Džeks Londons: Jūras vilks

Man nav ne mazākā priekšstata, cik ilgi tas tā tur­pinājās, un tad bija tukšums, kuru es atceros ne vairāk, kā mēdz atcerēties nemierīgu un mokošu miegu. Kad at­guvos, šķita, ka pagājuši gadu simteņi, un gandrīz virs sevis es redzēju iznirstam no miglas kāda kuģa priekš­galu un citu aiz citas trīs vēja piepūstas trijstūrainas bu­ras. Vietā, kur priekšvadnis šķēla ūdeni, tas vareni putoja un virmuļoja, man likās, ka es atrodos tieši kuģa ceļā. Mē­ģināju iekliegties, bet biju pārāk vārgs. Burinieka priekš­gals traucās lejup, tik tikko neķerdams mani un pāršļāk- dams man tieši pāri galvai ūdens vērpeti. Tad garais, melnais kuģa sāns sāka slīdēt man garām tik tuvu, ka es būtu varējis to aizskart ar roku. Raudzīju to aizsniegt neprātīgā apņēmībā iecirsties ar nagiem kokā, bet mani locekļi bija smagi un bez dzīvības. Vēlreiz pūlējos iebļau- ties, taču pār manām lūpām nenāca ne skaņa.

Burinieka pakaļgals aizdrāzās garām, vienlaikus no­laizdamies ieplakā starp viļņiem, un es pamanīju vīru, kurš stāvēja pie stūres rata, un vēl kādu, kas, šķiet, nedarīja nekā, tikai smēķēja cigāru. Ieraudzīju dūmus izplūstam no viņa mutes, kad viņš lēnām pagrieza galvu un pāri ūde­nim palūkojās uz manu pusi. Tas bija paviršs, neapzināts skatiens, viena no tām nejaušajām kustībām, ko cilvēki izdara, kad viņiem nav tiešas vajadzības darīt kaut ko īpašu, viņi tā rīkojas tāpēc, ka ir dzīvi un viņiem ir kaut kas jādara.

Bet šajā skatienā bija dzīvība un nāve. Redzēju, kā kuģi aprij migla; redzēju tā vīra muguru, kurš stāvēja pie stū­res, un otra cilvēka galvu pagriežamies, lēni pagrieža­mies, kad viņa mirklis skāra ūdeni un nevērīgi slīdēja tam pāri uz manu pusi. Viņa sejai bija izklaidīga izteiksme, kāda ir dziļās domās iegrimušam cilvēkam, un man uz­mācās bailes, ka mani viņš neredzētu pat tad, ja viņa ska­tiens atmaldītos pie manis. Taču viņa acis atklīda pie manis un ielūkojās taisni manējās, un viņš tomēr ierau­dzīja mani, jo, pielēcis pie stūres, pastūma to otro sānis un grieza ratu apkārt un apkārt, tverdams ar vienu roku pāri otrai, tajā pašā laikā izkliegdams kaut kādus rīko­jumus. Kuģis šķita pa tangenti aizejam no sava iepriek­šējā kursa un gandrīz vienā mirklī nozuda miglā.

Jutu, ka ieslīgstu nesamaņā, un ar visu gribasspēku centos gūt virsroku pār smacējošo tukšumu un tumsu, kas izauga ap mani. Mazliet vēlāk saklausīju airu kla­boņu nākam tuvāk un tuvāk un kāda vīra saucienus. Kad viņš jau bija tepat vai klāt, es dzirdēju viņu īgni uzbrē­cam:

— Kāda velna pēc jūs nekliedzat?

Tas ir sacīts man, es nodomāju, un tad mani pārņēma tukšums un tumsa.

Man šķita, ka es varenā ritmā šūpojos bezgalīgā iz­platījumā. Dzirkstoši gaismas punktiņi sprēgāja un šau­dījās man garām. Tās bija zvaigznes, to es zināju, un mirdzošas komētas, kas aizpildīja telpu manā lidojumā starp saulēm. Katru reizi, kad sasniedzu svārstības am­plitūdu un gatavojos vēzienam pretējā virzienā, nogranda gonga rībiens. Neizmērojami ilgi, saritinājies rāmu gad­simtu krokās, es izbaudīju un apsvēru savu neaprakstāmo lidojumu.

Bet tad sapņa norisē notika pārmaiņas — jo tam, es pats sev teicu, ir jābūt sapnim. Svārstību periods kļuva īsāks un īsāks. Mani raustīja no vienas puses uz otru ar kaitinošu steigu. Es tikko paspēju atvilkt elpu — tik me­žonīgi mani mētāja cauri debess plašumiem. Gongs dār­dināja aizvien biežāk un negantāk. Gaidot katru jaunu tā sitienu, mani pārņēma arvien pieaugošas, neizsakāmas baismas. Tad likās, it kā mani vilktu pa žņirkstošām, saulē balti nokaitušām smiltīm. Tas radīja nepanesamas cieša­nas. Manu ādu svilināja briesmīga uguns. Gongs rībēja un dimdēja. Dzirkstošie gaismas punkti zibsnīja man ga­rām nebeidzamā straumē, it kā visa zvaigžņu sistēma gāz­tos tukšumā. Es cīnījos pēc elpas, ar grūtībām to atguvu un atvēru acis. Divi vīrieši bija nometušies ceļos man blakus un darbojās ap mani. Varenā ritma sajūtu bija radījusi kuģa zvalstīšanās un šūpošanās jūras viļņos. Biedīgais gongs bija pie sienas pakārta panna, kas pie katras kuģa svārstības dārdēja un zvanīja. Zņirkstošās, svelošās smiltis — kāda cilvēka cietās rokas, kas berzēja manas kailās krūtis. Es sāpēs locījos un mazliet pacēlu galvu. Mana miesa bija jēla un sarkana, un es redzēju sīkas asins lāsītes, kas spiedās cauri sapluinitajai un iekai­sušajai epidermai.

— Diezgan bus, Jonson, — viens no vīriem sacīja. — Vait' neredzi, kad džentlmeņam turpat vai visa āda nodīrāta?

Par Jonsonu nosauktais, smagnējā skandināviešu tipa pārstāvis, pārtrauca mani rīvēt un neveikli uzslējās kā­jās. Otrs, kurš tika viņu uzrunājis, nepārprotami bija kok- nejietis ar labi veidotu augumu un paglītu, gandrīz sie­višķīgu tāda cilvēka seju, kurš reizē ar mātes pienu sevī iesūcis Londonas Sv. Marijas baznīcas zvanu skaņas. Sa­vazāta nebalināta audekla cepure galvā un nosmulēts džutas maiss ap viņa slaidajiem gurniem norādīja, ka viņš ir pavārs neapšaubāmi netīrajā kuģa virtuvē, kurā es at­rados.

— Un kā jūs tagad jūtas, ser? — viņš jautāja ar to luncīgo iztapoņas smaidiņu, kādu iegūst tikai no dau­dzām dzeramnaudas tīkotāju senču paaudzēm.

Par atbildi es vārgi uzinocījos sēdus, un Jonsons mari palīdzēja piecelties.kājās. Pannas šķindoņa un dima man šausmīgi uzbudināja nervus. Nespēju sakopot domas. At­balstu meklēdams, pieķēros pie virtuves koka dzieda, — un, atzīstos, no taukainās nosēdumu kārtas uz tā man iekšās viss sagriezās, — es pasniedzos pāri karstajam pa­vardam pēc kaitinošā mājturības priekšmeta, noņēmu to no āķa un stingri ieķīlēju ogļu kastē.

Pavārs pasmīnēja par manu nervu vājuma izpausmi un iespieda man rokā kūpošu krūzi, sacīdams:

— Šejiet, tas jumsim nāks par labu.

Tā bija pretīga susla — kuģa kafija, bet tās karstums bija dzīvinošs. Pēc katra dedzinošās dziras malka es pa­metu skatienu uz savām jēlajām un asiņojošajām krūtīm un pievērsos skandināvietim.

— Pateicos jums, mister Jonson, — es teicu, — bet vai jūs neuzskatāt, ka jūsu darbošanās ir bijusi pārlieku iedar­bīga?

Nopratis pārmetumu drīzāk no manas rīcības nekā no vārdiem, viņš pastiepa man apskatei savu plaukstu. Tā bija vienās tulznās. Pārvilku ar roku pār raga cietajiem izciļņiem, tie bija tik pretīgi raupji, ka man izskrēja tir­pas caur kauliem.

— Mani sauc Džonsons, nevis Jonsons, — viņš sacīja ļoti labā, kaut arī gausā angļu valodā tikpat kā bez kāda akcenta.

Viņa bāli zilajās acīs vīdēja rāms protests kopā ar kautru atklātību un vīrišķību, un ar to viņš iemantoja manu labvēlību.

— Pateicos, mister Džonson, — es izlaboju savu kļūdu un sniedzu viņam roku.

Viņš biklumā un neveiklībā sastomījās, pamīņājās no vienas kājas uz otru, tad, lempīgi sagrābis manu plauk­stu, sirsnīgi to paspieda.

— Vai jums nav kaut kas sauss, ko es varētu uz­ģērbt? — es jautāju pavāram.

— Jā, ser, — viņš līksmā gatavībā atbildēja. — No- skriešu lejā un palūkošos savās mantās, ja jumsim, ser, nav nekas pretī valkāt manas drēbes.

Viņš izmetās vai drīzāk izlavījās pa virtuves durvīm žiglā un glumā gaitā, kas izskatījās ne tik daudz kaķiski zaglīga, cik lišķīga. Patiešām, šī lišķība vai — kā man vēlāk nācās pārliecināties — lipīgums laikam gan bija viņa rakstura pati zīmīgākā izpausme.