza galvu pa kambīzes durvīm un uzmundri­noši pasmīnēja, pamezdams ar īkšķi uz tā vīra pusi, kurš soļoja uz priekšu un atpakaļ gar lūku. Tādējādi man tika dots mājiens, ka tas ir kapteinis, pavāra valodā «vecais», cilvēks, ar kuru man jārunā un kurš jāpiedabū uzņemties pūles kaut kādā veidā nogādāt mani krastā. Es jau gan­drīz devos uz priekšu, nojauzdams, ka paredzama vēt­raina vārdu apmaiņa, kad nelaimīgajam vīram, kas gulēja uz muguras, uznāca vēl niknāka smakšanas lēkme. Viņš krampjaini raustījās un locījās. Viņa muguras muskuļus sarāva krampji, zods ar melno, mitro bārdu izslējās aug­stāk gaisā un krūtis izpletās neapzinātā un instinktīvā piepūlē, mēģinot dziļāk ievilkt elpu. Zināju, ka uz apau­gušajiem vaigiem un citās vietās viņa āda kļūst zilgani sārta.

Kapteinis jeb Vilks Larsens, kā viņu dēvēja, pārstāja soļot un nolūkojās uz mirstošo vīru. Viņa beidzamā ciņa bija kļuvusi tik neganta, ka matrozis, gatavodamies uz­gāzt jaunu ūdens šalti, apstājās un ziņkārīgi noskatījās, nemanīdams, ka sašķiebtā brezenta spaiņa saturs pil uz klāja. Mirējs bungoja ar papēžiem pa lūku, tad izstiepa kājas un lielā sasprindzinājumā sastinga, bet viņa galva svaidījās no vienas puses uz otru. Tad muskuļi atslāba, galvas svaidīšanās mitējās un nopūta kā dziļā atvieglo­jumā atraisījās no viņa lūpām. Žoklis noslīga, augšlūpa pacēlās, un parādījās divas rindas tabakas nodzeltinātu zobu. Izskatījās, it kā viņa vaibsti būtu sastinguši velniš­ķīgā smīnā par pasauli, ko viņš pametis un piemuļķojis.

Tad notika kaut kas pilnīgi neiedomājams. Kā negaidīts pērkona grāviens kapteinis uzbruka mirušajam. Lamas grandēja no viņa mutes nepārtrauktā straumē. Un tās ne­bija nekādas pliekanas paļas vai vienkārši piedauzīgi tei­cieni. Katrs vārds skanēja kā zaims, un vārdu bija daudz. Tie sprikstēja un sprēgāja kā elektriskās dzirksteles. Visā savā mūžā nebiju dzirdējis nekā tamlīdzīga, ne arī būtu spējis kaut ko tādu iedomāties. Man pašam piemita no- slieksme uz tēlainu valodu, un es aizrāvos ar spēcīgiem tropiem un gleznainiem izteicieniem, tādēļ uzdrošinos ap­galvot, ka labāk nekā jebkurš cits klausītājs spēju novērtēt viņa metaforu savdabīgo spilgtumu, spēku un viņa lāstu neaptveramo bezdievību. Un visa tā cēlonis, cik es varēju noprast, bija tas, ka šis vīrs — kapteiņa palīgs pirms aizbraukšanas no Sanfrancisko bija uzdzīvojis un pēc tam nebija varējis izdomāt neko prātīgāku kā nomirt pašā ce­ļojuma sākumā un pamest Vilku Larsenu ar nepilnu ap­kalpi.

Nav nemaz jāsaka, ka es biju sašutis, vismaz mani draugi to tāpat sapratīs. Man vienmēr ir bijušas pretīgas lamas un jebkāda veida rupja valoda. Sirds kļuva gurda, man uznāca nespēks, varētu teikt — pat reibonis. Manos priekšstatos nāvei vienmēr bija piemitis kaut kas svēts un cieņas pilns. Tās iestāšanos pavada miers un ceremo­niāls svinīgums. Bet tik drūmā un atbaidošā izskatā — tas man bija kaut kas neredzēts un nesaprotams. Kā jau teicu, neraugoties uz to, ka augstu vērtēju Vilka Lar- sena mutes izvērsto šaušalīgo lāstu varenību, es biju neizsakāmi sašutis. Ar šo svelmaino izvirdumu pietiktu, lai lika seja sažūtu. Es nebutu bijis pārsteigts, ja piemir­kusi melnā bārda saktu raukties un červelēties, līdz to ap­ņemtu dūmi un liesmas. Bet uz mironi tas neatstāja ne­kādu iespaidu. Dzēlīgā zobgalībā viņš turpināja ņirgā­ties — izaicinoši un ar cinisku izsmieklu. Viņš bija stā­vokļa noteicējs.

Vilks Larsens beidza lamāties tikpat pēkšņi, kā bija sācis. Viņš no jauna aizdedza cigāru un aplaida apkārt skatienu. Viņa acis nejauši apstājās pie pavāra.

— Nu, pavārēn? — viņš iesaka ar vēlību, kas bija auk­sta un tvirta kā tērauds.

— Jā, ser, — uzrunātais vainas apziņā iztapīgi atsau­cās.

— Vai tev neliekas, ka to savu kaklu tu nupat būtu tā ka diezgan staipījis? Tas, zini, nav veselīgi. Mans palīgs jau ir aizgājis pie tēviem, tāpēc nevaru atļauties zaudēt arī tevi. Tev, pavārēn, ļoti, ļoti jarupējas par savu vese­lību. Saprati?

Pēdējais viņa vārds — pārsteidzošā pretstatā iepriek­šējo glāsīgumam — nošmīkstēja kā patagas cirtiens. Pa­vārs no tā sarāvās.

— Jā, ser, — atskanēja pazemīga atbilde, vainīgā gal­vai nozūdot virtuvē.

Jauzdarni spīvo brāzienu, kuram pavārs bija tikai vēl piedevis sparu, pārējie apkalpes locekļi pārstāja veltīt uz­manību mirušajam un nadzīgi ķērās pie viena vai otra darba. Tomēr vairāki vīri, kuri slaistījās pie trapa starp virtuvi un lūku un nelikās esam matroži, turpināja saru­nāties klusā balsī. Tie — to es uzzināju vēlāk — bija mednieki, cilvēki, kuri sava ronus, un par vienkāršiem matrožiem stipri pārāka šķira.

— Johansen! — Vilks Larsens iesaucās. Kāds matrozis paklausīgi panācās uz priekšu. — Sadabū buru cimdu un adatu un iešuj to diedelnieku! Buru kastē tu atradīsi kadu vecu audekla gabalu. Ar to iztiec!

— Ko es likšu viņam pie kājām? — pēc parastā «klau­sos, ser» vīrs jautāja.

— Tūlīt par to parūpēsimies, — Vilks Larsens atbil­dēja un, paaugstinājis balsi, iesaucās: — Pavārēn!

Tomass Magridžs izsprāga no virtuves kā atsperes sviests rotaļu vīriņš no kastītes.

— Noej lejā un pieber maisu ar oglēm!

Vai kādam no jums, puiši, nav bībele vai lūgšanu grā­mata? — sekoja kapteiņa nākamais jautājums, šoreiz do­māts medniekiem, kuri slaistījās trapa tuvumā.

Viņi papurināja galvu, un kāds izteica jocīgu piezīmi, kuru es nesadzirdēju, bet kura sacēla vispārējus smiek­lus.

Vilks Larsens to pašu vaicāja matrožiem. Izrādījās, ka bībeles un lūgšanu grāmatas ir neiedomājams retums, to­mēr viens no vīriem piedāvājās pameklēt lejā pie brīvās maiņas, bet pēc brītiņa atgriezās ar ziņu, ka arī tur ne­esot.

Kapteinis paraustīja plecus.

— Tad mēs viņu nolaidīsim jūrā bez garas runāšanas, ja vien mūsu avarējušais, kas izskatās pēc garīdznieka, neprot apbedīšanas rituālu no galvas.

Izsacījis šos vārdus, viņš apsviedās apkārt un stāvēja ar seju pret mani.

— Jūs taču esat garīdznieks, vai ne? — viņš apvai­cājās.

Mednieki — viņu bija seši — visi kā viens pagriezās un aplūkoja mani. Bija sāpīgi apzināties, ka ar savu ārieni atgādinu putnu biedēkli. Mans izskats sacēla smieklus — smieklus, ko nemazināja, nedz darīja klusākus mirušais, kurš izstiepies un ņirdzīgs gulēja mūsu priekšā uz klāja; smieklus, kas bija tikpat skaļi, nesaudzīgi un atklāti ka pati jūra; smieklus, kas liecinaja par sekliem pārdzīvoju­miem un notrulinātām jūtām, par raksturiem, kuri nepazīst ne pieklājību, ne godprātību.

Vilks Larsens nesmējās, lai gan viņa pelēkajās acīs pavīdēja vāja jautrības atblāzma; un šajā mirklī, pagājies uz priekšu pavisam tuvu viņam klāt, es ieguvu savu pirmo iespaidu par pašu šo cilvēku, cilvēku kā tādu, atšķirus no viņa ķermeņa un tās zaimu straumes, ko dzirdēju izver- dam no viņa mutes. Seja kapteinim bija stūraina, tomēr pietiekami apaļīga, ar lieliem vaibstiem un stingrām līni­jām, pirmajā mirklī tā likās smagnēja, bet vēlāk, tāpat kā tas bija ar augumu, šķita, ka iespaids par smagumu izgaist, un radās pārliecība par neiedomājamu un pārmē- i īgu prāta jeb dvēseles spēku, kas atrodas kaut kur tā­lāk, snauž viņa būtības dziļumos. Mute, zods, augsta, izliektā piere, kas sniedzās pāri acīm, spēcīgi, neparasti spēcīgi paši par sevi, likās paužam bezgalīgu gara ener­ģiju un vīrišķību, kas neredzamas mita kaut kur dziļāk, iekšienē. Tādu garu nebija iespējams ne izdibināt, ne ap­tvert, ne noteikt tā apmērus vai robežas, nedz arī kārtīgi iešķirot kādā plauktiņā kopā ar citiem tādiem pašiem vai līdzīgiem.