Džeks Londons: Jūras vilks

— Un kur es atrodos? — es jautāju Džonsonam, kuru uzskatīju — pie tam pamatoti — par vienu no matrožiem. — Kas šis ir par kuģi, un uz kurieni tas dodas?

— Apmēram dienvidrietumos no Faralonu salām, — viņš lēni atbildēja, it kā cenzdamies izteikties tik labā angļu valodā, cik vien spēj, un stingri ievērodams manu jautajumu secību. — šoneris «Gars», dodas roņu medībās uz Japānu.

— Un kā sauc kapteini? Man ar viņu jātiekas, tiklīdz es būšu apģērbies.

Džonsons izskatījās pārsteigts un samulsis. Viņš vilci­nājās, meklēdamies pa savu vārdu krājumu un veidojot izsmeļošu atbildi.

— Kapteinis ir Vilks Larsens, vismaz tā vīri viņu sauc. Nekad neesmu dzirdējis viņa īsto vārdu. Bet jūs labāk runājiet ar viņu piesardzīgi. Šorīt viņš ir traks. Viņa pa­līgs …

Bet viņš nepabeidza. Virtuve bija ielavījies pavars.

— Jonson, labāk taisies, ka pazūdi no šejienes, — pa­vārs teica. — Tu var ievaidzēties vecajam uz klāja, un šodien nav tā diena, kad ar viņu der saskrieties.

Džonsons paklausīgi pagriezās uz durvīm, tajā pašā laikā negaidīti svinīgi un brīdinoši pamirkšķinot man pari pavāra plecam, it kā vēlreiz atgādinādams, ka man ar kapteini jārunā apdomīgi.

Pāri pavāra rokai nokarājās bezveidīga un saņurcīta nepievilcīgu, skābi smakojošu drānu kārta.

— Tās bija noliktas neizžuvušas, ser, — viņam labpa­tikās man paskaidrot. — Bet jumsim būs vien ar tām jā­iztiek, kamēr es jūsējās pie uguns izžāvēšu.

Pieķēries pie dzieda, grīļodamies līdzi zvalstīgajam ku­ģim, es ar pavāra palīdzību jaudāju uzstīvēt mugura raupju vilnas apakškreklu. No asā pieskāriena man acu­mirklī pārskrēja šermuļi. Pamanījis manu nevilšo sarau- šanos un vaikstīšanos, viņš smīnēdams sacīja:

— Atliek tikai cerēt, ka jumsim nekad nevaidzēs šajā saulē pierast pie tāda kā šitas, tāpēc ka jumsim ir saso­dīti maiga āda, jūsējā jau ir tāda kā lēdijai, citiem tādu es nav redzējis. Tiklīdz uzmetu jumsim acis, man tūlīt bija skaidrs, ka jūs ir džentl menis.

Jau no paša sākuma es izjutu pret viņu nepatiku, bet, kad viņš palīdzēja man apģērbties, tā kjuva vēl lielāka. Viņa pieskārienā bija kaut kas derdzīgs. Es izvairījos no viņa rokas; mana miesa to necieta. Šis apstāklis un smaka, kura nāca no dažādiem katliem, kas vārījās un burbu|oja uz pavarda, bija par iemeslu tam, ka es stei­dzos ātrāk izkļūt svaigā gaisā. Turklāt man vajadzēja pa­runāt ar kapteini, ko varētu darīt, lai mani nogādātu krastā.

Nepārtrauktu paskaidrojumu un atvainošanās plūdu pa­vadībā man uzvilka lētu kokvilnas kreklu, kura apkaklīte bija nospurusi un priekša notraipīta ar kaut ko tādu, ko es uzskatīju par veciem asins plankumiem. Rupju darba apavu pāris apžņaudza manas pēdas, un bikšu vietā es tiku apgādāts ar gaiši zilu, noplukušu virsvalku, kam viena stara bija par desmit collām īsāka nekā otra. Saīsi­nātais stilbs izskatījās tā, it kā tur būtu kampis velns ce­rībā nogrābt koknejieša dvēseli, bet atsacījies no tās, pa­ķerdams līdzi taustāmu vērtību.

— Un kam man jāpateicas par šo laipnību? — es jau­tāju, kad biju pilnīgi saposts: galvā zēna cepurīte, mugurā svītrota kokvilnas žakete, kura man sniedzās tikai līdz krustiem un kuras piedurknes izbeidzās jau tūlīt zem elko­ņiem.

Ar diedelīgu smīnu sejā pavārs kaut kā klīrīgi pazemīgi izštiepās taisni. Pēc savas pieredzes ar stjuartiem uz trans­atlantiskajiem okeāna pasažieru tvaikoņiem es būtu va­rējis apzvērēt, ka viņš gaida dzeramnaudu. Vēlāk, iepazi­nis šo radījumu pamatīgāk, es zināju, ka viņa izturēšanās bija neapzināta. Vainojams, bez šaubām, bija iedzimts vērdziskums.

— Magridžs, ser. — Viņš luncinājās, un viņa sievišķī­gie vaibsti izplūda eļļainā smaidā. — Tomass Magridžs, ser, katrā laikā gatavs jumsim pakalpot. ..

— Labi, Tomas, —- es sacīju. — Es jūs neaizmirsīšu, kad manas drēbes būs sausas.

Pavāra sejā ielija maiga gaisma un acis zibsnīja, it kā kaut kur šī vīra būtnes dziļumos no neskaidrām atmiņām par iepriekšējās dzīvēs saņemtajām dzeramnaudām būtu atdzīvojušies un sakustējušies viņa priekšteči.

— Paldies, ser, — viņš sacīja patiešām ļoti pateicīgi un ļoti pazemīgi.

Tieši tāpat kā atveras bīddurvis, pavārs paslīdēja sānis, un es izgāju uz klāja. Jutos vēl vārgs pēc ilgās mirkšanas aukstajā ūdenī. Mani satvēra vēja brāzma, un es pārstrei- puļoju pāri līganajam klājam līdz kajītes stūrim, pie kura pieķēros. Šoneris, stipri sasvēries uz vieniem sāniem, cē­lās un grima garajās Klusā okeāna bangās. Ja tas de­vās uz dienvidrietumiem, kā tika teicis Džonsons, tad vējš, pēc manām domām, pūta gandrīz no dienvidiem. Miglas vairs nebija, saule virmaini margoja uz ūdens virsmas. Es pagriezos uz austrumiem, kur, kā zināju, vajadzēja at­rasties Kalifornijai, bet nevarēju saskatīt nekā cita kā vienīgi zemu guļošus miglas vālus — tās pašas miglas, kas bija izraisījusi «Martinesa» avāriju un novedusi mani pašreizējā stāvoklī. Netālu uz ziemeļiem virs jūras pacē­lās grupa kailu klinšu, uz vienas no tām es pamanīju bāku. Dienvidrietumos, uz kuriem mēs turējām kursu, es redzēju kāda kuģa buru piramīdu.

Beidzis vērot apvārsni, pievērsos savai tuvākajai ap­kārtnei. Manas pirmās domas bija tādas, ka cilvēks, kurš pārdzīvojis katastrofu un raudzījies acis nāvei, būtu pel­nījis vairāk ievērības, nekā to veltīja man. Bez matroža pie stūres rata, kurš ziņkārīgi nolūkojās pāri kajītei, man vispār neviens nepievērsa nekādu uzmanību.

Ikviena interesi likās saistām tas, kas norisinājās kuģa vidusdaļā. Tur, uz kādas lūkas vāka, liela auguma vīrs gulēja uz muguras. Viņš bija pilnīgi apģērbies, kaut arī krekls priekšā bija pārplīsis. Viņa krūtis tomēr nebija re­dzamas, jo tās klāja melnas spalvas, gluži kā biezs suņa kažoks. Seju un kaklu slēpa melna, sudrabotiem pavedie­niem caurausta bārda, kas būtu bijusi stingra un kupla, ja nebūtu samirkusi un savazāta. Gulētāja acis bija aiz­vērtas, un viņš, cik noprotams, bija bez samaņas, bet mute bija plati atvērta, un krūtis cilājās tā, it kā viņš smaktu, jo viņš skaņi cīnījās pēc elpas. Laiku pa laikam, kā veicot ierastu darbu, kāds matrozis meta okeānā virvē iesietu brezenta spaini un, ar rokām pārtverdams virvi, uzvilka spaini augšā un uzšļāca tā saturu guļošajam cilvēkam.

Mežonīgi košļādams cigāra galu, gar lūku uz priekšu un atpakaļ soļoja vīrs, kura nejaušais skatiens bija man izglābis dzīvību. Viņa augums varēja būt piecas pēdas desmit collas vai varbūt desmit ar pusi, taču ne jau tas, bet viņa spēks vispirms piesaistīja šim cilvēkam manu uz­manību. Un tomēr, kaut gan viņš bija smagnīksnēji veidots, ar platiem pleciem un varenu krūšukurvi, viņa spēku nevarēja apzīmēt par smagnēju. Drīzāk tas būtu nosaucams par cīpslainu, stiegrotu spēku, kādu medz pie­dēvēt kalsniem, bet muskuļotiem cilvēkiem, taču masīvās miesas būves dēļ šā vira spēkam vairāk piemita kaut kas no palielināta gorillas spēka. Negribu ar to sacīt, ka viņa āriene kaut mazākā mērā atgādinātu gorillu. Tas, ko es cenšos aprakstīt, ir pats viņa spēks, kaut kas atrauts no viņa fiziskā veidola.. Tas ir tas spēks, ko esam paraduši saistīt ar priekšstatiem par pirmatnējām parādībām, plē­sīgiem zvēriem un tiem radījumiem, kurus iedomājamies esam mūsu kokos dzīvojošo senču līdziniekus, — mežo­nīgs, nežēlīgs, pats par sevi dzīvs spēks, dzīvības būtība, kas ir spēja kustēties, pati pamatviela, no kuras tikušas izveidotas dzīvības daudzējādās izpausmes, — īsi sakot, tas, kas liek locīties čūskas ķermenim, kad galva ir no­cirsta un čūska pati ir beigta, vai arī tas, kas, saglabājies bezveidīgā bruņurupuča gaļas gabalā, saraujas un trīc, ja to pabiksta ar pirkstu.