Vai kādam no jums, puiši, nav bībele vai lūgšanu grāmata? — sekoja kapteiņa nākamais jautājums, šoreiz domāts medniekiem, kuri slaistījās trapa tuvumā.
Viņi papurināja galvu, un kāds izteica jocīgu piezīmi, kuru es nesadzirdēju, bet kura sacēla vispārējus smieklus.
Vilks Larsens to pašu vaicāja matrožiem. Izrādījās, ka bībeles un lūgšanu grāmatas ir neiedomājams retums, tomēr viens no vīriem piedāvājās pameklēt lejā pie brīvās maiņas, bet pēc brītiņa atgriezās ar ziņu, ka arī tur neesot.
Kapteinis paraustīja plecus.
— Tad mēs viņu nolaidīsim jūrā bez garas runāšanas, ja vien mūsu avarējušais, kas izskatās pēc garīdznieka, neprot apbedīšanas rituālu no galvas.
Izsacījis šos vārdus, viņš apsviedās apkārt un stāvēja ar seju pret mani.
— Jūs taču esat garīdznieks, vai ne? — viņš apvaicājās.
Mednieki — viņu bija seši — visi kā viens pagriezās un aplūkoja mani. Bija sāpīgi apzināties, ka ar savu ārieni atgādinu putnu biedēkli. Mans izskats sacēla smieklus — smieklus, ko nemazināja, nedz darīja klusākus mirušais, kurš izstiepies un ņirdzīgs gulēja mūsu priekšā uz klāja; smieklus, kas bija tikpat skaļi, nesaudzīgi un atklāti ka pati jūra; smieklus, kas liecinaja par sekliem pārdzīvojumiem un notrulinātām jūtām, par raksturiem, kuri nepazīst ne pieklājību, ne godprātību.
Vilks Larsens nesmējās, lai gan viņa pelēkajās acīs pavīdēja vāja jautrības atblāzma; un šajā mirklī, pagājies uz priekšu pavisam tuvu viņam klāt, es ieguvu savu pirmo iespaidu par pašu šo cilvēku, cilvēku kā tādu, atšķirus no viņa ķermeņa un tās zaimu straumes, ko dzirdēju izver- dam no viņa mutes. Seja kapteinim bija stūraina, tomēr pietiekami apaļīga, ar lieliem vaibstiem un stingrām līnijām, pirmajā mirklī tā likās smagnēja, bet vēlāk, tāpat kā tas bija ar augumu, šķita, ka iespaids par smagumu izgaist, un radās pārliecība par neiedomājamu un pārmē- i īgu prāta jeb dvēseles spēku, kas atrodas kaut kur tālāk, snauž viņa būtības dziļumos. Mute, zods, augsta, izliektā piere, kas sniedzās pāri acīm, spēcīgi, neparasti spēcīgi paši par sevi, likās paužam bezgalīgu gara enerģiju un vīrišķību, kas neredzamas mita kaut kur dziļāk, iekšienē. Tādu garu nebija iespējams ne izdibināt, ne aptvert, ne noteikt tā apmērus vai robežas, nedz arī kārtīgi iešķirot kādā plauktiņā kopā ar citiem tādiem pašiem vai līdzīgiem.
Acis — un man bija lemts tās labi iepazīt — bija lielas un skaistas, tālu viena no otras kā māksliniekam; ieskautas biezu, melnu uzacu lokos, tās patvērās zem ma- sīvās pieres. Pašas acis bija tajā mulsinoši daudzveidīgajā pelēkajā krāsā, kura nekad nav divas reizes vienādā, kura, gluži kā saules gaismā lāsmains zīds, visu laiku mainās, atviz dažādos toņos un nokrāsās; tā ir drīz gaiši, drīz tumši, drīz zaļgani pelēka, bet reizēm — dziļjūras dzidrajā zilumā. Tās bija acis, kas noslēpa dvēseli aiz tūkstoš maskām un kas dažreiz, retos brīžos, atsedza to un ļāva tai pasprukt tādā izskatā, it kā tā neaizplīvurota gatavotos doties pasaulē kādā brīnišķīgā dēkā, — acis, kurās spēja iegulties apmākušos debesu bezspēcīgā grūtsirdība, varēja uzzibsnīt un sprēgāt uguntiņas kā zobenam vēzienā; kuras spēja kļūt saltas kā Arktikas ledus gāles un tomēr atkal sasilt un atmaigt, un uzliesmot mīlas ugunīs, kvēlas, vīrietiski kairas un neatvairāmas, reizē valdzinošas un valdonīgas, liekot sievietēm pakļauties laimes, ziedošanās un atdeves priekā.
Bet nu atpakaļ pie lietas. Kad es Vilkam Larsenam teicu, ka, par nelaimi apbedīšanas rituālam, es neesmu mācītājs, viņš strupi noprasīja:
— Ar ko jūs sev nopelnāt iztiku?
Atzīstos, ka šāds jautājums man nekad agrāk nebija ticis uzdots, un arī es pats ne reizes netiku par to lauzījis galvu. Jutos gluži kā nokritis no plaukta un, pirms paguvu atjēgties, truli izstomīju:
— Es … es esmu džentlmenis.
Uz īsu brītiņu viņa lūpas savilkās nicīgā smīnā.
— Es esmu strādājis, es patiešām strādāju, — es bez apdomas saucu, it kā viņš būtu mans tiesnesis un man vajadzētu attaisnoties; tajā pašā laikā es ļoti skaidri apzinājos, ka, vispār ielaižoties šā jautājuma apspriešanā ar viņu, es izturos kā gatavais nelga.
~ Lai iegūtu līdzekļus dzīvei?
Viņā bija kaut kas tik pavēlniecisks un valdonīgs, ka es biju gluži apjucis; Fjūresets būtu teicis — «apmāts», kā trīcošs bērns stingra skolotāja priekšā.
— Kas jūs uztur? — atskanēja viņa turpmākais jautājums.
— Man ir ienākumi, — es braši atbildēju un tajā pašā mirklī būtu sev vai mēli nokodis. — Bet piedodiet, tam visam nav nekāda sakara ar to, par ko es vēlējos ar jums runāt.
Taču viņš manu iebildumu neņēma vērā.
— Kas tos sagādāja? Nu? Tā jau es domāju. Jūsu tēvs. Jūs nestāvat uz savām kājām. Pašam savu jums nekad nav bijis. Viens pats jūs nespētu nodzīvot no saules līdz saulei un sadabūt savam vēderam barību trim maltītēm. Parādiet man delnu!
Drausmīgais spēks, kas slēpās viņā, sakustējās strauji un noteikti, vai arī es uz mirkli biju iesnaudies, jo, pirms es to apzinājos, viņš bija panācies divus soļus uz priekšu, sagrābis manu labo roku savējā un, pacēlis to uz augšu, apskatīja. Mēģināju roku izraut, bet viņa pirksti bez redzamas piepūles sažņaudzās tik stipri ap manējiem, ka man likās, viņš tos sašķaidīs. Saglabāt pašcieņu šādos apstākļos ir grūti. Es taču nevarēju raustīties un stīvēties kā skolas puika. Nevarēju arī uzbrukt šādam radījumam, kuram vajadzēja tikai mazliet pagriezt manu roku, lai to salauztu. Neatlika nekas cits kā stāvēt rāmi un paciest šo pazemojumu. Ievēroju, ka mirušā kabatas pa tam bija iztukšotas un to saturs izlikts uz klāja, ka viņa ķermenis un ņirdzīgais smīns nosegti skatienam, ietinot līķi audeklā, kura salaiduma vietas matrozis Johansens sašuva ar baltu, rupju pavedienu, durdams cauri adatu ar īpaša pie delnas piestiprināta ādas rīka palīdzību.
Vilks Larsens ar nicīgu kustību atgrūda manu plaukstu.
— Nomirušo rokas ir uzturējušas to mīkstu. Nav derīga nekam citam kā trauku mazgāšanai un virtuves darbam.
— Vēlos, lai mani nogādā krastā, — es noteikti sacīju, jo tagad atkal valdīju pār sevi. — Es jums samaksāšu, cik, pēc jūsu domām, jūsu aizkavēšanās un pūles ir vērtas.
Viņš ziņkārīgi paskatījās uz mani. Acīs viņam zvilēja izsmiekls.
— Jūsu paša dvēseles labā es no savas puses izteikšu citu priekšlikumu. Mans palīgs ir miris, un te notiks ne viena vien pārmaiņa. Viens no matrožiem tiks paaugstināts par stūrmani, misiņš būs matrozis, un jūs ieņemsiet misiņa vietu, parakstot līgumu šim braucienam, par divdesmit dolāriem mēnesī pie visa brīva. Nu, ko jūs teiksiet? Un ņemiet vērā — tas ir jūsu paša dvēseles labad. Tā es jūs iztaisīšu par cilvēku. Iespējams, ka ar laiku jūs iemācīsieties stāvēt pats uz savām kājām un varbūt vēl pat drusku patipināt.
Bet es viņa vārdiem neveltīju ne mazāko vērību. Kuģa buras, ko tiku pamanījis tālu dienvidrietumos, bija kļuvušas lielākas un skaidrāk saskatāmas. Varēja redzēt, ka tās ir tādas pašas kā «Garam», kaut gan pats kuģa korpuss bija mazāks. Bija patīkami vērot skaisto šoneri, kas, lēkādams pa viļņiem, lidoja mums pretī, tā ceļš, acīm redzot, gāja mums tieši garām. Vējš pēkšņi bija pieņēmies spēkā un saule, veltījusi mums dažus grīnus smaidus, nozuda. Jūra bija kļuvusi nespodra, svina pelēka, skarba, tagad tā trieca pret debesīm bangu baltās, putojošās muguras. Mūsu burinieks traucās arvien ātrāk uz priekšu un arvien zemāk svērās no vieniem sāniem uz otriem. Reiz, kādas brāzmas laikā, reliņš ienira vilnī un klājs tajā pusē uz mirkli pludoja ūdenī, tā ka tie pāris mednieku, kas atradās tur, bija spiesti steigšus paraut uz augšu kājas.
Читать дальше