Džeks Londons: Jūras vilks

Es pametu skatienu uz augšu. Kapteinis bija izbāzis galvu un plecus no stūres mājas un sasprindzināti blenza miglā, it kā pietiktu vienīgi ar gribasspēku, lai varētu saredzēt tai cauri. Viņa seja izskatījās norūpējusies, tā­pat kā manam sarunu biedram, kurš bija aizstampājis pie treliņiem un ar tikpat lielu uzmanību vērās neredzamo briesmu virzienā.

Un tad tas viss notika, turklāt neaptveramā ātrumā. Migla šķita pāršķiramies, it kā to būtu pāršķēlis kāds milzu ķīlis, un parādījās tvaikoņa priekšgals, abās pu­sēs vilkdams līdzi miglas grīstes kā jūras zāles uz Le- viatāna purna. Es saskatīju stūres māju un no tās iz- liekušos baltbārdainu vīru, kas bija atbalstījies uz elko­ņiem. Viņš bija tērpies zilā uniformā, un es atceros, ka ievēroju, cik kārtīgs viņš izskatījās un cik mierīgs viņš bija. Viņa miers šajos apstākļos bija drausmīgs. Viņš bija samierinājies ar Likteni, gāja roku rokā ar to un vēsu prātu apsvēra tā triecienu. Tā viņš tur atspiedies stāvēja, pārlaizdams mums vērtējošu skatienu, it kā aplēsdams, kurā vietā notiks sadursme, un nelikās pat nemaz ma­nām, kad mūsu stūres vīrs, nobālējis nevaldāmās dus­mās, sauca:

— Nu jums gan izdevās!

Atskatoties uz notikušo, saprotu, ka šī piezīme bija pā­rāk skaidra, lai būtu vēl nepieciešama atbilde.

— Pieķerieties pie kaut kā un turieties klāt! — sarkan- sejainais vīrs man uzsauca. Visa viņa bramanība bija zudusi, un šķita, ka viņš inficējies ar pārdabisko mieru. — Un paklausieties, kā spiegs sievietes, — viņš sacīja skarbi, man likās, gandrīz ļauni, it kā viņš visu to jau kādreiz būtu piedzīvojis.

Kuģi sadūrās, pirms paguvu izmantot viņa padomu. Mūs droši vien trāpīja tieši vidusdaļā, jo svešais tvai­konis bija nozudis ārpus mana redzes loka un es nekā neredzēju. «Martiness» strauji sasvērās uz sāniem, atska­nēja brīkšķis, krakšķēdams lūza koks. Mani notrieca gar­šļaukus uz mitrā klāja, un, iekams paspēju uzrausties kā­jās, es izdzirdu sieviešu spiedzienus. Šī pati neaprakstā­mākā no visām skaņām, kas liek asinīm sastingt dzīslās, bija par iemeslu tam — par to esmu pilnīgi pārlieci­nāts, — ka mani sagrāba panika. Es iedomājos par pa­sažieru salonā novietotajām glābšanas jostām, bet pie durvīm man brāzās pretī mežonīga vīriešu un sieviešu straume un aizrāva mani atpakaļ. Kas notika turpmāka­jās minūtēs, neatceros, kaut arī man skaidri palicis prātā, ka rāvu glābšanas jostas no augšējiem plauktiem, bet sarkansejainais piesprādzēja tās histēriskajām sievietēm, kas izbailēs stāvēja, bariņā saspiedušās, šīs atmiņas man saglabājušās tikpat spilgtas un skaidras kā par jebkuru no tām gleznām, ko esmu redzējis. Un tā jau arī bija īsta glezna, pat tagad tā man stāv acu priekšā: cauruma robotās malas kajītes sienā, pa kuru mutuļiem un grīstēm veļas iekšā pelēka migla; tukšie popētie sēdekļi, uz ku­riem izmētātie dažādie priekšmeti — saiņi, rokas somiņas, lietussargi un apmetņi — liecina par pēkšņu bēgšanu; tuklais džentlmenis, kurš vēl nesen lasīja manu apcerē­jumu un joprojām tur rokā žurnālu, korķa un audekla ieskauts, apnicīgā neatlaidībā man jautā, vai, pēc manām domām, draudot kādas briesmas; sarkansejainais dūšīgi stampā apkārt uz savām mākslīgajām kājām, piesprādzē­dams glābšanas jostas visiem, kas vien to vēlas; un, bei­dzot, sievietes, kuras spiedz kā prātu zaudējušas.

Tieši šie sieviešu spiedzieni man visvairāk krita uz ner­viem. Tie droši vien neatstāja nejūtīgu arī sarkansejaino vīru, jo prātā saglabājusies vēl viena aina, kura man ne­mūžam neizgaisīs no atmiņas. Tuklais džentlmenis, stū- ķēdams žurnālu mēteļa kabatā, ziņkārīgi noraugās notie­košajā. Pūlītī saspiedušās sievietes ar pārvērstām, nobā- lušām sejām un atplestām mutēm brēc kā pazudušu dvēseļu koris; un sarkanvaidzis, kura seja tagad niknumā 'eguvusi purpura krāsu, pacēlis virs galvas rokas tādā žestā, it kā taisītos spert zibeņus, kliedz:

— Apklustiet! Nu apklustiet taču!

Atceros, šis skats lika man pēkšņi iesmieties, un nāka­majā acumirklī es atskārtu, ka pats esmu kļuvis histē­risks, jo tās taču bija manas kārtas sievietes, tādas pašas kā mana māte un māsas, kam uznākušas nāves bailes, bet negribas mirt. Un es atminos, ka skaņas, ko viņas izdeva, atgādināja aizkautas cūkas kviecienus, un šīs līdzības spilgtums man iedvesa šausmas. Šīs sievietes, kam nebija sveši viscildenākie pārdzīvojumi, vismaigākās jūtas, bija atvērušas mutes un spiedza. Viņas gribēja dzīvot, bet bija bezpalīdzīgas kā žurkas slazdā un tāpēc spiedza.

Pretīgums izdzina mani laukā uz klāja. Man sametās nelaba dūša un šķebināja, un es apsēdos uz kāda sola. Kā pa sapņiem «redzēju vīrus skrienam un saucam — viņi centās nolaist laivas. Viss izskatījās tieši tā, kā es par tādiem gadījumiem tiku lasījis grāmatās. Falles iestrēga. Nekas nebija kārtībā. Kāda laiva bija nolaista jūrā, aiz­mirstot iedzīt noplūdes caurumos puļķus; piesēdināta pilna ar sievietēm un bērniem, tā pieplūda ar ūdeni un apgāzās. Kādai citai bija atlaists tikai viens gals, kamēr otrs vēl karājās fallē, un tādā stāvokī tā bija pamesta. Nekur nebija redzams svešais tvaikonis, kurš bija šās nelaimes cēlonis, kaut gan dzirdēju ļaudis spriežam, ka tas noteikti sūtīšot mums palīgā glābšanas laivas.

Nokāpu lejā uz apakšējā klāja. «Martiness» strauji grima, ūdens jau tuvojās bortam. Liels skaits pasažieru metās pāri bortam. Citi, atrazdamies jau jūrā, klaigāja, lai viņiem palīdz tikt atpakaļ uz kuģa. Neviens tiem ne­pievērsa uzmanību. Atskanēja kliedziens, ka mēs grim­stam. Arī mani pārņēma panika, un es kopā ar pārējiem likos pāri malai. Kā tas notika, nezinu, lai gan es uz­zināju, turklāt tajā pašā mirklī, kādēļ tie, kuri jau atradās jūrā, tik ļoti tīko nokļūt atpakaļ uz klāja. Ūdens bija auksts, neciešami auksts. Likās, ka mani apsvilina uguns. Aukstums koda līdz kaulam. Bija tāda sajūta, it kā mani būtu sagrābusi nāve. Aiz sāpēm un satricinājuma es cī­nījos pēc elpas, plaušas pieplūda ar ūdeni., bet tad glāb­šanas josta pacēla mani virspusē. Mutē man bija stipra sāls garša, un mani smacēja sīvais šķidrums rīklē un plaušās.

Aukstums tomēr mocīja visvairāk. Jutu, ka spēšu to izturēt tikai īsu bridi. Apkārt man ūdenī ķepurojās cil­vēki. Dzirdēju, kā tie sakliedzas savā starpā. Saklausīju arī airu klaboņu. Droši vien svešais tvaikonis bija nolai­dis laivas. Pagāja kāds laiks, un es brīnījos, ka esmu vēl dzīvs. Kājas bija kļuvušas pilnīgi nejūtīgas, ledains stin­gums apņēma sirdi un zagās tajā iekšā. Nelieli viļņi ar ļauni putojošām mugurām nemitīgi gāzās man pāri un šļācās mutē, atkal un atkal man trūka elpas — un es smaku nost.

Trokšņi kļuva neskaidri, lai gan tālumā es izdzirdu pē­dējos izmisīgos kliedzienus un sapratu, ka «Martiness» ir nogrimis. Pēc kāda laika — man nav nekādas sajēgas, pēc cik ilga, — ar pēkšņu baiļu sajūtu es nācu pie sama­ņas. Biju viens. Nevarēju saklausīt ne saucienus, ne klie­dzienus, bija dzirdama tikai viļņu šļakstoņa, ko migla vērta pārdabiski dobju. Panika pūlī, kam ir kāda inte­rešu kopība, nav tik drausmīga kā šausmas, kas pārņem cilvēku, kad viņš ir viens. Uz kurieni straume mani dzina? Sarkansejainais vīrs tika sacījis, ka bēgums atplūstot caur Zelta vārtiem. Vai tādā gadījumā tas nenes mani atklātā jūrā? Un glābšanas josta, kas man neļāva noslīkt? Vai tā kuru katru brīdi nevar izjukt? Biju dzirdējis, ka tās izgatavojot no papīra un niedrēm, tās ātri izmirkstot un tad vairs nespējot noturēt virs ūdens. Un es it nemaz ne­pratu peldēt. Turklāt biju pilnīgi viens — pelēka, šķietami pirmatnēja plašuma vidū. Atzīstos, ka mani sagrāba ne­prāts, es skaļi brēcu, tāpat kā tika brēkušas sievietes, un kūlu ūdeni ar stingajām rokām.